Kurzemes Vārds

21:46 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Vai darbs dara brīvu?

Savulaik Lielajā, gadsimtiem vērtību nezaudējošajā Ticības grāmatā un pēc tam, kā fiksējuši vēsturnieki, uz kāda baisāka žoga vārtiem rakstītā frāze, ka darbs dara brīvu, savu aktualitāti ne nieka nav zaudējusi 21.gadsimta sākumā. Tā arvien brangāku piesātinātību iegūst ziemas beigās, kad cilvēkiem gribas sajust šā teiciena viedumu uz savas ādas un baudīt nopelnītos darba augļus, plānojot atvaļinājumus vai izklaides pasākumus vasarai. Bez tam pārdomāt virsrakstā minēto jautājumu ne vienam vien liek tieši gaidāmā pavasara slieksnis, kad cenas, kā to šodien varat lasīt mūsu laikraksta veiktajā pētījumā, atkal palekušās vienu pakāpienu augstāk un tādējādi daudziem liek meklēt arvien jaunas iespējas, lai piepelnītos un savilktu galus ģimenes vai personiskajā budžetā.

Ironiskais atgādinājums, ka darbs mērkaķi padarīja par cilvēku, attiecībā uz Latviju nebūs īsti vietā, jo visu un visus saskaitošie statistiķi noskaidrojuši, ka cilvēki, kas strādā mūsu valstī pilnu slodzi, darba vietās pavada 43,6 stundas nedēļā, un šajā jomā atrodamies stabili pirmajā vietā starp Eiropas Savienības topošajām un tagadējām dalībvalstīm. Nemācēšu teikt, pēc kādiem parametriem Eiropas statistikas birojs nonācis līdz šādiem skaitļiem, taču zinu, ka vairumam manu paziņu darba nedēļa ir vēl krietni garāka par minētājiem skaitļiem. Lielākoties vismaz man zināmie cilvēki ar to ne īpaši lepojas, ne īpaši vaimanā, jo par pašsaprotamu tiek uzskatīts fakts, ka garas un intensīvas darba stundas ir priekšnoteikums, lai pretendētu uz mūsu valstī tik plāno vidusslāni. Taču šeit tad arī nāk pats galvenais bet, kas norāda, ka ilga strādāšana ne vienmēr vērtējama par pozitīvu tikumu, jo izrādās, ka, neskatoties uz garajām strādāšanas stundām, Latvijai ir viens no zemākajiem darba produktivitātes rādītājiem. Un tas varētu vēlreiz likt padomāt gan par to, vai no kvantitātes necieš kvalitāte, gan, pavasari gaidot, pārdomāt, kā darbus tomēr sabalansēt ar spēku atjaunošanai tik nepieciešamo atpūtu, jo ikviena darbarūķa pašcieņai taču rīvētu kantis, ja izrādītos, ka teiciens strādā kā turki, bet atpūšas kā idioti vispirms asociētos ar Latvijā dzīvojošajiem indivīdiem.

Edgars Lūsēns