Kurzemes Vārds

00:35 Pirmdiena, 21. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

No sāpošās galvas uz veselo

Kirils Bobrovs

Ir vēl pie mums tāda problēma, ka amatpersona uzveļ savu atbildību un rūpes uz kakla citam.

Nesen kādā sūdzībā bija minēts, ka kaimiņi no augšas dzīvokli appludinājuši sešas vai septiņas reizes. Tieši tur arī izmitina dažādus pagaidu īrniekus, bet kad kaut kas atgadās, tad tieši tobrīd tur neviena nav. Namu pārvaldē saka: izsauciet policiju! Taču tās darbinieki arī negrib uzlauzt durvis. Tāpēc iznāk, ka nav nekādu līdzekļu, lai ietekmētu pārkāpējus. Bet kādēļ gan īrniekam būtu jāizsauc policija? Kādā līgumā tas minēts? Jo tā taču ir tā pati nama ekspluatācija, uzturēšana vai tā dēvētā apsaimniekošana, kas jāveic pašvaldības uzņēmumam, kam mēs par to maksājam savu naudu. Tā ir namu pārvaldes problēma, un tieši kādā veidā ieviest kārtību – tās jau ir namu pārvaldes rūpes.

Līdzīgu gadījumu ir daudz. Lasītāji nāk un stāsta par gadījumiem, kad viņi vērsušies ar lūgumu veikt to vai citu remontu, bet viņiem atbild, ka namam uzkrājies liels parāds. Sak, savāciet naudu. Jā, var just līdzi mūsu namu pārvaldes darbiniekiem, taču viņiem vienalga ir jāsaprot, ka cīņa ar parādniekiem – tā ir viņu problēma, nevis tās ģimenes rūpes, kura dzīvo zem caura jumta. Vai atkal, piemēram, parādi par apkuri. Negodīgie maksātāji tomēr spiež maksāt godīgos. Bet "Liepājas siltums", namu pārvaldes un Pilsētas dome to klusībā atbalsta. Vai atceraties, kā iepriekšējās ziemās aizkavējās siltuma piegāde namiem, kuros bija zems apmaksas procents? Tie, kuri bija parādā dažus desmitus latu, atbildēja par to grēkiem, kuru parāds sniedzās tūkstošos. Tagad vēsture atkārtojas ar karsto ūdeni. Mūs atkal aicina maksāt, tādēļ ka radušies gāzes piegādes pārtraukšanas draudi. Vieni maksā, bet citi diemžēl joprojām turpina slēpties aiz to mugurām.

Vai arī vēl šāds piemērs: pašreiz pilsētā gatavojas ieviest siltuma skaitītājus. Bet maksu paredzēts sadalīt starp pašvaldību un īrniekiem. Lieliski! Tomēr labāk, nekā bija līdz šim. Taču, lūk, provokatorisks jautājums: vai paliek spēkā princips, ka līdz nama sienām par komunikācijām atbild piegādes uzņēmums, dzīvoklī – tā īpašnieks, bet starp viņiem namu pārvalde? Vai arī to jau atcēla? Protams, tā ir lētāk, jo neba pilnībā uz sava rēķina, taču uz kaut kāda pamatojuma tiek pārlikta atbildība. Vai mēs esam slēguši kādus līgumus par papildu iekasējumu? Bet pēc tam taču vēl vajadzēs arī noņemt šos skaitītājus un nodot pārbaudei. Un arī maksāt par to puisi?

Redakcija reizēm arī iesaistās dažādos taisnības meklējumos. Pat negribot un negaidīti. Bet pēc tam, ja negribi staigāt apspļaudīts, tev jāapmeklē dažādas instances un jāpierāda, ka tu, kā mēdz teikt, nemaz neesi kamielis. Šo rindiņu autors nesen uzzināja, ka atcelts Pilsētas domes lēmums par saistošiem noteikumiem, kas pieņemts 1997.gada 17.jūlijā. Tajos bija minētas kaut kādas īres maksas atlaides nama nepietiekamas labiekārtotības gadījumos. Regulatorā apgalvo, ka tie esot atcelti, domē – arī. Un namu pārvaldēs. Bet kad un kas to izdarījis, nav zināms. Pilsētas domes jurists J.Jirgens apsolīja noskaidrot, taču arī viņam tas neizdevās. Tā kā iznāks pieciest mums uzliktās galvassāpes.

Vispār, visur, kur vien jūs ieraudzīsit rindu, – bankā, valsts iestādē – varat būt pārliecināti, ka arī tur savas problēmas uzkrāvuši apmeklētājiem, tā vietā, lai pieņemtu vēl vienu klerku vai atvērtu papildu kasi. Starp citu, ir zināmi arī pozitīvi piemēri: privātmāju īpašnieki taču nosargāja savas tiesības neslaucīt blakus esošo ielas posmu. Bet to taču prasīja no viņiem un pat sodīja ar naudassodu.

Nav izslēgts, ka tas viss notiek tādēļ, ka daudzi no mums ir noskaņoti nežēlot sevi, mēs esam gatavi meklēt kaut ko kantoros, stāvēt rindās. Dzīvokļu privatizācijas sākumā pašvaldībā pat iedomāties nevarēja, cik daudz cilvēku piekritīs uzvelt saviem pleciem pēcprivatizācijas rūpes. Mēs ar vieglu roku pārņēmām arī pagrabtelpu nosacītās daļas ar neizolētajiem siltumtīkliem, bet tagad paužam sašutumu, ka no mums par to iekasē sodanaudu. Paši taču piekritām! Viss pareizi – mēs taču to uzskatījām par sīkumu. Par rūsaino ūdeni maksāt arī, šķiet, nevajadzētu. Taču pamēģiniet nemaksāt! Tādēļ arī iedzīvotāji pieraduši, samierinājušies.

Ceļu nodokli maksājam, bet braucam pa sliktiem ceļiem. Arī šķiet, ka tā jau ir norma. Un vai maz nepieciešams lasītājiem atgādināt par mērogu ziņā neticamo rūpju pārlikšanas gadījumu no slimās galvas uz veselo – par rezultātiem, kādus izraisījusi laikraksta uzstāšanās pret nepatīkamajām smakām pie Karostas kanāla. Starp citu, zvani šajā sakarībā joprojām turpinās. Saka, ka vides aizsardzības darbinieki atsakās izbraukt, lai pārbaudītu smakas, veiktu mērījumus, laboranti it kā esot aizgājuši atvaļinājumā. Droši vien tur vēlas, lai daudz cietušie vienkāršie iedzīvotāji paši risinātu šādas problēmas. Kādēļ gan viņi joprojām zvana un zvana, un traucē strādāt valsts iestādei?

Bet kas gan vēl sagaidāms! Jau visai nopietni apspriež jautājumu, ka par dzīvesvietas deklarēšanu vajadzēs maksāt, sak, likumdevējs steigā nav paredzējis visus izdevumus šai procedūrai. Tātad ne tikai neievērojams namu pārvaldnieks vai pašvaldības policists, bet arī solīdais likumdevējs parlamentārietis var daudz ko nomest no saviem nogurušajiem pleciem: sak, liela muiža – samaksāt divdesmit santīmu par izziņu, kas vajadzīga vispār divas vai trīs reizes mūžā! Vai tiešām par šo tēmu vēl jāstrīdas?