Kurzemes Vārds

19:55 Ceturtdiena, 17. janvāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks savā laikā

Harijs Lazdiņš

Andžils Remess

Katram laika posmam un katrai nozarei ir savi simboli, un ne vienmēr izdodas precīzi formulēt, kāpēc par tādu kļuvis tieši tas un neviens cits. Nav grūti pateikt, kāpēc pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados par vienu no Liepājas simboliem uzskatīja "Olimpijas" futbola komandu. Tāpēc ka no pašu pilsētā izaugušiem puikām veidotā komanda lika skanēt Liepājas vārdam visā Latvijā, un dažkārt ne jau tikai Latvijā vien. Grūtāk pateikt, kāpēc par šīs komandas simbolu un mūsu pilsētas publikas elku kļuva tieši vārtsargs Harijs Lazdiņš.

Jā, Lazdiņš astoņpadsmit gadus pēc kārtas pārstāvēja Liepājas futbolu Latvijas meistarsacīkstēs un palīdzēja "Olimpijai" iegūt 13 medaļas, arī visas 7 zelta. Taču Kārļa Tīla godalgu skaits bija lielāks un spēlēšanas laiks ilgāks. Jā, Lazdiņš 18 reizes vilka mugurā Latvijas valstsvienības formu, taču tikpat reižu to bija darījuši arī Fricis Laumanis un Rūdolfs Kronlaks. Arī urravas "Olimpijas" stadiona skatītāju tribīnēs biežāk skanēja pēc Voldemāra Žina, Friča Dambrēvica, Jāņa Skinča, Nikolaja Voskoboiņikova, Jāņa Dobeļa, Friča Kaņepa vārtu guvumiem, kamēr Lazdiņam šajā pašā laukumā savu skatītāju priekšā dažkārt nācās no vārtu tīkla ņemt ārā piecas, sešas un pat deviņas bumbas spēlē.

Taču tieši Lazdiņa koferīti pirms spēlēm ienest "Olimpijas" laukumā un pēc spēlēm aiznest līdz viņa namdurvīm Kaktu un vēlāk Toma ielā turpat ap Peldu ielas stūri puikas uzskatīja par lielu godu un nereti pat izplūcās par šīm tiesībām. Tieši Lazdiņa vārdu vēl vairākus gadu desmitus vēlāk zināja nosaukt tie, kuriem "Olimpijas" slavas laikos futbols nebūt nebija sirdslieta. Atceroties citus "Olimpijas" dūžus, tā laika futbola spēļu apmeklētāji par nepieciešamu uzskatījuši atgādināt viņu spēles manieri, taču pēc Lazdiņa uzvārda pieminēšanas nekādi paskaidrojumi nav sekojuši, sak, vai tad var nezināt, kā spēlēja garais Haris.

Diez vai Lazdiņu pāri citiem pacēla poļu, zviedru, vācu futbola speciālistu atzinumi, nosaucot viņu par vārtsargu, ar kuru varētu lepoties jebkura Eiropas komanda. Tolaik svarīgāks bija tas, ko futbola cienītāji redz paši savām acīm. Un neko efektīgu Lazdiņa darbībā viņi neredzēja, katrā ziņā ne jau elpu aizraujošus akrobātiskus lēcienus. Lazdiņš gan ne reizi nekapitulēja trešajā daļā no Latvijas meistarsacīkstēs aizvadītajām gandrīz 200 spēlēm, taču viņa darbība vārtos bija vienkārša. Ja nu vīriem skatītāju tribīnēs uztraukumā arī nācās tvert kabatā pēc papirosa, tad tikai tajās reizēs, kad viņi redzēja Lazdiņu dodamies vai līdz laukuma centram. Var to saukt arī par pārgalvību, taču Lazdiņš bija pirmais no Latvijas vārtsargiem, kas savas darbības teritoriju paplašināja pa visu soda laukumu un arī ārpus tā. Tolaik gan neviens futbola teorētiķis to ne par kādu jauninājumu nevērtēja, ja nu tikai pabrīnījās, un viss.

Ļoti iespējams, ka korektais, solīdais un klusais vīrs cieņu iemantoja ar to, ka nevienam citam "Olimpijas" futbolistam ceļš līdz popularitātes virsotnēm nebija tik ērkšķains, un dažs labs Lazdiņa vietā jau būtu salūzis un visam atmetis ar roku ne reizi vien.

Par pirmo numuru "Olimpijas" vārtos Lazdiņš kļuva savā otrajā sezonā šajā komandā ­ 1928. gadā, un tā gada rudenī pievērsa arī Latvijas valstsvienības vadītāju uzmanību, "Rīgas kausa" izcīņas finālā pret liepājnieku niknāko sāncensi RFK pēdējās divās minūtēs atvairot divus 11 m soda sitienus. Taču debija valstsvienībā nākamajā vasarā izvērtās par murgu. Malmē Zviedrijas izlase sabirdināja Latvijas vārtos desmit bumbas, un liepājniekam veselu gadu ceļš uz izlasi bija slēgts. Tikpat bēdīgi Lazdiņam beidzās nākamā iekļaušana izlasē ­ Baltijas kausa izcīņā Kauņā. Lieliski nospēlējis pret Igauniju un 88 minūtes pret Lietuvu, Lazdiņš priekšpēdējā minūtē kļūdījās uz līdzenas vietas, un kauss, kuru Latvijas futbolisti jau gatavojās saņemt, aizgāja gar degunu.

Līdz trešajam uzaicinājumam valstsvienībā nācās gaidīt četrus gadus, un jau šķita, ka Latvijas izlases vadītāji Lazdiņu norakstījuši. Izlasē iekļāva Skinču, Kronlaku, Tīlu, Voskoboiņikovu, Žinu, Laumani, Blūmentālu, Dudaņecu, Stankusu, bet par Lazdiņu nelikās ne zinis. Viņu atcerējās tikai 1934. gada rudenī pirms Latvijas spēles Stokholmā ar Zviedriju. Un sākās Lazdiņa triumfa gadi starptautiskā mērogā, kad Rīgas avīzes pēc Latvijas izlases spēlēm rakstīja cita par citu jūsmīgāk: "mūsu brīnišķais vārtu vīrs, kas tver visu tveramo un netveramo", "garais virtuozs stāvēja kā mūris", "dievinātais varonis, kas nelika vilties".

Spožā spēle Lodzā, Kēnigsbergā un Stokholmā pret Polijas, Vācijas un Zviedrijas izlasēm, divus gadus pēc kārtas kopā ar Latvijas valstsvienību iegūtais Baltijas kauss, drošā darbība "Olimpijas" vārtos pret visā Eiropā pazīstamiem klubiem no Sofijas, Prāgas, Budapeštas, Grācas, Bordo, Vīnes ­ tas viss virzīja Lazdiņu augšup pa popularitātes kāpnēm. Kulminācija bija 1936. gadā, kad Latvijas valstsvienība aizvadīja piecas spēles, gūstot četras uzvaras un vienu neizšķirtu, un visās vārtus sargāja Lazdiņš.

Pēdējo reizi sarkanbaltsarkanās krāsas viņš pārstāvēja 1938. gada vasarā pret to pašu Zviedriju, pret kuru pirms deviņiem gadiem bija izgāzies ar lielu troksni. Tikai šoreiz 14000 skatītāju Stokholmā aplaudēja Lazdiņam, kurš savos vārtos neielaida nevienu bumbu. Savu ierēdni godināja arī Liepājas banka, Lazdiņam paaugstinot algu no 140 uz 160 latiem...

Trīsdesmito gadu nogalē vārtsarga meistarība sāka vīst. Pasliktinājās redze, iespaidu atstāja aizņemtība darbā, jo tajos laikos pat prātā nevarēja ienākt, ka kādam futbolistam maizes darbs būtu tikai trenēšanās un spēlēšana. Kaut arī skatītāji savam elkam piedeva kļūdas, Lazdiņš tās ļoti pārdzīvoja.

Kad 1941. gada rudenī nacisti Šķēdes kāpās nošāva "Olimpijas" treneri, Austrijas ebreju Oto Fišeru, pie stūres stājās Lazdiņš. Futbolisti gan bija mēģinājuši izpestīt savu treneri, iet aizrunāt pie okupācijas varas iestādēm par Fišeru deleģēja tieši Lazdiņu, bet nekas nelīdzēja.

Taču drīz vien Lazdiņam nācās atgriezties "Olimpijas" vārtos, jo labāka vārtsarga par viņu Liepājā nebija. Kad Lazdiņš pret Kēnigsbergas izlasi kapitulēja tikai reizi, bet pret Tallinas izlasi neielaida savos vārtos nevienu bumbu, 5000 skatītāju "Olimpijas" laukumā atkal sarīkoja viņam ovācijas.

1944. gada rudenī Lazdiņš devās bēgļu gaitās, vēlāk pārcēlās uz Kanādu, kur kādu laiku trenēja futbolistus un dažkārt arī pats stājās vārtos, un tur arī viņu guldīja zemes klēpī.

Sešdesmito gadu sākumā liepājnieki PSRS meistarsacīkstēs cieta citu zaudējumu pēc cita. Kādā no sarunām ar bijušo "Olimpijas" futbolistu un vēlāk vienu no gudrākajiem Latvijas treneriem Ernestu Ziņģi ieminējos, redz, būtu tagad vecā "Olimpija", tad gan ietu pavisam citādi. Ziņģis tikai noraidoši pašūpoja galvu: "Tas bija cits futbols. Tagadējā komanda apskrietu un sabradātu veco "Olimpiju"." Bet pēc mirkļa piebilda: "Ja nu vienīgi Lazdiņš vārtos kaut ko varētu glābt."