Kurzemes Vārds

18:46 Trešdiena, 11. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Kā tēvs jūras un citiem zvēriem

Daina Meistere

Šonedēļ koncertdārza "Pūt, vējiņi!" teritorijā rosās tēlnieki – plenēra "Jūras zvēru dārzs liedagā" dalībnieki. Viņi no koka bluķiem gatavo skulpturālus objektus, kas ietver fantāziju par jūrā un jūras krastā mītošiem radījumiem. Vēl jau rezultāts nav redzams, jo tapušo jūras zvēru piesiešana pludmalē notiks otrdien. Pēc tam pludmales apmeklētāji varēs šos veidojumus apdzīvot – uz tiem apsēsties, mazuļi varēs rāpties pa stilizēto gliemežu ģimeni vai jūras bullīša asti. Objektus veido seši skulptori, bet visa šī notikuma centrā ir mākslinieks RAIMONDS GABALIŅŠ.

Viņš pats ir tēlnieks un kopā ar saviem palīgiem vada tēlu tapšanas procesu, rūpējoties, lai plenēra dalībniekiem nekā netrūktu un lai māksliniekiem nekas netraucētu nodoties darbam.

Skulptoru plenērus Raimonds Gabaliņš vada jau ceturto gadu, taču pieredze mākslinieku saaicināšanā brīvdabas darbam un viņu darbības koordinēšanā viņam ir vēl lielāka. Jo tieši šim māksliniekam piederēja ideja aicināt kopā Liepājas māsupilsētu tēlniekus, lai uzlabotu Alejas laukuma vizuālo veidolu. Un tā 2000.gadā notika starptautisks tēlnieku simpozijs, kura dalībnieki savus darbus atstāja pilsētai dāvinājumā.

Tolaik gan plenēra rezultātus iedzīvotāj uztvēra ar dalītām izjūtām. Jo skulptūru dārzs bija domāts sakārtotam laukumam, bet tā labiekārtošana vēl nebija pabeigta. Taču iniciators nedomā, ka šī dalītā uztvere ir kas slikts. Protams, viņš saka, mākslu var vērtēt dažādi, no katra cilvēka redzesloka un uztveres. Toreiz uz mūsu Liepāju atbrauca un te atstāja savus darbus māsupilsētu labākie mākslinieki, un katram no viņiem bija savs rokraksts, savs pasaules redzējums, kuru viņi iemūžināja kokā vai metālā. Arī sava vārda piesaisti Alejas laukumam Raimonds Gabaliņš vērtē visnotaļ pozitīvi. Jo vēl tagad vīri, kas sēž parkā uz soliņiem, kad redz mākslinieku garām ejot, mēdz viņu apturēt un rādīt, sak, kāds laukums nesakopts, kādas te tās ielas plātnes izdrupušas. Tātad atceras viņa centienus sakārtot šo vietu.

Tāda pati doma – sakārtot un radīt objektus, pie kuriem acis piesiet, – vadīja arhitekti Guntu Šnipki, kura tolaik, būdama pilsētas galvenā māksliniece, uzrunāja tēlnieku Raimondu Gabaliņu. Sakot, ka pludmales teritorijā derētu izvietot mākslinieciskus objektus ar funkcionālu raksturu. Jo pārāk plika un skatienam neinteresanta bija šī viena no mūsu pilsētas skaistākajām vietām – zona starp jūru un pašu pilsētu.

Raimonds Gabaliņš pēc izglītības ir dizainers, bet radošās izpausmes veidu atradis tēlniecībā. Izstādēs piedalās kopš 1978.gada. Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Dizaina biroja "ESTEES" direktors. Paralēli Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Mākslas katedras studentiem māca reklāmas dizainu.

Mākslinieks ir pārliecināts, ka plenēri, kuru laikā vienkopus pulcējas tēlnieki un, kopā strādājot, rada mākslas darbus pilsētai, ir ļoti vērtīga ideja. Tāpēc mākslinieks tikai uzslavē Pilsētas domes priekšsēdētāja Ulda Seska atbalstu šādiem pasākumiem, jo tie dod iespēju ar samērā mazām izmaksām (nekā tas būtu, ja šos objektus pasūtītu konkrētiem izpildītājiem) tikt pie mākslinieciski augstvērtīgiem un arī praktiski lietojamiem objektiem. Tā sākās tā saucamie soliņu plenēri, kuru laikā Jūrmalas parkam tapuši netradicionāli objekti, uz kuriem var apsēsies un atpūsties.

Jau tad, kad pirmie šādi soliņi parādījās pludmales zonā, protams, sarosījās oponenti, sakot, ka uz tādiem koka gabaliem tikai varot drēbes saplēst vai, nedod Dievs, vēl kādu skabargu ieraut. Tam nu plenēra rīkotājs nepiekrīt. Viņš dara zināmu, ka, jau projektējot soliņus, mākslinieki domājuši, lai tie būtu ērti un bez bažām droši pielietojami. "Uz pludmali jau arī neviens neiet ar smalkiem tērpiem vai dārgām zeķēm kājās," piebilst R.Gabaliņš.

Viņš pastāsta, ka katru gadu Pilsētas dome piešķir līdzekļus soliņu sakārtošanai un atjaunošanai, tos noslīpē, apstrādā ar antiseptiskiem šķidrumiem, gādā, lai tie, kā jau koka objekti, nebojātos. Ar drūma humora pieskaņu tēlnieks un skulptoru plenēru rīkotājs gan piebilda, ka mākslinieciski izveidotie soliņi ir tādi objekti, uz kuriem var ne tikai apsēsties un atpūsties, bet uz tiem "var arī rakstīt, un tos var mēģināt uzlabot, sagriežot vai iegriežot." To, ka šādi mākslinieciski veidoti soliņi ir vajadzīgi un ka cilvēki tos akceptējuši, apliecina tēlniekam izteiktais lūgums, vai "Gabaliņš nevarētu arī pilsētas centrā kaut ko līdzīgu uztaisīt, kas būtu vienlaikus dekoratīvs un praktiski pielietojams..."

Kāpēc tieši Raimonds Gabaliņš ir šo plenēru centrā? Viņš domā, ka tas varētu būt tāpēc, ka savos darba gados viņš ir iepazinis skulptora darbu visā pilnībā. Viņam nav svešs ne radošais process, ne tēlu tapšanas tehnoloģija. Līdz ar to viņš var palīdzēt gan materiālā ziņā, gan ar padomu. Tēlniecība ir trīsdimensiju māksla, saka tēlnieks, tā nav vienkārša, jo objektam ir jāiekļaujas noteiktā telpā, ņemot vērā, ka tas būs aplūkojams no visām pusēm.

"Tēlniecība ir fiziski smags un nepateicīgs, arī dārgs mākslas veids," sacīja R.Gabaliņš. Varbūt, ka tieši šī iespēja piedalīties plenērā, kura rezultātā izstāda savus darbus vispārējai apskatei un lietošanai, ir viens no veidiem, kā pamudināt jaunus māksliniekus pievērsties šim nebūt ne vieglajam mākslas virzienam. Jo te nu pašam nav jāgādā ne par instrumentiem, ne materiālu, kurā iemūžināt savu ieceri.

Šās vasaras plenēra "Jūras zvēru dārzs liedagā" dalībnieku vidū ir gan pieredzējuši un pazīstami tēlnieki, gan jauni puiši, kas tajā piedalās pirmo reizi. "Viņu vidū ir arī mani skolnieki, kurus esmu mācījis gan mākslas skolā, gan akadēmijā," saka organizators, jo viņš strādā arī par pasniedzēju. Tapšanas procesā skolotāja padoms nav mazsvarīgs.

Bet katrs no šiem objektiem, kuru pamatfunkcija ir soliņš atpūtai un pasēdēšanai, nenoliedzami ir mākslas darbs. Tāpēc rodas jautājums, kā šo mākslas darbu, kas atradis savu paliekošu vietu un pielietojumu brīvā dabā, parakstīt, līdz ar to iemūžinot autora vārdu. Tāpēc radusies doma, ka būtu visai noderīgi pie darba piestiprināt plāksnīti ar tā autora vārdu.

Ko Raimondam Gabaliņam pašam dod līdzdarbošanās šajos plenēros? Pats taču viņš savus darbus to laikā nerada. "Nevar apvienot divas tādas nopietnas lietas," oponē mākslinieks. "Jo tad agri vai vēlu kāds no tā zaudēs. Ja es pats gatavošu skulptūru vai skulptūru grupu, tad nevarēšu tik daudz laika veltīt organizatoriskām problēmām un darbiem. Jo arī šī joma prasa daudz pūļu un kompetences, lai plenēra dalībniekiem būtu nodrošinātas visas iespējas radošam darbam." Viņš domā, ka šajā ziņā ir altruists, jo rod gandarījumu un stimulu, redzot to, ko izdodas paveikt plenēra laikā.

"Dažreiz process ir svarīgāks nekā iznākums," viņš saka un jūtas kā līdzautors visiem darbiem.