Kurzemes Vārds

14:03 Otrdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Slava, kas mums iet pa priekšu

Kristīne Pastore

Kad vēl mācījos pamatskolā un jau esošajiem mācību priekšmetiem nāca klāt jauns, mums, skolēniem, bija svarīgi noskaidrot, kura no skolotājām to mācīs. Runas bija dažādas: ja viena, tad skaidrs, ka būs jāzubrī briesmīgi, jo pie viņas jau nu nošpikot nebūs nekādu iespēju – to zināja teikt visi. Taču, ja otra, tad skaidrs, ka stundas izvērtīsies vienā vienīgā izklaidē, jo pie viņas var visu – arī to zināja visi. Runāja gan vēl ko citu – ka, iespējams, šo priekšmetu mūsu klasē mācīs kāda pavisam jauna skolotāja, un par viņu neviens nezināja, kāda viņa būs, ko pie viņas varēs atļauties un ko ne. Vajadzētu uzzināt, kur viņa pirms tam strādājusi, un gan jau no tās skolas kāds pateiktu, tā mēs spriedām. Mums bija skaidri viedokļi par katru skolotāju, pirms viņš vēl bija paspējis pirmo reizi ienākt klasē. Mēs par viņu zinājām visu. Un līdz ar to vietas jaunam viedoklim gandrīz vai nebija. Slava gāja pa priekšu.

Nupat par ikdienu arī pie mums ir kļuvuši realitātes šovi. Vienam tādam sākoties, kādas skolas audzēkņi ieraudzīja, ka tajā piedalās viņu bijusī skolasbiedrene. Tiem, kas viņu nepazina, meitene bija viena no daudziem – sveša un iepazīstama, ja bija vēlēšanās sekot līdzi šovam. Katram skatītājam ar laiku par katru no dalībniekiem veidojās savs viedoklis. Daudz savādāks tas bija, ja kāds no viņiem kādu pazina vai vismaz zināja. Un vistrakāk, ja piedalās kāds, kurš jau iepriekš nav viesis nekādas simpātijas. Kā atzinās kāda skatītāja, vairs nevarot uz to meiteni paskatīties un novērtēt ar svešu aci, jo bijušās skolasbiedrenes viņu nokritizējušas līdz pēdējam: ko viņa tur vispār ielīdusi, kā viņa dzied, kā kustas, kā izskatās! Nezinātājam šķita – nu, normāli! Meitenes pazinējam un nelabvēlim: fui, riebīgi, jo viņa man jau skolas laikā nepatika, lai gan spēles biedri meiteni pieņēma ar visai jaušamām simpātijām. Slava iet pa priekšu, un kādam skatītājam ar to pietika, lai sava viedokļa vietā pieņemtu jau esošo – slikta. Starp citu, pat pašam negribot. Bet ko padarīsi!

Bet nupat kādā kolektīvā kolēģi vienprātīgi nosprieda, cik šāda līdzi nākoša slava var būt arī maldinoša. Kad uzzinājuši, ka viņu noslēgtajai videi plānots pievienot vēl vienu, kolēģi sarosījās ne pa jokam. Jau nākamajā dienā, kad neviens vēl jauniņo nebija ne redzējis, ne arī kāds viņu pazina, vairāki zināja, ka tur neko labu sagaidīt nevarot. Viens zināja teikt, ka jau nu gan esot uzpūtīga un iedomīga – tas nāca no pilnīgi drošiem avotiem. Otrs – ka nu nāksies lauzt labās tradīcijas dažkārt aizšmaukt pirms laika, jo šitā esot sēdētāja un pedante līdz pēdējai minūtei. Trešais ļoti labi pazina viņas kādreizējo draudzeni, kas zināja teikt, ka viņa no divām iepriekšējām vietām aizgājusi ar skandālu. Neviens un nekur viņu nevarot ciest! Un tāda slava nu pavisam noteikti iet pa priekšu! Bija pat doma apspriest ar priekšniecību iespēju sadalīt viņai paredzēto slodzi uz jau esošajiem kolēģiem, lai tikai nekas nemainītos. Kad jaunpienācēja piesardzīgi un pakāpeniski bija iepazīta, izrādījās, ka viņa nav vis nekāda briesmone, kura izjauc visu kolektīva mikroklimatu un kā jauna slota ievieš savu kārtību, bet gan pavisam normāls cilvēks. Kā vēlāk atzina kāda no kolēģēm, acīmredzot bija jāatnāk kādam no malas, lai mēs paši ieraudzītu, kādi patiesībā esam. Jā, jaunpienācēja bija gan pedantiska savā darbā, gan klusa vērotāja (taču ne uzpūtīga), kas kolektīvās aprunāšanās vai intrigās neiejaucās, toties nekad neatteica, ja kādam vajadzēja palīdzēt. Un jau pavisam drīz viņa kļuva par savējo.

Kā, reiz runājot par šo tēmu, sacīja kāda psiholoģe, slava (pareizāk gan būtu teikt – viedoklis par cilvēku) katram no mums iet pa priekšu, un tā ir parādība, kas mūs var gan celt, gan arī gremdēt. Mēs no tās nevaram izvairīties, tāpat kā ir grūti izvairīties no iespaidošanās, dzirdot viedokli par kādu citu. It kā – cik interesanti ir, sagaidot kādu, kaut ko par viņu jau zināt un būt informētam! Un tomēr – tas nereti liedz atnākušajam cilvēkam pierādīt sevi no jauna, jo visiem jau tāpat ir skaidrs, kas viņš par putnu. Kāda jauna darbiniece reiz bija ļoti apvainojusies, uzzinot, ka pirms viņas pieņemšanas darbā priekšniece bija zvanījusi uz iepriekšējo darbavietu. Priekšniece savukārt to pamatoja pavisam lietišķi: kā citādi lai es par jums kaut ko uzzinu? Nē, nekas slikts iepriekšējā vietā nebija teikts. Patiesībā tikai viss labākais, bet tai, par kuru teica, vienalga šāds gājiens nepatika. Viņa vēloties sevi apliecināt no jauna, nevis balstīties uz veco slavu.

Kāda cita psiholoģe, vērtējot šīs situācijas, piebilda, ka, protams, ir vieglāk (un katram cilvēkam tā gribētos) katrā jaunā vietā sākt kā baltai lapai – iepazīt citus un ļaut bez priekšzināšanām iepazīt sevi. Diemžēl mūsu mazajā valstī (nemaz nerunājot par pilsētu, pagastu vai citu vietu) tas nav iespējams, jo mūsu nav tik daudz, lai cits citu nepazītu. Tas nav kā, piemēram, Amerikā, kur vari aizbraukt uz citu štatu un būt pilnīgi svešs (un arī ne vienmēr), tāpēc jāatrod sevī spēks mainīt vidi (pilsētu, darbavietu, skolu u.c.), ja tas nepieciešams, tomēr rēķinoties, ka daļa pagātnes slavas nāks līdzi. Labi, ja tā ir patīkama, bet daudz grūtāk, ja tajā ir arī plankumi, kurus gribētos izdzēst. Kā teica psiholoģe, vides maiņa tomēr ir iespēja parādīt, ka vari būt arī savādāks, un savai līdzšinējai slavai pievienot kaut ko pavisam jaunu vai dažkārt pat visiem iepriekš zināmo pilnīgi apgāzt. Tas nav neiespējami. Tomēr tas nav arī viegli.