Kurzemes Vārds

10:45 Trešdiena, 1. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Manas dzīves līkloči

Atmiņu stāsts

Ādolfs Prenass

Par savām gaitām leģionā mani rosināja pastāstīt priekšā lasītā Anšlava Eglīša grāmata "Es nebiju varonis". Tā jau ir. Mēs visi – leģiona vīri – bijām nevaroņi, okupācijas varas "lielgabalu gaļa".

"Ādolf, tas nav priekš tevis!"

Uzaugu trīs bērnu ģimenē. Tēvs, no Pirmā pasaules kara pārnācis, pārnesa nelabojamu ierašu – kāršu spēli. Kad viņš kārtīs bija nospēlējis pēdējo kaziņu, māte ar mums visiem trijiem pie rokas pārgāja dzīvot pie saviem vecākiem – rentniekiem.

Manas darba gaitas sākās 7 gadu vecumā. Pāris gadu vasarās ganīju lopus pie radiem, 9 gadu vecumā māte mani salīga pie kāda Zemgales saimnieka. Gadījās, ka nonācu nabadzīgā vietā. Jāgana bija purvā, māte jau vasaras vidū mani pārveda mājās ar pilnīgi jēlām kājām. Reiz biju pie bagātas saimnieces. Ganāmpulks liels. Man bija draugs – ganu suns. Abi gaidījām brīdi, kad gotiņas atpūtīsies, tad sildījāmies pie barvedes sāniem. Agros, rasotos rītos, kad ganiņa pastalas samirka, bija patīkami kājas pasildīt gotiņu atstātajās siltajās peļķītēs. Dažreiz bija prieki: uz ganiem atnāca saimnieces radu meitene. Rotaļājāmies ar viņas līdzpaņemtām mantām. Taču tas man nebija atļauts. Ja to redzēja saimniece, viņas pirksts brīdinoši vērsās pret mani: "Ādolf, tas nav priekš tevis!" Sevišķas sirdssāpes šis pirksts man sagādāja reizēs, kad spīdīgā fordā ciemos sabrauca pilsētnieki. Visi vizinājās pa izkopto dārzu – parku, es, asaras valdīdams, tikai noskatījos lepnajā mašīnā un priecīgajās braucēju sejās.

No 14 gadu vecuma jau gāju pie saimniekiem par puisi. Nekādas grūtības man nesagādāja uznest 100 kilogramu maisu pa redeļu trepi.

Pabeidzu arī sešklasīgo pamatskolu, taču tālāk mācīties nebija ļauts. Taču mana dzīve ievirzījās laimīgā virzienā, kad par strādnieku pie sevis mani paņēma plaši pazīstams Jelgavas dārznieks.

Pārmaiņu laiks

1940.gada pārmaiņas valstī iezīmēja pārmaiņas arī manā dzīvē. Mani reģistrēja iesaukšanai krievu armijā. Tāpēc bija jāiet arī krievu valodas kursos. Taču Latvijā pēkšņi iebruka vācieši, un tas mani paglāba no iesaukšanas.

Pie dārznieka jau biju tik daudz iemācījies, ka jutos gana pieredzes bagāts, lai sāktu pats savu darbošanos. Uzzināju, ka Priekules skola meklē dārznieku. Tad sava šefa-jelgavnieka pavadībā devos turp. Drīz vien skolas dārzniecību pārņēma pagasts. Jutos kā pilnīgs noteicējs par ražu. Izaudzēto pēc likuma vajadzēja nodot valstij. Par to kā prēmiju izsniedza degvīna šeinas (talonus). Tās apmainīju pret sev vajadzīgām lietām. Šeinu bija tik daudz, ka tās pat pārdevu par naudu. Ar dzīvi biju apmierināts. Pirmo reizi mūžā redzēju tik daudz naudas. Neņēmu vērā, ka apkārt karš, jutos varens un – apprecējos. Tajā laikā pie manis uz dzīvi pārcēlās arī māte. Viņa un sieva kļuva par labiem palīgiem. Ģimenes siltums, ražīgās siltumnīcas mani nomierināja, satraukums, ko apkārtējos viesa vācu okupācija, mani it kā neskāra.

1943.gada vasarā piedzima dēls. Taču prieku par to aptumšoja paziņojums, ka mani iesauks vai nu leģionā vai darba dienestā. Vāciešiem vajadzēja papildinājumu lielgabalu gaļai! Pavēle par iesaukšanu pienāca 1943.gada novembrī. Tīri ģērbtam, labi koptam, kā tajā bija teikts, man bija jāierodas Jelgavas iesaukšanas punktā. Un klāt piedraudējums: neierašanās gadījumā sods pēc kara laika likumiem!

Vispirms nokļuvu Zaļeniekos. No turienes nosūtīja uz Paplaku. Tur mūs, iesauktos, sadalīja pa divīzijām. Nokļuvu 15.divīzijas rezerves bataljonā. Biju dziļi ticīgs, tāpēc centos izdomāt, kā izvairīties no ieroča un tiešas piedalīšanās karadarbībā. Pieteicos par sanitāru. Protams, podus nest un gādāt par tīrību nebija patīkami. Bet darīju to ļoti cītīgi. Atmaksājās. Ārsts ievēroja, ka savus pienākumus veicu priekšzīmīgi un sūtīja mani uz karavīru ambulanci mācīties par feldšera palīgu.

Bija jāpiedalās arī militārās mācībās: gulties, celties, rāpties, skriet, maršēt ar dziesmu. Paplakā iemīļotākā jauniesaukto dziesma bija "Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos..." Manī tā izraisīja pretrunīgas jūtas. Kā gan mēs paši sevi sitīsim? Paplakā arī mēs pamatīgi aplipām ar utīm. Kad dabūju pāris brīvas stundas, centos tikt uz Priekuli pie ģimenes. Pār istabas slieksni negāju, kamēr nebiju sevi apstrādājis ar speciālu šķīdumu pret šīm briesmām. Pēdējo reizi ģimeni redzēju īsi pirms došanās uz fronti. Tas bija grūts mirklis, kad rokās paņēmu savu deviņus mēnešus veco dēliņu un nezināju, kad un vai to vairs redzēšu. Māte šķiroties man dāvināja mazu Bībelīti. Tā bija ar mani visus kara ceļus. Tas bija 1944.gada 15.februāris. Siltumnīcās jau bagātīgi ziedēja puķes, zaļoja salāti un loki. Vēlāk – 1945.gada pavasarī – tās sabombardēja.

Krievija – drausmas un pārbaudījums

Februāra beigās jau bijām Krievijā. Apstājāmies Krasnajas upes tuvumā. Taču jau drīz sākām virzīties tuvāk frontes līnijai, kas atradās pie Veļikajas upes. Vīrus sadalīja pa rotām. Rezerves bataljona štābā no 750 atvestajiem paturēja tikai 18. Biju viens no viņiem. Rotas komandieris bija virsleitnants Attāls, bataljona ārsts – dr. Vēriņš.

Apkārtnē darbojās krievu partizāni. Mums, rezervistiem, bija jāstāv sardzē. Atceros aukstās mēnesnīcu naktis, kad nereti lodes nospindza gar ausīm kā bites un pakšķēdamas atsitās pret sasalušo sniegu.

Kad biju nokārtojis pārbaudi, varēju sākt strādāt par feldšeri. Ārstēju puišu apsaldētās un noberztās kājas un rokas. Man bija arī tiesības karavīriem piešķirt trīs brīvas dienas, ja viņiem bija paaugstināta temperatūra, reizēm jutu, ka viņi mani māna, bet tik un tā atļāvu slimniekiem izgulēties. Ar zēniem sapratos labi. Bija brīži, īpaši pirms kaujas, kad viņi pulcējās ap mani, un es viņiem lasīju priekšā Bībeli. Man Dievs bija svarīgs jau kopš bērnu dienām. Es viņiem palīdzēju just Viņa atbalstu briesmu brīžos.

16.marts

1944.gada 16.martā krievi sāka lieluzbrukumu. Latviešu karavīriem bija pienācis laiks glābt Lielvācijas armiju no ielenkuma. Krievi bija koncentrējušies uzkalnītē aiz uzbēruma. Latvieši – ielejā. Latviešu komandieris, būdams manāmi iereibis, deva nepārdomātas pavēles. Iztapdams vāciešiem, tīkodams pēc slavas un briljanta krusta, sūta kaujā latviešu zēnus bez apstājas. Rezultāts – divas latviešu vienības iznīcinātas. Dzīvi palika tikai daži. Pēc tam bijām spiesti noskatīties, kā kaujas laukā palikušos, lielajā salā sastingušos ķermeņus mala kara mašīnas.

Smagāk ievainotos tūlīt centās nogādāt dakteru rokās. Man un citiem sanitāriem bija jāapkopj vieglāk ievainotie. Sākumā bija grūti redzēt asinis. Bet bija jāpierod. Ar to, ka pārsēju ievainojumu, nepietika. Zēniem bija jāsniedz arī mierinājuma un stiprinājuma vārdi. Taču, skaidri redzot, ka tie nepalīdzēs viņiem izdzīvot, ne vienmēr spēju pateikt. Tolaik vēl gribēju būt pret viņiem godīgs.

Marta beigās rezerves bataljonu atvilka no Veļikajas. Mūs novietoja sādžā pie Krasnajas upes. Fronte likās patālu. Laiks vēstīja pavasara tuvošanos. Es, dārznieka instinkta vadīts, nelielā lauciņā iesēju salātus un redīsus. Domāju, lai zēniem tiek kāds zaļums. Nekā! Jau sadīgušie redīsi bija jāatstāj un steidzīgi jāatkāpjas. Paspēju tikai palīdzēt kādam krievu zēnam, kuram bija iekodusi čūska. Kā pateicību viņa māte-skolotāja man atnesa brūni izceptu cāli.

Nākamā apmešanās vietā arī mani iedalīja kaujas grupā. Saņēmām pavēli doties palīgā ielenktai latviešu vienībai. Tā bija mana pirmā kauja, kurā bija jāsniedz palīdzība nāvīgi ievainotajiem. Bija jāuzklausa mirstoša karavīra pēdējais lūgums, kurš nereti pārtrūka, līdz galam nepasacīts. Nekad neaizmirsīšu, kā zēns ar cauršautām plaušām, sarkanām asins putām uz lūpām lūdza mani palīdzēt viņam ātrāk aiziet no šīs pasaules. Šādi drausmu skati vēl ilgi pēc tam man peldēja gar acīm.

Kad vācu trieciengrupa atkāpās uz Abrenes pusi, izrādījās, ka paši esam atstāti krievu ielenkumā. Ja negribējām ar viņiem iesaistīties tuvcīņā, vienīgais ceļš veda gar ezermalas purvu. Virsnieki norāva savas dienesta pakāpju zīmes. Es un vēl divi karavīri sākām brist pa savu ceļu. Orientējāmies pēc saules. Neēduši, nedzēruši, noguruši. Vienīgā vēlēšanās – tikt no šīs zemes laukā. Pēc kādas īsas atpūtas uz kāda ciņa pazaudēju dokumentus. Sāka vajāt izmisīgas bailes. Zēni zināja stāstīt, ka reiz pēc kaujas žandarmi notvēruši trīs noklīdušus leģionārus bez dokumentiem, noturējuši par dezertieriem, nodevuši kara tiesai. Bet latvietis, tieslietu virsnieks, leitnants, gribēdams izpatikt vāciešiem, savus likteņa biedrus nav aizstāvējis un piespriedis viņiem augstāko soda mēru. Varbūt sauksim šo kapteini par varoni?

Atlikušo ceļa daļu veicām lielās bailēs, kaut nu neuzdurtos žandarmiem. Par laimi no purva iznācām Abrenes tuvumā. Drīz vien satikām arī mūsu piegādes vienību. Tur mums izrakstīja jaunus dokumentus. Kad pirmo rezi atkal spēru kāju uz Latvijas zemes, pateicos Dievam un lūdzos, lai man nekad vairs nevajadzētu atgriezties uz tās nolādētās zemes, kur, nevajadzīgi nogalināti, palika daudzi mani karabiedri.

Prom no Latvijas

Tālākais ceļš – uz Rīgu. Kājām. Divdesmit dienās. Kad bijām jau tuvu Rīgai, man uzsmaidīja laime: bataljona dakteris uzticēja man savu balto zirgu, un es varen lepns uz tā iejāju pilsētā. Rīgā mūs tūlīt sāka formēt braukšanai uz Vāciju. Liels bija vilinājums ņemt brīvsoli. Draugi atrunāja, jo vācieši tādus jokus nebūtu sapratuši. 7.augustā no kuģa teicām ardievas Rīgai un Latvijai.

Mūs izsēdināja Dancigā. Apmetāmies kādā poļu muižā, kur iekārtoja ambulanci. Fronte bija vēl tālu. Mans pienākums bija apkopt ikdienišķus ievainojumus, gādāt par slimajiem ar paaugstinātu temperatūru. Brīvajā laikā kopā ar citiem gāju palīgā poļu zemniekiem vākt ražu. Taču drīz mūs pārcēla uz citu vietu. Pēc tam atkal un atkal. Lai arī kur mūs pārsūtīja, vienmēr pārkārtoja vienības. Pie jau esošajām nāca klāt dzīvi palikušie no citām vienībām. Kad bijām pārsūtīti uz Zofenvaldi, mani norīkoja par feldšeri pie doktora Prīmaņa. Viņš bija izcils ķirurgs, līdzjūtīgs pret citu ciešanām. Viņam gan bija viena nelaime – bija labs dzērājs. Nereti nonācu ķibelē, kad dakteris bija izdzēris visu dezinficēšanai paredzēto spirtu. Izlīdzējos ar ne tik piemērotiem līdzekļiem. Bet dakteri vienmēr pieminēšu ar sirds siltumu. Viņš daudziem palīdzēja.

Zofenvaldē saņēmām uzdevumu atbrīvot Immerheimā ielenktos latviešus. Ap pilsētiņu bija izveidojies krievu tanku ķīlis. Turp vajadzēja doties arī man.

Bija 1945.gada 22.janvāris. Mani laikam ievainoja pašu pirmo. Granāta saārdīja roku, kāju, sānus. Pēc samaņas atgūšanas konstatēju – rokas, kājas ir klāt! Pateicos Dievam, ka manas karotāja gaitas beigušās, bet neesmu uz dzīvu būtni izšāvis nevienu lodi!

Citiem tā nepaveicās. No manas rotas tajā kaujā dzīvi bija palikuši tikai 12 vīru. Vairums krituši, daļa – smagi ievainoti. Latviešu zēnu ķermeņi blīvi bija noklājuši to zemi, kura verdzībā gadusimtiem bija turējusi viņu dzimteni. Kurš gan mums pēc tā var apgalvot, ka arī Vācijā latvieši cīnījās par brīvu Latviju? Vēsturisks ārprāts!

Pirmais man palīdzēja dakteris Vēriņš. Bet tā kā manī bija tik daudz šķembu, vajadzēja braukt uz slimnīcu. Izpalīdzīgs vācu leitnants mani pieveda pie aptumšotas ēkas un aizbrauca. Konstatēju – slimnīca jau evakuēta, esmu tumsā, svešā pilsētā, viens, sāpošu kāju, augstu temperatūru, pliku vēderu, jo saišu dēļ neko mugurā uzvilkt nevarēja. Kad saklausīju vilciena signālu, nolēmu doties uz to pusi. Ceļā satiku vēl divus bēdubrāļus, vāciešus. Ietikām vilcienā, kurš jau bija pārpildīts ar bēgļiem un ievainotajiem. Kā pēc tam tiku slimnīcā, neatceros. Pamodos jau palātā. No tās iznācu aprīļa sākumā.

Mani atkal nosūtīja uz 15.divīziju, kura atradās netālu no Tornas, un norīkoja bataljona ambulancē pie daktera Neilanda.

Kapitulācija – jaunas dzīves sākums?

Kapitulācijas dienā atradāmies amerikāņu zonā. Atbrauca amerikāņu pulkvedis, pēc viņa pavēles visus ieročus sametām kaudzē. Tad bija jāiet uz Šverīnu. Tur mūs nodeva angļu rīcībā, kas mūs ievietoja aiz iežogojuma gūstekņu nometnē Putlasā. Bieži pie mums brauca krievi un aģitēja, lai braucam uz atbrīvoto Latviju. Bija zēni, kas tā arī darīja. Dažiem laimīgajiem pa ceļam izdevās izbēgt no krievu pavadonības, bet lielākā daļa nonāca Krievijas akmenslauztuvēs vai pie baltajiem lāčiem. Tie, kuri atgriezās, tagad Latvijā skaitās represētie.

Putlasā saņēmu vēstuli no mātes. "Kamēr mājās dzīvo Taņa un Koļa," viņa rakstīja, "lai Ādolfs un Visvaldis paliek, kur ir". Ilgas pēc mājām bija jāapspiež.

Pēc kāda laika mūs novietoja aiz trīskārša dzeloņdrāšu žoga Zēdelgemā. Žogu starpposmos mūs uzvaktēja suņi, sargtorņos – sargkareivji. Šeit sākām saņemt pārtiku. Deva bija maza. Mani norīkoja sanitārā dienestā par dezinficētāju. Galvenais pienākums – jaunpienācējiem aiz apkakles pūst utu pulveri.

Pulkvedim Kripēnam, to vērojot, radās ideja no utu pulvera un smilšu sajaukuma uzbūvēt Brīvības pieminekli. Starp mums radās talantīgi cilvēki, kuri uzzīmēja pieminekļa metu, radās tēlnieki. Stiepām smiltis, ūdeni un 1945.gada 18.novembrī piemineklīti svinīgi atklājām. Plīvoja Latvijas karogi, skanēja "Dievs, svētī Latviju". Bet otrajā dienā brīnījāmies: kas noticis? Nedod ēst? Pulkvedim Kripēnam angļi sacīja: jūs neatrodaties izklaides, bet soda vietā! Turpmāk, tur esot, saņēmām tikai pusi no jau tā niecīgās uztura devas.

Pastiprinājās krievu propagandistu uzbrukumi ar aicinājumiem atgriezties Latvijā. Tam drīz sekoja traģēdija: angļi atdeva krieviem igauņu virsnieku, kapteini Laukertu, tam nolemts bija arī mūsu pulkvedis Kripēns. Taču pirms krievi viņu paspēja aizvest, pulkvedis sev sirdī iedūra nazi. Asiņošana bija milzīga, un krievi viņu pameta. Taču dakteris Osītis, gan pret paša pulkveža gribu, viņu izglāba no nāves.

Svešumā

Gūsts beidzās 1946.gada janvārī. Sākās neziņas laiks. Kurp iet? Uz apģērba kārava zīme – gūstekņu atpazīšanas zīme. Tā vispirms jāaizlāpa. Atkal mūs aizveda uz Putlasu. Pārtikas devas bija ļoti trūcīgas. Pieteicos meža darbos, lai dabūtu vairāk paēst. Kādu laiku strādāju arī Grosenbodes slimnīcā par sanitāru. Tad manās rokās nokļuva paziņojums, ka iespējams mācīties Alteršrēdē, Baltijas lauksaimniecības skolā. Pieteicos dārzkopības nodaļā, pabeidzu un jau kā speciālists pieteicos emigrācijai uz Angliju ar noteikumu, ka tur darīšu jebkuru darbu.

1947.gada septembrī kopā ar vairākiem draugiem pārcēlāmies uz šo zemi. Strādājām fermā, lasījām kartupeļus, apgriezām dzīvžogus, vācām augļus. Kad fermeris uzzināja, ka esmu pieredzējis dārzniecībā, viņš uzcēla siltumnīcu, un nu varēju darboties ar ziediem un dārzeņiem. Fermeris bija cieta rakstura, bet mēs sapratāmies labi. Uzzinājis, ka gatavojos pārcelties uz Kanādu, viņš raudāja. 1951.gadā no viņa šķīros kā dēls no tēva.

Kanāda

No Anglijas mani izsauca kāda Kingstonas fermere. Kanādā sāku kā sniega novācējs Toronto. Nopelnīju labi. Fermere bija atraitne, vīrs miris pasen, ferma izskatījās diezgan nolaista. Darīju itin visus darbus uz lauka un kūtī. Laboju arī tehniku. Ar grūtībām saimniece sagrabināja naudu algai. Kad līgums beidzās, meklēju citu darbu. Sāku pie privātmājām iekopt dārzus. Tad mani ievēroja kāds no Kingstonas varasvīriem. Sāku strādāt pilsētas komunālajā dienestā. Man lika mērīt ar dažādiem mērinstrumentiem ielas, tad norīkoja par kanalizācijas konstrukciju inspektoru, mazliet pamācījos, un 1955.gadā mani apstiprināja par Trotuāru nodaļas vadītāju. Šajā darbā nostrādāju 32 gadus. Izvadot pensijā, boss man sacīja labus vārdus: "Ādolf, tu padarīji manu darbu vieglāku!"

Alga bija laba. Uzcēlu mājiņu. Esmu savā mūžā nopircis arī daudzas mašīnas. Bet ikvienu pērkot, nāca atmiņā bērnības dienu saimnieces kratītais pirksts: "Ādolf, vai tiešām tas ir priekš tevis?!"

Vai viss bija tā vērts?

Ap mani vienmēr ir bijuši labi cilvēki. Ģimeni Latvijā sāku atbalstīt jau no Vācijā nopelnītā mazumiņa. "Pussarkanā" iesauku ieguvu no latviešiem, kad 1985.gadā pirmo reizi atbraucu uz Latviju. Diemžēl nepaspēju laikā. Māte bija mirusi tikai dažus mēnešus pirms tam. Latvijā biju gaidīts Amerikas onkulis, jo, vietējoprāt, visi tur ir bagāti.

Diemžēl Kanādas vieglo dzīvi dzīvojot, biju iegādājies pavadoni – diabētu. Jau astoņdesmito gadu beigās zināju, ka kļūšu neredzīgs. Šodien esmu akls, bez līdzgaitnieka nevaru dzīvot. Jau divpadsmit gadu man šeit ir draugs – sieva, kas par mani rūpējas, lasa priekšā grāmatas, laikrakstus. Tā es uzzinu, kas notiek Latvijā. Latvija ir manas saknes. Kanādā nodzīvotajos gados ik nakti "sapni par dzimteni pagalvī liku". Gaidīju, kad Latvija būs brīva.

Brīvība atnāca 1991.gadā, bet neatnesa prieku ne latviešiem Latvijā, ne ārzemēs. Valsti vada paaudze, kura nav redzējusi ne kara postu, ne ostījusi pulvera dūmus. Tajā vecumā, kad es govs peļķītē nosalušās kājas sildīju, viņi baudīja laimīgo bērnību. Brīvi no pienākumiem, no atbildības. Tāpēc, valdības krēslos tikušiem, daļai rodas tieksme apmierināt savas savtīgās intereses. Šodienas izdotie likumi Latvijā vairo bezatbildību. Nezināmos ceļos pazūd miljoniem dolāru un latu. Neapskaužamā stāvoklī nonāk vecākā paaudze. Nav iespējams atrast taisnību darba un darba samaksas jautājumos. Demokrātija ir pārprasta, tā vairāk līdzinās visatļautībai. Kā valdība var izskaidrot to, ka vēl tagad "atbrīvotāji" brīvi pulcējas savos svētkos un plivina sarkanos karogus. Un kā valdība tajā pašā laikā var aizliegt bijušajiem leģionāriem 16.martā pulcēties pie Brīvības pieminekļa un pieminēt savus kritušos biedrus. Vajadzētu tā vietā pieņemt likumu, ka šajā dienā valstī jāizkar sēru karogi! Par ko mēs upurējām savus sapņus, dzīvi, par ko mūsu vīri un zēni atdeva savas dzīvības? Par spļāvienu sejā? Manuprāt, kamēr pēdējais iesaukums nav paņēmis visus leģionārus, valdībai jāmaina nostāja pret šiem – bez vainas vainīgajiem vecajiem vīriem.

Es pateicos mātei, ka mani mazu jau mācīja pie Dieva turēties. Nekad es nebeigšu Dievam pateikties, ka viņš mani sargā un vada. Dievs nav, lai ar tā vārdu demonstratīvi izrādītos un baznīcās solītos tautai labu darīt. Dievs jātur sirdī vienmēr un visur. Visiem der atcerēties: Dievam tīkams būsi, ja nedarīsi otram to, ko nevēlies, lai nodara tev.