Kurzemes Vārds

03:56 Otrdiena, 7. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Baltas cerības un neziņa uz jaunā mācību gada sliekšņa

Daina Meistere

Vēl šī nedēļa, un skolas vērs durvis. Pašlaik ir tas brīdis, kad vecāki poš savas atvases mācību gada uzsākšanai. Kad veikali piedāvā ne tikai nopirkt preces, bet arī rīko dažādas akcijas, gan mudinot nopirkt skolai vajadzīgās mantas ar atlaidēm, gan aicinot pircējus piedalīties akcijās, kuru laikā pērk gan savam bērnam nepieciešamo, gan iemet dāvanu kastē kādam mazturīgo ģimeņu mazajam skolēnam. Jo šajā brīdī, kad visas burtnīcas vēl tīras, kad grāmatu vāki vēl neatvērti, pat vislielākie nebēdņi un tie, kuriem ar sekmēm ne tik spoži, cer, ka šis mācību gads tomēr būs labāks nekā iepriekšējais, ka viņi būs centīgi un saņems atzinīgus vērtējumus par padarīto.

Skolas ir sarežģīts veidojums, kas skar lielu sabiedrības daļu. Kaut vai tādā ziņā, ka jebkurš savulaik ir gājis skolā un tāpēc uzskata, ka zina, kas ir skola un kādai tai jābūt. Bez tam aiz katra skolēna stāv viņa vecāki un pārējie ģimenes locekļi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka sabiedrība aktīvi piedalās katra jaunuma apspriešanā, kas skar pārmaiņas izglītībā. Jauno mācību gadu gaidot, vēl šonedēļ notiek pēdējās pedagogu darba sanāksmes pirms jaunā darba cēliena uzsākšanas.

Vasara nebija pārāk mierīga. Kamēr skolotāji un skolēni baudīja pelnīto atpūtu pēc saspringtā mācību gada, Izglītības un zinātnes ministrija nāca klajā ar vairākiem jaunumiem. Kamēr ne pedagogi, ne viņu audzēkņi, kurus vistiešāk skar izmaiņas sociālo zinību priekšmetu bloka mācīšanā, vēl nebija pauduši savu attieksmi, sabiedrībā jau raisījās plašas diskusijas par ētikas vai kristīgās mācības kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu. Tā ir problēma, kurā savs vārds sakāms gan tiem, kas kādreiz apguva kristīgo mācību Latvijas pirmās neatkarības laikā, gan tiem, kas nostājušies stingrās ateisma pozīcijās. Taču viens ir skaidrs, ka mūsdienu bērniem tiešām nepieciešams apgūt un apjaust, ka bez materiālās pasaules un tieksmes pēc mantas un naudas eksistē arī garīgas vērtības.

Vēl viens jauninājums, kas pagaidām nav izraisījis plašu rezonansi sabiedrībā, ir atgriešanās pie ierastās atzīmju likšanas arī sākumskolā. Varbūt tāpēc, ka vēl jau tie bērni, kuri mācās no pirmās līdz ceturtai klasei, mierīgi priecājas par katru skaistu skolai nopirktu lietiņu, nedomājot, ka drīz būs jāsāk mācīties. Bet pedagogi jau tagad apsver, ko no viņiem prasīs šie grozījumi. Plānots, ka no 2004.gada 1.septembra sākumskolas klašu bērniem no otrās līdz ceturtai klasei zināšanas tiks vērtētas pēc desmit ballu sistēmas. Grozījumi paredz, ka bērnu mācību sasniegumus 1.klasē vērtēs aprakstoši. Tas ir īss mutisks un rakstveida vērtējums par skolēna mācību darbu, mācīšanās stilu, saskarsmes un rakstveida prasmēm, attieksmi pret mācībām un mācību sasniegumu attīstības dinamiku. Bet, jau sākot ar 2.klasi, tālāk 3. un 4.klasē plānota pakāpeniska pāreja uz vērtējumu desmit ballu skalā, sākumā atsevišķos, bet tad arī pārējos mācību priekšmetos.

Un atkal skolotājiem būs jāmācās, kā vērtēt vienu vai otru atbildi. Jo galu galā vērtējumam taču visās skolās jābūt līdzīgam, nevar to darīt katrs pēc savas izpratnes. Jau toreiz, kad no piecu atzīmju sistēmas, kas bija ieviesta, pārgāja uz desmit ballu skalu vērtēšanā, pierast pie tās nebija viegli. Tad atteicās no atzīmēm mazajās klasēs kā no bērnus traumējošas sistēmas. Lai gan sākumskolas pedagogi apgalvoja, ka katrs cilvēks, tai skaitā arī mazs bērns, grib skaidri un gaiši saprast, kā viņa darbs ir novērtēts. Ja vecāki, kā jau gados jaunāka paaudze, ātri saprata, ko nozīmē mutiskie norādījumi, tad sarežģītāk aptvert, vai bērns ir teicamnieka vai knapa trijnieciņa līmenī, bija vecvecākiem. Taču vecmāmiņas un vectētiņi bieži ir tie, kuri var vairāk laika veltīt mazā skolēna sekmēm.

Izglītības sfēras speciālisti vairākkārt apgalvojuši, ka lai nu kur, bet tur, kur mācās bērni, nedrīkst būt pārsteidzoši lēmumi un ātras reformas, visam ir jānotiek argumentēti un pēctecīgi. Jo ne bērns mācās vienu gadu, ne pedagogi un mācību grāmatu autori ir spējīgi mētāties. Tāpat skaidrība par to, ko īsti mācās viņa dēls vai meita šogad un kā turpinās paplašināt savas zināšanas attiecīgā zinātnē nākamajā gadā, ir svarīga arī vecākiem.