Kurzemes Vārds

04:41 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Bez skaļas kliegšanas sadzirdēts visā Latvijā

Daina Meistere

Vizītkarte
MĀRTIŅŠ GINEITIS
ieguvis Latvijas 2003.gada Studenta titulu,
vada Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Studentu padomi, kas jau divus gadus pēc kārtas atzīta par labāko Latvijas mērogā;
mācās par tūrisma vadības speciālistu 4.kursā;
ir vecākais no trim brāļiem,
nāk no Saldus, no Druvas, kur ražo garšīgo saldējumu.

MĀRTIŅAM GINEITIM ir divdesmit viens gads. Viņš nav liepājnieks, bet gan dzīvojis un mācījies Saldū. Bet tieši viņa vadībā visas Latvijas mērogā izskanējis Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentu vārds. Gan saistībā ar LPA Studentu padomes aktivitātēm, gan mūsu Mārtiņš Jauno gadu sagaidīs kā Latvijas studentu students. Tāpēc saruna par to, kas un kāds ir šis puisis, kas sadzirdēts starp visiem tiem, kuri Latvijā mācās augstskolās.

Kas ir pamatā tam, ka tik lielā konkurencē – starp visiem Latvijas valsts augstāko mācību iestāžu studentiem, kuru vidū ir puiši un meitenes no mūsu pašām prestižākajām un jauniešu vidū iecienītākajām augstākajām mācību iestādēm – Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes – tieši mūsu pilsētas puisis nosaukts par "Gada studentu"?

– Tā ir Latvijas Studentu apvienības akcija – noteikt studējušo vidū dažādas nominācijas un meklēt tām atbilstošos laureātus. Un katrai nominācijai ir savi kritēriji, ja, piemēram, Studentu padomei ir vieni, tad, nosakot "Gada studentu", bija plašāks vērtējums. Ņēma vērā gan sekmes mācībās, gan darbošanos ar tādām problēmām, kas saistītas ar studentu dzīvi un sadzīvi, kā arī iesaistīšanos Latvijas mēroga aktivitātēs. Domāju, ka darāmo darbu uzskaitījums bija plašs, daudz plašāks nekā, teiksim, studentu pašpārvaldes vadītājam. Ja runā konkrēti par mani, iespējams, ka ņēma vērā to, cik esmu bijis pamanāms starp citiem Latvijas studentiem sabiedriskajā darbā, aizstāvot studējošo tiesības. Vēl varu teikt, ka ar sekmēm man viss kārtībā. Esmu viens no labākajiem savā kursā. Tas apzinīgums un spēja koncentrēties, manuprāt, man nāk līdzi no vidusskolas laikiem, kad iemācījos sevi mobilizēt. Jo tieši tajā laikā daudz ko centos apgūt papildus, ieguvu arī komercizglītību, pieradu mācīties ilgas un garas stundas.

Kā jūtas jauns cilvēks, saņēmis tik ievērojamu atzinību?

– Katrā gadījumā ir patīkami saņemt novērtējumu par savu darbu. Nav slikti apzināties, ka kāds ir pateicis darbam, ko daru. Šajā gadījumā tas ir apstiprinājums, ka esmu spējis izdarīt kaut ko labu visu studējošo vārdā.

Vēl pavisam neilgs brīdis – viens semestris, – un jau diploms būs kabatā. Kāpēc izvēlējāties studēt tieši ar tūrismu saistītas zinības? Kā redzams, neesat arī vīlies, ja reiz studējat ar tik labām sekmēm.

– Tā jau ir, ka, vidusskolu beidzot, tā gudrība nav tik liela, lai uzreiz saprastu, kura ir īstā un vienīgā vieta dzīvē. Mani nākt uz Liepāju varbūt mazliet pamudināja mamma, viņa ir skolotāja un pati savulaik studējusi mūsu akadēmijā. Sākumā gribēju iestāties studiju programmā, kas saistīta ar uzņēmumu vadību. Jo tūrisma specialitātē mani mazliet nobiedēja tas, ka klāt vēl bija gida specialitāte. Bet tūrisma vadība, jā – tā mani pievilināja. Starp citu, man vēl tagad ne sevišķi patīk būt par gidu, lai gan ir vajadzējis prakses laikā izbaudīt šā amata specifiku. Man patīk darbs ar cilvēkiem, bet vadāt un rādīt, un stāstīt, tas nav priekš manis. Man vairāk patīk sarīkot un vadīt dažādus pasākumus.

Reiz jau gatavoju publikāciju par aktīvu studentu Mārtiņu Gineiti – puisi, kurš ne tikai labi mācījās, bet arī čakli darbojās Studentu padomē. Toreiz jūs pats teicāt, ka neredzat sevi kā līderi, bet ka komandā varētu būt otrais aiz vadītāja. Un tolaik tāds arī bijāt – pildījāt padomes priekšsēdētājas Unas Matisones vietnieka pienākumus. Ko teiksit tagad?

– Tā nu ir iznācis. Jau toreiz, kad vēl mācījos 2.kursā, mani pievilināja darbs Studentu padomē. Tolaik, šķiet, es godīgi pildīju man uzticētos darbus. Bet jāteic, ka šobrīd jau arī nekas būtiski nav mainījies. Varbūt, ka padomē darbojas vairāk cilvēku, ir palielinājies veicamo darbu skaits. Droši vien kaut kas manī atvērās, kaut kas tāds, ko nemaz nebiju domājis un lolojis.

Spriežot pēc runas un darbības veida, nešķiet, ka jūs pēc dabas būtu tāds liels noteicējs un izrīkotājs. Drīzāk izskatās, ka esat mierīgs un piemīlīgs, tāds, kas nav piemērots līdera tipam. Kā pats uztverat šo lomu, kā spējat pildīt ?

– Domāju, ka tas ir pavisam vienkārši. Vajag darīt tādas lietas, ko var izdarīt un ko vajag izdarīt. Domāju, ka jābūt tādam, kāds es esmu, neko neuzspēlējot, neko daudz no sevis, kā saka, neiztaisot. Necenšoties kaut ko pierādīt vai demonstrēt. Kā reizēm to mēdz darīt Rīgas studenti, kuri ap sevi taisa tādu mākslīgu darbošanās auru, tādējādi radot iespaidu, ka viņi nu ir tādi ļoti daudzpusīgi. Jo kas tad ir vadītājs viens pats, svarīgākais taču ir un paliek komandas darbs. Tāpēc jau ir tik būtiski, ka mūsu studentu pašpārvalde jau divus gadus pēc kārtas ieguvusi labākās nosaukumu valstī.

Acīmredzot studentu pašpārvalde spēj sapulcināt aktīvākos un darboties gribošus studentus. Bet kā jūs pašu un tos, kuri darbojas padomē, uztver pārējie studenti? Vai nejūt tādu kā opozīciju, sak, tie jau no padomes, un ko tad nu mēs?

– Neesmu jutis nekādu tādu nosodījumu. Mums, padomei, ir ļoti laba sadarbība ar kursu vecākiem. Ja mums akadēmijā ir apmēram simt kursu, tad kādi septiņdesmit vecākie aktīvi sadarbojas ar padomi. Līdz ar to studentu viedoklis nonāk līdz mums, mēs savu ideju izsakām kursa vecākiem, un viņi savukārt to apspriež ar pārējiem. Tā mēs noskaidrojam problēmas, kuras vēlāk risināt tālāk. Mēs ejam pie dekāniem vai, ja nepieciešams, aicinām palīgā citus speciālistus. Tā mēs varam uzzināt, kas akadēmijā esošos apmierina, kas neapmierina. Mums pat bija pārsteigums, cik mūs pozitīvi uztver. Domāju, ka šis vērtējums ir objektīvs, jo, kad mēs rīkojam aptaujas par savu darbu, atbildes var sniegt, neuzrādot vārdu un uzvārdu.

Studentu padomes vadītājs ir tāds kā starpnieks starp tiem, kas mācās, un tiem, kuri māca. Vai tieši ar savām rakstura īpašībām esat varējis panākt saprašanos, nogludināt asumus? Jo galu galā studenti nav nemaz tik vienaldzīga tauta, viņi savā jaunības maksimālismā mēdz būt tieši, prasīgi un neiecietīgi. Un vēlas bīdīt pat trakas idejas.

– Pēdējo divu gadu laikā ir panākta lielāka savstarpēja saprašanās. Ir pat mainījusies mācībspēku attieksme, uzklausot arī studentu viedokli. Varbūt pat visā izglītības sistēmā ir daudz kas mainījies. Jo darbojas augstskolas Senāts, kura vidū ir Studentu padomes deleģēti pārstāvji, ­ šobrīd mēs tur esam četri puiši. Tā ir īpaša privilēģija – izmantot veto tiesības, lemjot jautājumus, kas saistīti ar studējošo tiesībām un pienākumiem. Katrā gadījumā mēs cenšamies pēc iespējas pamatīgāk noskaidrot, ko konkrēts lēmums nozīmēs un kā tas attieksies uz jauniešiem. Tā ir iespēja veidot augstākās izglītības politiku pašiem studējošajiem, un tas ir svarīgi, ka mūsu domas var izrādīties vērā ņemamas. Tas ir arī sevis pierādīšanas veids. Nevis ar skaļu bļaustīšanos, kas būtībā ir muļķīgi. Vajag pierādīt, kāpēc mums tas ir nepieciešams. Viens no mūsu izdarītā, piemēram, ir izstrādātais nolikums par studentu tiesībām un pienākumiem un mācībspēku tiesībām un pienākumiem. Bija daudz pretrunu, kamēr to apstiprināja. Mūsu viedoklis ir tāds: pasniedzējs ir priekš mums, nevis mēs priekš viņa. Jo bez studenta augstskola ir tukša, liela māja. Katram studentam ir jāsaprot, ko viņš grib sasniegt, kāpēc viņš te ir iestājies.

Vai ir kādas izmaiņas attieksmē pret apgūstamo profesiju?

– Jā, mainās tas, ka nu vairs nevarēs iegūt vairākas profesijas. Bet tā nav mūsu, vietējo, iedoma, tā ir visas Eiropas augstākās izglītības prasība. Nevarēs vairs, teiksim, četros studiju gados iegūt četras profesijas. Te jau var runāt arī par studiju kvalitāti, cik, mēģinot aptvert pēc iespējas vairāk, ir ieguvumu un cik, tādā tempā triecoties, zaudē.

Bet savulaik tieši tas, ka bija iegūta ne tikai viena specialitāte, bija mūsdienīgi un palīdzēja akadēmijas beidzējiem darba tirgū vairāk konkurēt.

– Tāpēc jau eksistē mūža izglītība, un cilvēkam nav jāapstājas pie iegūta, ja viņš vēlas papildināt zināšanas vai celt savu kvalifikāciju.

Ne vienreiz vien dzirdēti studenti sūdzamies, ka izvēlētā studiju programma nedodot gaidīto...

– Bet to visu var noskaidrot. Domāju, ka nav jāiet pa pasauli sūdzoties, tāpēc jau ir fakultāšu dekāni, ja tur nevar dabūt skaidrību, var iet pie rektora. Jo bieži vien izrādās, ka konflikts vai neskaidrības ir nokārtojamas turpat uz vietas. Manuprāt, problēmas ir jārisina sarunājoties.

Jūs atstājat ļoti nopietna un loģiski domājoša jauna cilvēka iespaidu. Pretēji tam uzskatam, ka studentam ir jābūt trakam...

– Varbūt esmu jau iztrakojies vidusskolas laikā. Es nekad neesmu bijis ierobežots. Kad vēl gāju skolā, man mamma atļāva iet, kur gribu. Gribi iet uz diskotēku, ej, ja vēlies, viņa teica. Tāpēc nemaz tā sevišķi negribas nekur skriet un trakot. Nezinu, man droši vien tās vērtības ir citas, ne tās piezemētās, bet garīgās varbūt.

Kuras tad ir tās vērtības?

– Tie noteikti ir draugi, tādi īsti draugi, kuru priekšā man nav jāizliekas labākam, nekā esmu, un stiprākam, nekā tobrīd jūtos, tādi, kuri nekad nenodos. Man ir daudz paziņu, protams, bet tādi īsti draugi ir tikai daži. Vēl par lielu vērtību uzskatu ģimeni. Pagaidām man nav savas meitenes, bet man ir mamma un tētis, un vēl divi brāļi, kas saprot un atbalsta. Jā, arī mans otrs brālis studē te – Pedagoģijas akadēmijā. Arī izglītība – zināšanas un pieredze – ir ļoti svarīgas.

Vai mācības devušas gaidīto?

– Es gandrīz varu teikt, ka man studiju laiks ir bijis kā viena liela atpūta. Jā, ir dienas, kad līdz pulksten vienpadsmitiem vakarā sēžu padomes telpās un rakstu projektus. Taču tajā, ko daru, esmu atradis gandarījumu, un tad jau nav grūti.

Kur redzat sevi nākotnē? Tuvākā un tālākā?

– Nu, vēl kādus divus vai trīs gadus domāju mācīties tālāk – maģistrantūrā. Esmu pārliecinājies, ka man nepatīk rimts darbs, gribu likt lietā savu pieredzi darbā ar cilvēkiem. Laikam jau man tas padodas. Ja studēšu Rīgā, tad domāju, ka saistīšos ar Latvijas Studentu padomi, man jau ir piedāvāts darbs tās valdē.

Kāpēc, ko vēl varat izdarīt šajā jomā?

– Manuprāt, daudz kas jādara studējošās jaunatnes aizsardzībai. Jo tieši tie zēni un meitenes, kuri pēc vidusskolas izglītības iegūšanas turpina mācīties, šobrīd valstī ir visneaizsargātāko kategorija. Kāda ir studentu stipendija, kad pēdējo reizi tā ir paaugstināta. Vēl ministrija apcērp transporta atvieglojumus, ir grūti un sarežģīti iegūt kredītus, lai apmaksātu mācību maksu un izdzīvotu. Un vēl daudz citu problēmu, kas ir nopietni jārisina, ja mēs gribam, lai Latvijā būtu gudri un izglītoti iedzīvotāji.