Kurzemes Vārds

01:23 Pirmdiena, 21. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

!Dienas tēma

Saldā brīvība aiz cietuma vārtiem. Kas nemaz nav tik salda...

Andrejs Rjabcevs

Daiga Mikuļska

Sarmīte Pelcmane

Brīvība – tas ir vārds, kas varētu iedvesmot ikvienu, kas kaut uz neilgu laiku ir piespiedu kārtā spiests pavadīt savu dzīvi aiz cietuma mūriem un režģiem logos. Cietumnieki saka: esot apcietinājumā, zem šī septiņu burtu vārda liekas paslēpies it viss, kas dzīvē var būt svarīgs: laime, pārticība, skaista dzīve, veselība un miers gan sirdī, gan visapkārt. Tomēr diemžēl nonākšana otrpus slēgtajiem cietuma vārtiem ne vienmēr ir tik skaista, kā sākotnēji cerēts. Atsakoties no kroņa maizes, cilvēkam ir jāpieņem vesela virkne lēmumu, jo galu galā iznākšana no cietuma ir arī sākums jaunai dzīvei – jaunam miteklim, jauniem cilvēkiem sev apkārt, ar jaunu darbu un jaunu domāšanu dzīvē. "Kurzemes Vārds" centās noskaidrot, kas sagaida cilvēku, atgriežoties no apcietinājuma vietas.

Par sliktajiem nerunāsim

Signe Frickausa ir sociālā darbiniece, kas pirms nepilna gada saskaņā ar rehabilitācijas programmu sāka strādāt Liepājas cietumā. Programmas mērķis ir samazināt recidīvus – to, ka jaunieši atkārtoti atgriežas noziedzīgā vidē un izdara likumpārkāpumus. Kā arī mazināt tās vides ietekmi, kādu uz cilvēkiem atstāj atrašanās ieslodzījumā, motivējot viņus mācīties un strādāt.

S.Frickausa: "Cietumā runājot ar jauniešiem un arī ar vienu otru pieaugušo, visi saka, ka būtu svarīgi, ja pēc iznākšanas no ieslodzījuma viņus sagaidītu kāds drošs plecs, kas palīdzētu sākt jaunu dzīvi. Šo plecu viņi saprot tādējādi, ka viņus pieņemtu tādus, kādi viņi ir, neuzliekot stereotipu: cietumnieks, tātad cilvēks, kurš reiz ko sliktu izdarījis un tagad no viņa nekas labs nav gaidāms. Bijušie ieslodzītie vēlētos kaut nelielu ticību tam, ka viņi mainīsies un grib darīt labus darbus. Ne velti kāds zviedru zinātnieks, sociālais psihologs norādījis uz ļoti spēcīgu sociālās klusēšanas fenomenu. Proti, sabiedrība apzinās un zina gan savas labās, gan sliktās izpausmes, bet par sliktajām visi apzināti klusē, izliekoties, ka nekā tāda nav. Tādējādi lielākā daļa sabiedrības cenšas neievērot, izolēties, nepalīdzēt, noliegt sliktos – cilvēkus, kas tikuši notiesāti un sēdējuši cietumā. Bet lielai daļai cietumnieku ir patiesa vēlēšanās mainīt savu dzīvi. Neskatoties uz to, ka viņiem piemīt visai zems pašnovērtējums; ka ir lielas problēmas ar atbildības uzņemšanos; ka ir grūti izvērtēt situācijas un paskatīties uz sevi kā no malas."

Pieci puiši sākuši jaunu dzīvi

Sociālā darbiniece neslēpa prieku, ka gada laikā, kopš viņa cietumā pēc īpaša rehabilitācijas plāna strādā ar nepilngadīgajiem, pieci puiši patiesi mainījušies. Signe: "Man par viņiem vairs nav jāuztraucas. Puišu dzīve mainījusies – viņi sākuši strādāt, pelnīt, domā par ģimenes dibināšanu. Cietumā ar šiem puišiem strādājām, kā pareizāk formulēt savu izvēli, kā pateikt nē! draugiem, kas mudina uz likumpārkāpumu."

Secinājumi? Ļoti jāšaubās, vai šie pieci jaunieši tomēr būtu izvēlējušies šādu ceļu un iekļāvušies dzīvē, ja cietumā nebūtu sociālā darbinieka, profesionāļa. Šie pieci puiši ir gatavi ar savu pieredzi un gūto dzīves mācību turpmāk palīdzēt tiem apcietinātajiem jauniešiem, kas vēl tikai nokļūs sociālās darbinieces uzmanības lokā.

Sods nav rehabilitācija

Cilvēks izdara noziegumu. Tā izmeklēšanā iesaistās policija, vainīgo aiztur. Tad prokuratūras, tiesas darbs, piespriež sodu, ieliek cietumā. Pēc soda izciešanas – brīvība, un atkal jauni noziegumi. Valstī jau gadu desmitiem ilgi pastāv iepriekš minētā ķēde, ko var nosaukt par soda izpildes sistēmu. Noziegums – tam seko sods. Bet šī sistēma neveic izmaiņas personībā, domāšanā, nemaina uzskatus, nedod pozitīvu virzību, neintegrē sabiedrībā. Tas šobrīd ir viens no lielākajiem trūkumiem Latvijas sodu izpildes sistēmā. Tikai divos Latvijas cietumos šobrīd strādā psihologi. Dažos cietumos ir rehabilitācijas daļas, bet tajos nav sociālo darbinieku.

Šobrīd liela daļa bijušo notiesāto no cietuma atgriežas nikni uz sabiedrību un atriebties kāri. Jo pēc viņu saprašanas sabiedrība (mēs ikviens) esam vainīgi, ka viņiem bija jāsēž cietumā. Ja ieslodzījuma vietā vai pēc atbrīvošanas kāds speciālists būtu ar viņiem strādājis, ieraudzījis cilvēku pozitīvās tendences, centienus, tad cietumnieki pēc atgriešanās brīvībā noteikti sabiedrību neuztvertu ar ļaunumu. Bet gan kā jaunu iespēju vieta. Un kas būtu ieguvējs, ja bijušais notiesātais vairs neatgrieztos pie noziegumu izdarīšanas? Pirmkārt, nav apdraudēta sabiedrība, konkrēti cilvēki, kuri pretējā gadījumā tomēr būs cietušie. Otrkārt, sabiedrībai nav jāmaksā par noziedznieka uzturēšanu cietumā. Treškārt, cilvēks strādā un pats maksā nodokļus. Tā varētu turpināt.

Ne vienmēr cietumsods izciests pilnīgi

Liepājas pilsētas virsprokurors Atis Dzērvēns:

– No ieslodzījuma vietām atgriežas gan tādas personas, kas sodu izcietušas, gan tādas, kurām jāturpina to darīt. Pirmais, – tādi, kas tiesas piespriesto brīvības atņemšanas laiku cietumā pavadījuši pilnīgi. Otrais, – kuri atbrīvoti pirms termiņa nosacīti, vai, trešais, – tādi, kuriem tiesa piemērojusi kā brīvības atņemšanu, tā arī policijas kontroli. Pirmajā gadījumā policija parasti tikai ņem vērā faktu, ka bijušais ieslodzītais atgriezies savā dzīvesvietā. Otrajā prasības jau stingrākas. Proti, ja personai bija piespriesta brīvības atņemšana uz četriem gadiem, bet ieslodzījumā pavadīti trīs gadi un tad atbrīvots. Palikušais viens gads tiek uzskatīts par nosacīti piespriestu soda termiņu ar pārbaudes laiku uz vienu gadu. Tad persona tiek pastiprināti uzraudzīta. Trešais. Ar tiesas spriedumu cilvēkam bija piemērota brīvības atņemšana un arī policijas kontrole uz laiku.

Brīvībā sākas problēmas

Ja cilvēks, atgriezies no ieslodzījuma, dažādu apstākļu dēļ palicis viens, bez tuvinieku atbalsta, bet ar lielu vēlēšanos sākt jaunu, godīgu dzīvi, – tas nav viegli. It sevišķi, ja trūkst izglītības, profesijas. Jāatrod darbs, bet darba meklētāju ir simtiem. Tomēr gan tādam cilvēkam, kurš pabijis soda izciešanas vietā, gan tādam, kuram ar to nekad nav bijusi nekāda saskarsme, ir vienādas iespējas saņemt sociālo palīdzību. Vienīgi vajadzīga vēlēšanās to darīt. Liepājā darbojas labdarības organizācijas, kas reizi dienā trūkumcietējiem bez maksas sagādā siltu ēdienu, un to izmanto arī no cietuma iznākušie. Diemžēl lielai daļai vairāk par savu pajumti, pusdienām un darba meklēšanu rūp alkohols un tā iegāde.

Nereti no ieslodzījuma vietām atgriežas arī cilvēki bez pases, kas krietni sarežģī visu problēmu ķēdi. Ar sociālā dienesta palīdzību iespējams tikt pie jaunas pases, tikai nepieciešamas personas fotogrāfijas. Diemžēl daļai bijušo ieslodzīto pat sagādāt fotogrāfiju jaunai pasei ir par grūtu.

Izkļūšana no cietuma vēl nenozīmē absolūtu brīvību

Kā "Kurzemes Vārds" uzzināja Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldē, katras personas atbrīvošana no cietuma ir ļoti komplicēts process, un arī pēc atbrīvošanās personai vēl joprojām paliek dažādi pienākumi tiesībsargājošo iestāžu priekšā. Jau vairākus mēnešus pirms personas atbrīvošanas policijā no cietuma tiek saņemta ziņa, ka drīzumā tā tiks izlaista brīvībā, tāpēc tiek lūgts kārtības sargātājus pārliecināties, vai personai būs dzīvesvieta.

Kā stāstīja Policijas pārvaldes Sabiedriskās kārtības sargāšanas nodaļas Tiesas spriedumu izpildes grupas speciāliste Ingrīda Šeršņova, ja persona pirms apcietinājuma dzīvojusi kopā ar vecākiem, tie nereti atsakās savā dzīvoklī pieņemt atpakaļ bijušo ieslodzīto. Tāpat, ja persona bijusi savā dzīvoklī pierakstīta viena pati, tad pašvaldība uz tiesas sprieduma pamata viņu var izrakstīt no dzīvokļa un piešķirt mājokli kādam citam. Tieši tāpēc ir svarīgi laikus zināt apstākļus, kādi sagaidīs no cietuma iznākušo, un nepieciešamības gadījumā pēc palīdzības var vērsties Pilsētas domē.

Ņemot vērā, ka liela daļa no cietumā pabijušajiem tomēr nespēj dzīvē nostāties uz pareizā ceļa un atkal izdara kriminālpārkāpumus, tūlīt pēc atbrīvošanas personai ir jāierodas policijā, kur tiek izskaidrotas iespējas meklēt atbalstu un palīdzību jaunas dzīves sākšanai, kā arī bijušais apcietinātais tiek piereģistrēts. Kā stāstīja policijā, šāda reģistrēšanās nepieciešama tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk varētu aizturēt personu, ja tā nolems atkal nostāties uz noziegumu takas. "Ja notiek kāds noziegums un mums ir informācija, ka nesen no cietuma iznākusi persona, kas kaut ko tamlīdzīgu jau iepriekš ir darījusi vai varētu izdarīt, policija var pilnīgi citādāk rīkoties, ietaupot laiku," skaidroja Kārtības policijas priekšnieka vietniece Linda Radzeviča.

Izdarīt noziegumu piespiež apstākļi

Linda Radzeviča nenoliedza, ka liela daļa bijušo cietumnieku ieslodzījumā atgriežas viena iemesla dēļ – viņi nespēj iedzīvoties sabiedrībā. Ņemot vērā, ka Latvijā vispār pastāv bezdarba problēma, reti kādam bijušam cietumniekam izdodas atrasts darbu. Labākajā gadījumā apcietinājumā pabijušais var atgriezties pie ģimenes, kas viņu pabaros, vēl kāds var atrast pagaidu darbus, bet diemžēl liela daļa paliek bez ienākumiem. Šī bezpalīdzības un nevienam nevajadzības sajūta visbiežāk arī ir tā, kas piespiež personu meklēt iztiku tādā ceļā, kā viņš redz to iespējamu, – zogot vai laupot. "Dažkārt apstākļi, kad ilgstoši ir jādzīvo bez reāliem ienākumiem, piespiež personu veikt sīkās zādzības no veikaliem, apzagt dzīvokļus vai nodarboties ar laupīšanu," skaidroja L.Radzeviča.

Šobrīd diemžēl situācija izveidojusies tāda, ka dzīvokļus personām, kas iznākušas no apcietinājuma, Pilsētas dome lielākoties ierāda noteiktos mikrorajonos ar mazattīstītu infrastruktūru. Tieši tāpēc izveidojas situācijas, ka bijušie cietumnieki dzīvo cits citam blakus un, pat vēloties aizmirst visu savu kriminālo pagātni un sākt jauno, skaisto dzīvi, bijušais ieslodzītais to nevar tikai tāpēc, ka visapkārt ir cilvēki – arī bijušie ieslodzītie, – kas pamudina uz jauniem pārkāpumiem.

"Gribu atpakaļ cietumā!"

Ingrīda Šeršņova atcerējās gadījumu, kad kāda no apcietinājuma atbrīvota persona, kas bija pierakstīta Liepājas rajonā, pēc dažiem mēnešiem izdzīvošanas cīņas, ieradusies policijā un lūgusi: "Gribu atpakaļ cietumā! Nosūtiet mani, lūdzu, atpakaļ!" Vīrietis skaidrojis, ka noguris no nebeidzamās cīņas par iespējām kaut kā izdzīvot, tāpēc vēloties atpakaļ cietumā, kur vismaz varēja būt siltumā un saņemt uzturu.

"Protams, nozīmīgi ir arī tas, kā šis cilvēks meklē palīdzību, prasa pabalstus vai atbalstu pašvaldībā, tomēr šāds notikums parāda arī to, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar mūsu sociālo dienestu sistēmu," atzīst L.Radzeviča.

Īpaša kategorija – policijas kontrolē esošie

Īpaša cietumā pabijušo cilvēku kategorija ir tie, kuriem paralēli reālajam cietumsodam tiesa piespriedusi arī policijas kontroli uz noteiktu laiku vai kuri no apcietinājuma apbrīvoti pirms laika, pāri palikušo laiku nosakot ar policijas kontroli. Kā skaidroja Ingrīda, policijas kontrole personai nozīmē to, ka tai reizi nedēļā regulāri jāierodas pie iecirkņa inspektora, lai atzīmētos, tāpat personai bez policijas atļaujas aizliegts šķērsot Liepājas rajona robežu. Aizliegumi personai attiecas arī uz pārvietošanās brīvību, jo policijas kontrolē esošajam ir aizliegts atrasties ārpus mājas no pulksten 22 līdz 6. Lai mazinātu iespējamu incidentu izcelšanos, personai ir aizliegts arī apmeklēt sabiedriskas vietas un bārus, kur nopērkams alkohols.

Ingrīda Šeršņova "Kurzemes Vārdam" apliecināja, ka iecirkņu inspektori regulāri rīko reidus, lai pārbaudītu, vai policijas kontrolē esošās personas ievēro noteiktos ierobežojumus, piemēram, ierodoties kontrolē esošās personas dzīvesvietā pēc pulksten 22. Tiesas spriedumu izpildes grupā ir bijuši vairāki gadījumi, kad kāda persona izvairījusies ievērot noteikumus, piemēram, neierodoties atzīmēties. Kā skaidroja Ingrīda Šeršņova, šādos gadījumos tiek sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par policijas kontroles ierobežojumu neievērošanu. Policija var lūgt tiesu atlikušo laiku mainīt uz citu drošības līdzekli – reālu brīvības atņemšanu. Arī šobrīd trīs cilvēkus meklē, jo policijas kontroles laikā viņi tikai dažas reizes atzīmējušies iecirknī un tagad ir nozuduši, nedodot nekādas ziņas par savu uzturēšanās vietu.

Darbs, maize un jumts virs galvas

Šīs trīs lietas ir visbūtiskākās cilvēkam, kas tikko iznācis no cietuma, jo parasti viņam no tā nav nekā. Lai nopelnītu iztikai un pajumtei, ir jāstrādā, bet, kamēr atrod darbu, vajag arī ēst, citādi nekāda strādāšana nesanāks.

Lai palīdzētu bijušajiem cietumniekiem pārvarēt šīs grūtības un pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā, gan valsts, gan pašvaldība paredzējusi vairākus pasākumus.

Liepājā pēc palīdzības no cietuma atbrīvotie vispirms var vērsties Sociālajā dienestā, kur ir speciāla darbiniece, kas rūpējas tieši par bijušajiem ieslodzītajiem, – Ruta Erenberga. Viņa pastāstīja par kārtību, kādā iznākušajiem no cietuma tiek sniegta palīdzība. Reģistrējoties policijā, bijušais ieslodzītais saņem Sociālā dienesta izstrādātu bukletu, kurā sīki izskaidrots, kur un kā vērsties pēc palīdzības. Ja cilvēkam nav pases, tad viņam saskaņā ar Pilsētas domes 1997.gada lēmumu tiek piešķirti 15 latu dokumentu sakārtošanai (tas gan attiecas tikai uz tiem, kas pirms ieslodzījuma dzīvojuši Liepājā). Nauda netiek izsniegta pašam cilvēkam, bet ar pārskaitījumu novirzīta konkrētam mērķim – dokumentu sagatavošanai un pases fotogrāfijām.

Ar policijā saņemto reģistrācijas karti cilvēks ierodas Sociālajā dienestā, kur viņam izsniedz norīkojumu pases un fotogrāfiju apmaksai. Ja, iznākot no cietuma, nav drēbju, kā gadoties visai bieži, tad turpat Sociālajā dienestā ir arī telpa ar humānās palīdzības apģērbiem, kur cilvēks var sameklēt sev drēbes. Bieži cilvēks, tikko iznācis no cietuma, ir pilnīgi bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Tāpēc viņam ir tiesības, tāpat kā visiem pārējiem grūtībās nonākušajiem, iesniegt pašvaldības Sociālajai komisijai lūgumu piešķirt pārtikas pabalstu. Tas gan nav liels, bet kādam laikam pietiek. Parasti šiem lūgumiem netiek atteikts.

Dažkārt, kamēr cilvēks ir cietumā, tuvinieki viņu ir izrakstījuši no dzīvokļa, tāpēc viņš palicis bez jumta virs galvas. Tādā gadījumā turpat Sociālajā dienestā viņam izraksta norīkojumu uz Nakts patversmi. Tur var pārgulēt, kā arī saņemt brokastis un vakariņas. Pa dienu Nakts patversmē uzturēties nav paredzēts, tad cilvēkam jākārto savas lietas, jāmeklē darbs un pašam savs dzīvoklis.

"Noteikti sūtu viņus arī uz domi, uz Dzīvojamā fonda nodaļu, kur no cietuma iznākušie var stāties pašvaldības uzskaitē, lai saņemtu dzīvojamo platību," stāsta R.Erenberga. Ja pirms apcietinājuma cilvēks dzīvojis Liepājā, tad pēc likuma pašvaldībai viņš ir jānodrošina ar dzīvojamo platību. Šobrīd rindā uz savu dzīvokli gaida 24 cietumnieki. Daļa tikmēr atrod dzīvesvietu pie radiem, cits pats sameklē, kur īrēt. Daļa mitinās patversmē, līdz sagaida savu mājokli. Bet viena daļa tā arī nesagaida dzīvokli un atgriežas cietumā.

Gadā Sociālajā dienestā pēc palīdzības vēršas vidēji 40 no ieslodzījuma atbrīvoto.

Darbu atrast visgrūtāk

Nelielu iztikas minimumu ar pašvaldības palīdzību bijušajam cietumniekam izdodas saņemt, turklāt ar ēdienu un drēbēm no cietuma iznākušajiem palīdz arī Pestīšanas armija un diakonija, bet sameklēt darbu ir daudz grūtāk. Te nepieciešama arī paša cilvēka ieinteresētība un neatlaidība.

"Ar katru izrunājos, sūtu viņus un Valsts nodarbinātības aģentūru, lai meklē pastāvīgu darbu. Dažkārt pēc laika kāds atnāk, pastāsta, kā gājis, ir priecīgs, ja izdevies iekārtoties darbā," saka R.Erenberga.

Taču, kā atzina Valsts nodarbinātības aģentūras Liepājas filiāles vadītājas vietniece Aiva Klieče, ne visi bijušie ieslodzītie cenšas sameklēt darbu. "Cietumnieki var reģistrēties par bezdarbniekiem likumā noteiktajā kārtībā, tāpat kā visi citi darba meklētāji. Tāpat kā visiem, ja ir kāda profesija, kāda pieredze un iemaņas, darbu atrast būs vieglāk. Bet lieta tāda, ka cietumnieki maz reģistrējas par bezdarbniekiem. Turklāt tie, kas tomēr ir reģistrējušies, bieži vien pārtrauc nākt uz Valsts nodarbinātības aģentūru, kur viņiem regulāri jāierodas, un zaudē bezdarbnieka statusu. Jūlijā seši bijušie cietumnieki tādējādi zaudēja bezdarbnieka statusu. Varbūt kāds no viņiem atrada darbu pats, bet daļa to droši vien tā arī nesameklēja," domā A.Klieče.

"Cietumnieki pieskaitīti pie tā sauktajām problēmgrupām, kur ietverti tie, kam darbu atrast visgrūtāk: jaunieši, ilgstošie bezdarbnieki, invalīdi, pirmspensijas vecuma cilvēki. Problēmgrupas tiek iesaistītas pilotprojektos, kuros cilvēkus apmāca dažādiem sabiedriski derīgiem darbiem, pārkvalificē utt. Tomēr bijušie cietumnieki šīs iespējas izmanto ļoti maz," atzīst aģentūras pārstāve.

Visvieglāk būtu šādus bez darba esošos bijušos cietumniekus iesaistīt pašvaldības programmā, kad bezdarbnieki veic pilsētā noderīgu darbu. Bet, kā pastāstīja pašvaldības aģentūras "Nodarbinātības projekti" direktors Zigmunds Cīrulis, pa daudzajiem gadiem, kamēr viņš darbojas šajā jomā, neviens izbijušais cietumnieks darbu nav nācis meklēt. Interese esot bijusi, bet, tikko uzzināts par nelielo atalgojumu, tā atmests ar roku.

Bijušajiem cietumniekiem vēl grūtāk darbu atrast privātuzņēmumos. Kā neslēpdams "Kurzemes Vārdam" paziņoja kāds uzņēmējs: "Kāpēc man tādam būtu jādod darbs, jāielaiž savā uzņēmumā un pēc tam jābaidās, vai tikai neatnāks ar drauģeļiem un neaplaupīs? Vai tad labu cilvēku trūkst, kas ir bez darba? Nē, es viņiem neuzticos. Lai citi eksperimentē, ja vēlas, un gaida, vai cietumnieks būs pāraudzināts, vai ne!"

Līdzīgu nostāju, tikai mazliet izvairīgāku un pieklājīgāku, pauda vēl vairāki aptaujātie.

Tomēr ne visi uzņēmēji domā vienādi. Kāds būvniecības materiālu ražotnes priekšnieks sacīja, ka viņa daudzo darba gadu laikā uzņēmumā strādājuši divi cilvēki pēc ieslodzījuma. Viens esot pazudis pēc pirmās algas, bet otrs strādājot vēl tagad, turklāt ļoti centīgi. Viņam ir ģimene, dzīvoklis un viss pārējais, kas pienākas kārtīgam sabiedrības loceklim. "Kāpēc neļaut cilvēkam sākt visu no gala, viņam kāja varbūt tikai vienreiz paslīdējusi. Ja neviens viņu neņems pretī, tas būs daudz sliktāk, jo tā viņš tiks piespiests atkal stāties uz noziedzīgā ceļa, un, iespējams, tieši man vai maniem draugiem iznāks no tā ciest," – tāds bija šī uzņēmēja viedoklis.

Cietumā – vairāk nekā 7 tūkstoši vīriešu

Kā "Kurzemes Vārdam" pastāstīja Tieslietu ministrijas Ieslodzījumu vietu pārvaldes ģenerālinspektore un probācijas dienesta izveides darba grupas vadītāja Ilona Kronberga, ir palielinājies to ieslodzīto skaits, kuri slēgta tipa cietumos sodu izcieš par noziegumiem, kas tiek uzskatīti par smagiem un ļoti smagiem. Kā rāda dati, kas apkopoti pēc šā gada 1.janvāra, Latvijas 15 cietumos atrodas 8305 personas. Tajā skaitā nedaudz vairāk par 500 sievietēm. Viena daļa (4729) ir tie, kas izcieš tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu, otrai daļai (3576) par drošības līdzekli piemērots apcietinājums un tie cietumā gaida tiesas dienu. No visiem minētajiem 373 jeb 4,5 procenti ir nepilngadīgie.

Latvija tiešām uzskatāma par vienu no tām Eiropas valstīm, kurā visvairāk ieslodzīto, rēķinot uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Kādēļ? Speciālisti uzskata, ka viens no būtiskākajiem iemesliem ir valsts netālredzīgā sodu politika, daudz nedomājot par to, kas notiks rīt, parīt. Kā dzīvos, kā iekļausies sabiedrībā un (vai) strādās no cietuma iznākušie. Vēl iemesli – tiesu darbs, jo visbiežāk kā pierastākais soda veids tiek piemērota brīvības atņemšana. Tiesneši maz izmanto iespējas piemērot alternatīvos sodus, piemēram, piespiedu darbu.

Visnotaļ interesanta ir statistika par ieslodzīto vecumu, izglītības līmeni. Vislielākā ieslodzīto grupa, kas atrodas apcietinājumā, ir ļaudis no 30 līdz 40 gadiem (25 procenti). Otra lielākā – no 25 līdz 30 gadiem. Tātad Latvijas iedzīvotāji savā labākajā, reproduktīvajā vecumā, kad būtu jāstrādā, jāmaksā valstij nodokļi, jāgādā par ģimeni, bērniem. Izglītības līmenis – no pilnīga analfabētisma līdz personām, kas ieguvušas divas augstākās izglītības. Lielākā grupa ieslodzīto skolā mācījusies tikai 9 klases vai nav beigusi vidusskolu. Tikai sešos Latvijas cietumos apcietinātie var turpināt iegūt vidējo izglītību.

No visiem, kas sēž cietumos, vairumu veido personas, kas notiesātas par zādzībām. Otrajā vietā – laupītāji. Trešajā – par slepkavību pastiprinošos apstākļos. Ceturtajā – slepkavība un arī tīšu, smagu miesas bojājumu nodarīšana. Piektajā – izvarošana.

Puse cietumā nonāk atkārtoti

Ilona Kronberga turpina: "Situāciju cietumos un valstī kopumā labi ilustrē šāda informācija. Pirmo reizi par dažādiem noziegumiem ieslodzījumu vietās nokļūst gandrīz puse no visiem ieslodzītajiem – 45,9 procenti. Otro reizi cietumsodu izcieš 21,5 procenti, trešo reizi – 12 procentu, bet to, kas apcietinājumā nonākuši ceturto un vairāk reižu, ir 18,7 procenti. No ieslodzīto kopskaita 32 procentiem pēc tiesas sprieduma cietumā jāpavada no 5 līdz 10 gadiem. Tā ir vislielākā grupa. Otrajā vietā (29 procenti) tie, kuriem cietumsods no 1 līdz 3 gadiem, trešajā (24 procenti) – no 3 līdz 5 gadiem. Tātad visvairāk ir to, kam piespriesti bargi sodi."

No nodokļu maksātāju kabatas jeb valsts budžeta tiek ņemta tā summa, kas nepieciešama cietumu uzturēšanai. Viens cietumnieks valstij vienā dienā izmaksā vairāk nekā 4 latus. Šajā summā ietilpst gan viņa ēdināšana, maksa par apkuri, ūdeni, elektrību, gultas veļas mazgāšanu, medicīniskā aprūpe utt.

Atbrīvotos nedrīkst pamest likteņa ziņā

Aizvien biežāk saistībā ar jaunveidojamo probācijas dienestu tiek runāts par nepieciešamību no ieslodzījuma vietām atbrīvotos nepamest likteņa ziņā. Strādāt ar viņiem, sniegt dažāda veida palīdzību, lai neatkārtotos likumpārkāpumi. Lai arī jaunā dienesta izveide prasīs līdzekļus no valsts budžeta, pasaules pieredze rāda, ka šādi ieguldījumi pašai sabiedrībai tomēr ievērojami atmaksājas.

Virsprokurors A.Dzērvēns: "Šobrīd personas, kas izcietušas cietumsodu, var saņemt tām paredzēto sociālo palīdzību, bet bieži vien informācijas trūkuma dēļ tas nemaz netiek darīts. Ja tomēr izmanto, tad pabalstus iztērē nelietderīgi. Probācijas dienestam būs ne tikai kontrolējoša, bet arī atbalstoša funkcija, lai palīdzētu atgriezties normālā dzīvē. Kas no tā iegūs? Sabiedrība, nodokļu maksātāji un konkrētas personas, kas netiks apzagtas, aplaupītas utt. Tad nav vajadzības tērēt līdzekļus pastrādāto noziegumu izmeklēšanai, apsūdzēto tiesāšanai, uzturēšanai cietumos. Var jau sacīt, – nieks vien, jo, piemēram, dzīvoklis apzagts tikai par simt latiem. Bet summa (nerunājot par izlietoto laiku!), kas nepieciešama policijas, prokuratūras, tiesas darba samaksai, ēdināšanai un citām izmaksām cietumā, ievērojami pārsniedz nodarītā kaitējuma summu."

Vispirms mainīt domāšanas veidu

Būtu naivi lolot cerības, ka probācijas dienests glābs no visām kaitēm. Tiesībsargājošās iestādēs strādājošie labi zina, ka nekad nebūs tā, ka pilnīgi visi no cietumiem iznākušie atgriezīsies uz pareizā ceļa – mācīsies, strādās, neizdarīs noziegumus. Vienmēr būs tādi, ko labot nevarēs. Un tādēļ ļoti svarīgi strādāt ar nepilngadīgajiem un tiem, kas noziegumu izdarījuši pirmo reizi.

Prokuroriem savā darbā iznācis saskarties ar jauniešiem, pat pilngadību ieguvušajiem, kuri ar lielām pūlēm prot izlasīt tekstu vai vispār neprot parakstīties. Vairums auguši ģimenēs, kur vecāki ir alkoholiķi un par bērniem nav rūpējušies. Ko šāds pusaudzis, jauneklis māk? Tikai iesist otram, kaut ko atņemt, nozagt. Lai tādējādi savas saprašanas robežās nodrošinātu savu eksistenci. Un galu galā vispirms viņš būtu jāārstē no alkohola, narkotiku vai psihotropo vielu atkarības! Dati rāda, ka no apreibinošām vielām atkarīga apmēram puse nepilngadīgo, kas atrodas tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā.

Kas sakārtos sistēmu?

Prokurors uzskata, ka ne jau tikai valstij jārūpējas par likumu sakārtošanu un vispārējās situācijas maiņu. Viņaprāt, ļoti būtiska bijusi un būs sabiedrības attieksme pret bijušiem ieslodzītiem. Lai būtu vēlēšanās dot viņiem iespēju sākt dzīvi, kurā nav vietas noziegumiem. Protams, tiem, kas to vēlas.

ATSEVIŠĶI no TEKSTA

Lai cik grūti, bet labāk brīvībā

ILGVARS MEŽINSKIS, atsēžot kopskaitā gandrīz gadu gan Liepājas cietumā, gan arī Rīgā, bija pārliecināts, ka brīvībā var notikt kas notikdams, vienalga tas nebūs tik slikti, kā sēdēt cietumā. Un tiešām – dzīve pēc iznākšanas no cietuma Ilgvaram zem kājām palika ceļu, ko nav nemaz tik viegli iet. "Kurzemes Vārdam" bija iespēja parunāt ar Ilgvaru un uzzināt, ko īsti cietumniekam nozīmē atgriešanās brīvībā, normālā dzīvē un sabiedrībā.

Par ko biji apcietināts?

– Iesēdināja pēc Krimināllikuma 125.panta par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Pārnācu reiz mājās un konstatēju, ka viss dzīvoklis apzagts – mana tante piedzērusies un dzērumā izpārdevusi visas manas mantas – mēbeles, traukus, drēbes, pilnīgi tukšu dzīvokli atstājusi. Tad nu piedzēros un no niknuma iesitu tantei. Laikam nedaudz par stipru iesitu – viņai bija lauzts galvaskauss un, šķiet, iesprādzis žokļa kauls.

Kāds bija pats sākums tikko pēc iznākšanas no cietuma?

– Pagāja tie desmit mēneši, un mani izlaida ārā. Grūti gāja sākumā, patiešām bija grūti. Vispirms aizgāju uzreiz pie mātes, tēva, bet viņi un arī pārējā ģimene mani pēc cietuma vairs nepieņēma. Man ir septiņi brāļi un māsas, un es vienīgais esmu tāds, kas cietumā pabijis. Uzreiz pirmajās dienās jau gāju pie draugiem, lai noskaidrotu, vai kaut kur nav iespējas strādāt, gāju arī uz Valsts nodarbinātības dienestu, un tā pamazām pie kādas haltūras tiku. Tagad pagājuši jau aptuveni seši mēneši, kopš esmu ārā, bet vēl joprojām mokos – meklēju dažādus pagaidu darbus.

Neviens darba devējs pastāvīgā darba vietā negrib ņemt?

– Tiklīdz uzzina, ka esmu bijis cietumā, pilnīgi mainās visi apstākļi – es automātiski tieku atstumts malā. Viņi tieši tā paskaidro: piedod, bet tu esi sēdējis. Es viņiem neko nevaru pārmest – fakts tāds ir bijis manā dzīvē, esmu sēdējis cietumā.

Kādus darbus tagad strādā?

– Galvenokārt celtniecībā. Kam vajag, uzmūrēju kādu krāsniņu, ja vajag, varu iebetonēt arī grīdu. Agrāk dzīvoju Kalētos, tur arī strādāju, gāju mežu zāģēt, tāpat arī darbojos ar mūrnieka darbiem.

Pēc iznākšanas nemēģināji atgriezties iepriekšējā darbavietā?

– Mēģināju, bet nekādas jēgas. Neņem vairs pretī tikai tāpēc, ka esmu sasmērējies – bijis cietumā.

Ir paredzētas dažādas sociālās garantijas no cietuma iznākušajiem, dažādi pabalsti. Tos negāji prasīt?

– Lai saņemtu šādu pabalstu, ir jākārto dokumenti, un tiem ir nepieciešama nauda. Kur tik jākārto kāds dokuments, tur liek maksāt par izziņām, bet naudas man nav. Nāk skolas laiks, nauda jāatdod sievai un bērniem.

Pirms laika iznākot no cietuma, palikušais laiks tev tika piemērots policijas kontrolē, vai ne? Vai tā nav ļoti traucējoša?

– Policijas kontrole man ir uzlikta uz vienu gadu. Katru pirmdienu jāiet uz policiju atzīmēties, un reizēm vēl paši policisti atbrauc vakaros paskatīties, vai esmu mājās. Noskaidro, kā dzīvoju, parakstos, un viņi brauc prom.

Ja jau tomēr pēc iznākšanas no cietuma ir tik ļoti daudz problēmu, vai tiešām vieglāk nav pavadīt laiku apcietinājumā?

– Tikai tālāk no cietuma! Es gribu palīdzēt bērniem, strādāt. Sieva nekur nestrādā, vienam pašam man sanāk mocīties. Bet uz cietumu es vairs negribu iet. Tur ne ar vienu nevar parunāt, prāts iet ciet, tikai pašnāvību gribas taisīt. Lai arī grūtāk, bet tomēr labāk brīvībā, nekā sēdēt. Tagad vismaz varu kaut vai uz to pašu jūrmalu kopā ar bērniem aiziet papriecāties.

Tomēr cietumnieki, pēc atgriešanās nonākot diezgan nelabvēlīgos sociālos apstākļos, nereti izvēlas savu iztiku pelnīt, zogot un darot citas pretlikumīgas darbības.

– Es labāk strādāju, nekā sēžu cietumā. Tur taču pilnīgi nav ko darīt, visas dienas paiet vienveidīgi. Ar šausmām atceros pazemojošo vardarbību, kas tur valda. Tur es vairs tiešām negribu atgriezties.