Kurzemes Vārds

04:11 Sestdiena, 6. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Teātris un dzīve

Gribas spēlēt. Bet gribas arī ēst

Topošie aktieri starp lielo mākslu un sadzīves problēmām

Sarmīte Pujēna

Tie, kas kaut mazliet interesējas par teātri, jau sen zina, ka Liepājas teātris gaida papildinājumu. Diplomdarba izrādes, kas cita pēc citas ierauga rampas gaismu, apliecina, ka šis brīdis ir tuvu. Tā arī ir – Kultūras akadēmijas Liepājas teātra aktierkurss, kas pirms četriem gadiem sāka studijas, nupat ir nonācis finiša taisnē, un, ja visi eksāmeni veiksmīgi tiks nokārtoti, rudenī Liepājas teātra aktieru štatam vajadzētu papildināties ar jauniem vārdiem. Runa ir par desmit cilvēkiem, kas varētu ienākt teātrī, lai gan absolventu būs gandrīz divreiz vairāk.

Taču runas ir runas. Vai un kā teātris gatavojas jauno aktieru uzņemšanai? Vai un kā teju teju diplomētie aktieri gatavojas ienākšanai teātrī? Pirmo reizi šie jautājumi tika uzdoti preses konferencē, kas notika sakarā ar izrādes "Romeo un Džuljeta. Mīts" iestudējumu. Toreiz, pērnā gada novembrī, abi galveno lomu atveidotāji Arturs Krūzkops un Inga Misāne atbildēja izvairīgi: dzīve rādīs. Preses konferencē, kura teātrī notika februāra beigās un kurā runa bija par sezonas otro pusi, teātra mākslinieciskais vadītājs Juris Bartkevičs un direktore Maruta Pāvelsone informēja, ka teātris gatavojas jauno aktieru uzņemšanai. J.Bartkevičs uzslavēja jauno aktieru veikumu izrādēs "Blēzs", "Trauslais ledus", "Romeo un Džuljeta. Mīts", kā arī pirmajā diplomdarba izrādē tīrā veidā – "Viesi", piebilstot, ka "tuvākajā laikā teātra Mākslas padome lems par izrādes iekļaušanu repertuārā". M.Pāvelsone savukārt pastāstīja, ka teātris lūdzis pašvaldību palīdzēt nodrošināt jaunos aktierus ar dzīvokļiem pēc tam, kad viņi būs kļuvuši par Liepājas teātra štata aktieriem.

Apmēram mēnesi pēc šīs sarunas, laikā, kad bija sācies darbs pie otras diplomdarba izrādes – mūzikla "Neglītais Pīlēns", kurā iesaistīti visi studenti, parunāt izdevās arī ar topošajiem aktieriem. Pirms tam apmēram puse kursa audzēkņu jau bija piedalījusies izrādē "Viesi", kas arī ir diplomdarbs, bet otra puse – izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts". Sarunas nolūks bija mazliet vairāk iepazīstināt liepājniekus ar jaunajām sejām teātrī, no kurām lielākajai daļai vajadzētu kļūt par Liepājas teātra štata aktieriem. Bez tam – atzīstos – sen jau vēlējos jauniešiem pavaicāt pašu galveno: vai ir pamatota cerība, ka teātra štats papildināsies ar tik ievērojamu skaitu jaunu aktieru? Cik no viņiem patiešām plāno nākt uz Liepāju? Gaidīju, ka tiks nosaukti dažādi skaitļi, bet to, kas sekoja, patiešām nebiju gaidījusi.

Kā ir, tā jādzīvo?

Atbilde bija: "Visdrīzāk neviens. Ja tā turpināsies…"

Taču, pirms lūkot, vai velns patiešām ir tik melns, jāiepazīstas! (Iepazīstināšana notiek, gan citam citu priekšā stādot, gan pašiem par sevi stāstot.)

– Maija Romaško, 23 gadi. Liepājas skatītāji mani redzējuši mazā lomiņā (Džuljetas draudzene) izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts", izrādē "Viesi" esmu Katrīna jeb Viņa un mūziklā "Neglītais Pīlēns" – Vistiņa Cekulīte. Vispirms es iestājos Bulduru Dārzkopības tehnikumā, bet nepabeidzu, jo iestājos aktieros.

– Liene Šmukste, 27 gadi. Juta Švānhofa izrādē "Viesi" un Neglītā Pīlēna mamma izrādē "Neglītais Pīlēns". Man ir arī amatierteātra režisores izglītība, un vēl es esmu vizuāli plastiskās mākslas skolotāja. Tagad studēju režiju Kultūras akadēmijā.

– Jana, 21 gads. Pērļu Vistiņa izrādē "Neglītais Pīlēns".

– Māris Jonovs, 24 gadi. Spēlēju izrādē "Trauslais ledus", stāvu, nēsāju krēslus un pa pliko ripinos izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts". Un, kā rakstīts programiņā, esmu ceturtais Seskabrālis izrādē "Neglītais Pīlēns".

– Paulis Nimrods, izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts" brauc ar motociklu, "Viesos" – resnais desu meistars Hāgedorns. Vasarā Paulis Vecāķos strādā pludmales patruļā.

– Līga Vītiņa, 21 gads. Spēlē "Trauslajā ledū", "Viesos" un "Neglītajā Pīlēnā". Līga ir no Saldus, un, tur cauri braucot, viņai nes ābolus uz autoostu.

– Iveta Pole, 23 gadi, īstenībā liepājniece. Spēlē "Trauslajā ledū", "Viesos" un "Neglītajā Pīlēnā" – Portugāles Pīli.

– Ivars Krasts, foršais puisis no "Stikla kalna", arī "Romeo un Džuljetā" viņš ir foršais puisis. "Neglītajā Pīlēnā" – pats galvenais Seskabrālis. Ivars ir no Jūrmalas.

– Edgars Samītis, 23 gadi. Es spēlēju "Viesos" un "Neglītajā Pīlēnā". Esmu no Talsiem. Bet dzimis Liepājā. Man te daudz radinieku dzīvo.

– Gundars Grasbergs no "Stikla kalna". Viņam ir 26 gadi. Ārkārtīgi gudrs, beidzis Jelgavas Mūzikas koledžu, spēlē kontrabasu. Viņš spēlē "Viesos", un "Neglītajā Pīlēnā" Gundars ir Gailis.

– Varis Piņķis, 27 gadi. Esmu beidzis aktierus, kur varu, tur spēlēju, mācos režisoros 4.kursā un tagad iestudēju Liepājas teātrī Tenesija Viljamsa "Iguānas naktis". Tas ir mans pirmais lielais darbs profesionālā teātrī. Atbildīgs moments, jo no šā iestudējuma zināmā mērā atkarīgs mans turpmākais režisora liktenis. Vēl ir bijis "Otello" iestudējums teātrī "Skatuve" ar mīļajiem Liepājas teātra kursantiem. Šancēt gribas!

– Jelgavnieks Armands Kaušelis, skatītāji viņu redzējuši Ērika lomā izrādē "Viesi". Izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts" izpilda tās pašas funkcijas, ko Māris, plus vēl brauc ar motociklu. Armands un Paulis spēlēs arī izrādē "Iguānas naktis", ko iestudē Varis Piņķis.

Sarunā nepiedalās Aigars Apinis, kas šobrīd ārstē angīnu slimnīcā. Aigars spēlē veco dzērāju izrādē "Viesi". Klāt nav Artura Krūzkopa, kas liepājniekiem pazīstams no izrādes "Trauslais ledus" un kā Romeo lomas atveidotājs. Viņš šobrīd atrodas Rīgā, jo paralēli "Neglītā Pīlēna" mēģinājumiem piedalās arī Gaļinas Poliščukas jaunā iestudējuma "Pūt, vējiņi!" mēģinājumos. Arturam ir 21 gads. Klāt nav arī Andris Bulis, Merkucio no izrādes "Romeo un Džuljeta. Mīts", un Džuljetas lomas atveidotāja, Latgales meitene Inga Misāne, jo arī viņi abi šobrīd mēģina pie G.Poliščukas. Klāt nav Lauras Čaupeles, kas izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts" visu laiku pastaigājas ar Mārtiņu Eihi, trešo topošo režisoru, kura arī šodien nav klāt. Džuljetā Laura spēlē narkotiku tirgotāju, un tagad viņa mēģina pie Vara Piņķa "Iguānas naktis".

Jāpaskaidro, ka pirms četriem gadiem reizē ar aktierkursu Kultūras akadēmija uzņēma arī režisorus, kuri visu šo laiku ir mācījušies kopā ar aktieriem, spēlējuši kopā ar viņiem mācību darbos un izmantojuši topošos aktierus savos mācību darbos. Varis Piņķis, pirms sākt studēt režiju, ir mācījies arī Kultūras akadēmijas aktierkursā un spēlējis, piemēram, Rīgas Jaunā teātra izrādē "Jaunākā brāļa vasara".

– Vai esat cieši nolēmuši būt aktieri?

– Laikam jau jā.

– Ja ļaus spēlēt…

– Un būs iespēja…

– Cik no jums varētu nākt uz Liepāju?

– Tas ir sāpīgs jautājums…

– Cik ņems…

– Pārcelties un dzīvot te? Man šķiet, neviens. Piedodiet, ka es tā saku. Bet tā ir realitāte. Domāju, ka daudzi apsver domu par palikšanu ārštatā.

– Ja jāspēlē tikai nedēļas nogalēs, tad ir jautājums: ko mums darīt pārējā laikā?

– Ja netiek sagatavota jauna izrāde un ir tikai reizi nedēļā jāaizvelkas uz teātri un jānospēlē viena izrāde, tas ir briesmīgi! Es tam neesmu gatava. Uz to vienu izrādi es varu arī no Rīgas atbraukt.

– "Viesus" solīja ielikt repertuārā, neielika. Un, ja šodien būtu jāspēlē izrāde, tad tā būtu noformulēta kā mēģinājums. Tikai tādā gadījumā jājautā: kāpēc skatītājiem jāpērk biļetes uz mēģinājumu?

– Respektīvi, mums par izrādēm nemaksā.

– Nekādas reklāmas par izrādi arī nebija, bet mums pašiem gribas spēlēt.

– Kādu kvalitāti var prasīt no izrādes un no aktieriem, ja pēc nodošanas to nospēlē divas reizes un nākamā izrāde ir tikai pēc mēneša? Turklāt pirms tam pat pusotru stundu neiedod laiku pamēģināt. Tas ir nožēlojami. Un tas ir briesmīgi. Tas ir tas pats, kas dejotājam iestudēt deju, mēnesi nekustināt rokas un kājas, un tad lūgt, lai viņš nodejo, turklāt vēl žūrijai!

– Mums arī īsti negrib ceļu apmaksāt. Jālūdzas, lai apmaksā ceļu uz Liepāju. Par "Neglīto Pīlēnu" liels paldies jāsaka Edmundam Freibergam, kurš visam kursam iedeva 40 latu no savas kabatas, lai mēs varētu izdzīvot.

– Es visu laiku rakstu papīrus, tad tas nav pareizi, tas šis. Beigās vieglāk ir nospļauties…

– Liepājas teātris uzskata, ja viņi mums nodrošina, kur dzīvot, ar to pietiek.

– Esmu dzirdējusi, ka teātris jūs ļoti gaida. Arī pilsētas domē runā, ka teātrim vajadzēs dzīvokļus, jo nāks jaunie…

– Jā, uz ārpusi varbūt tā saka. Bet mēs to lielo rūpi nejūtam.

– Kad uztaisīja "Trauslo ledu", kas skaitās mūsu kursadarbs, kursabiedri to redzēja tikai tad, kad mēs aizbraucām uz Rīgu. Uz pirmizrādi viņus neaicināja. Uztaisīja "Stikla kalnu", arī tas pats.

– Uz "Viesiem" mēs atbraucām tikai tāpēc, ka paši sametām transportam, Freibergs sagādāja mašīnu un vēl pabaroja mūs.

– Mēs runājām ar direktori, kā būs ar "Neglīto Pīlēnu". Viņa teica tā: Kultūrkapitāla fonds šai izrādei naudu ir iedevis, un tā būs arī repertuāra izrāde, bet tas nozīmē, ka apmaksās gan mēģinājumus, gan maksās par izrādēm. Šobrīd direktore pasaka, ka neko nemaksās. Kur tad paliek solījumi?

– Ar "Romeo un Džuljetu" ir tas pats. Jau otrā izrāde nospēlēta bez kaut kāda līguma, bez kaut kādas saistības ar Liepājas teātri.

– Un kāda jums vispār saistība ar Liepājas teātri?

– Man ir līgums, kuru es nedrīkstu apspriest publiski, bet labi, lai mani liek cietumā! Man ir 37 lati alga, skaitās pusslodze. Šobrīd tā pusslodze nozīmē 12 stundas dienā.

– Lielākajai daļai nav nekāda līguma.

– Man ceļu atmaksā. Bet man ir aizvainojums par to, ka es nospēlēju izrādi, un man pasaka: mīļā, kāda pirmizrāde! Tas nav nekas. Tas ir mēģinājums, un tev jāpateicas, ka esi atzīta par cienīgu šeit spēlēt. Jā, protams. Un tas jau ir pats traģiskākais, ka mums patīk spēlēt. Mēs gribam spēlēt!

– Uz izrādi mums katram dod tikai divus ielūgumus pa visu sezonas laiku, bet, piemēram, man ir tētis, mamma, brālis un māsa. Pārējiem es varu pirkt biļetes.

– Ja saņemtu algu par darbu, tad jau varētu.

– Var jau pārmest, ka esam ārkārtīgi lieli materiālisti, ka mums neko nenozīmē māksla, bet mēs tikai gribam pašu elementārāko.

– Paēst visiem gribas…

– Viņi uzskata, ka tie, kuriem nav nekāda līguma, Liepājā var dzīvot tāpat kā Rīgā.

– Tikai Rīgā ir radinieki, kas mani uztur, šeit man neviena nav.

– Es Rīgā pa naktīm strādāju.

– Nekas, nākamgad tevi paņems štatā, varēsi saņemt piķi un neko nedarīt. Tev būs divas reizes mēnesī jānospēlē izrāde… Pārējā laikā vari nodzerties.

– Vēl jau jūs nezināt, vai ņems vai neņems. Desmit ņems, bet pārējie varēs mājās grauzt galdu.

– Man ir žēl, ka tad, kad tiek uztaisīts kaut kas jauns, interesants, citādāks – vismaz mums pašiem, un arī draugiem, kas ir redzējuši, tā liekas – tad nez kāpēc to nepaņem repertuārā. Un nedod spēlēt. Es domāju "Viesus".

– Es domāju, ka tas ir forši – eksperimentēt teātrī, meklēt ko jaunu un visu laiku nepalikt tikai pie vecām, klasiskām lietām.

– Ja man ir kādi jautājumi, es nezinu, kur Liepājas teātrī griezties. Jaunajā Rīgas teātrī es skaidri zinu, kurā kabinetā uz kuru jautājumu man atbildēs. Te mani sūta no viena kabineta uz otru, no otra uz trešo, no tā atpakaļ uz pirmo utt. Bet skaidrības nav, un gudrāks tu neesi kļuvis.

– Vai arī ierauj tevi ģenerālmēģinājuma starplaikā, kad tev nav laika pat paskatīties, ko tu paraksti.

– Mēs jau negribam nekādu revolūciju, vienkārši cilvēcīgu attieksmi pret mums.

– Man šķiet, ka varētu sanākt visi kopā – gan Bartkevičs, gan direktore – un visu izrunāt. Tagad tas notiek pa stūriem vai mēs aizejam maziņš bariņš pie direktores, un izejam pēc tam ārā kā lēmēti, nesaprotot, kas notiek, it kā mēs pie kaut kā būtu vainīgi, it kā teātris nebūtu pieprasījis aktieru kursu, jo viņiem tas ir vajadzīgs…

– Šeit teātris ir domāts kaut kādiem darbiniekiem, nesaukšu amatus, bet aktieris šajā teātrī nav svarīgs. Nebalstās teātris uz aktieri! Kaut gan bez aktiera teātris nevar būt, nevar pastāvēt.

– Šeit labāki ir tādi aktieri, kas neko pretī nesaka.

– Kad es ieeju Valmieras teātrī, tur es redzu aktierus. Galvenokārt aktierus. Bet te ir citādāk.

Ko saka darba devēji

"Izrāde nāk, lai iepazīstinātu liepājniekus ar jaunajiem aktieriem. Manuprāt, brīnišķīgiem, profesionāliem māksliniekiem, labiem cilvēkiem ar lieliem nākotnes plāniem un milzīgu vēlēšanos strādāt. Ļoti gribētos, lai tas viņos paliek arī turpmāk," – tādus vārdus par izrādē "Romeo un Džuljeta. Mīts" iesaistītajiem Liepājas teātra aktierkursa audzēkņiem pirms pirmizrādes sacīja režisore Gaļina Poliščuka.

Bet kā jauniešus vērtē Liepājas teātrī?

Edīte Tišheizere, teātra mākslinieciskā vadītāja padomniece literārajos jautājumos: "Šobrīd man liekas, ka jaunā kursa lielākais spēks ir tas, ka viņi ir kopā. Lai cik banāli tas skanētu, pleca sajūta, kas rodas diplomdarbos, ir pats vērtīgākais. Tieši no tās var izaugt tāds jēdziens kā ansamblis, pretstatā nejauši kopā saliktu aktieru pulciņam.

Viņi ir visai labi apguvuši skatuves darba pamatus – par to vislabāk varēja pārliecināties "Neglītajā pīlēnā". Viņi uzticas saviem režisoriem, un viens otrs, liekas, prot strādāt arī patstāvīgi, vācot kopā tās dzīves zināšanas, no kurām pēc tam profesionāls aktieris būvē tēlu: viena daļa tur ir sevis, otra – dzīves pazīšana. Vairāki no viņiem prot jau sadalīt savus spēkus visas izrādes apjomā, būvē lomu pēc zināmiem noteikumiem un likumiem, nevis rauj iekšas ārā. Un viņi ir strādīgi.

Viss, kā viņiem nav, ir panākams ar darbu un pieredzi. Nopietnākais trūkums – skatuves runa, spējas samērot savu balsi, enerģiju ar skatuves telpu. Bet vēl neviens aktieris, kas mācījies Konservatorijas vai Kultūras akadēmijas mazajās auditorijās, nav atnācis uz teātri – jebkuru! – un runājis uzreiz kā jauns dievs."

Teātra direktore Maruta Pāvelsone: "Es varu teikt tikai ļoti atzinīgus vārdus, un esmu ļoti priecīga, ka tai iecerei, kas mums teātrī radās pirms sešiem gadiem – ka ir vajadzīgs kurss Kultūras akadēmijā Rīgā – nu jau ir reāls rezultāts. Kopš pērnā novembra, kad jaunieši biežāk redzami teātrī, mēs iepazīstamies ar viņiem gan kā ar jauniem topošiem māksliniekiem, gan kā ar cilvēkiem. Esmu gandarīta par to, ka viņi te ir un ka viņi ir ienākuši mūsu teātra izrādēs."

Teātra mākslinieciskais vadītājs Juris Bartkevičs:

– Nevienu jaunu mākslinieku nevar tā izvērtēt, kurš ir tas, kas turēs repertuāra smagumu teātrī vai kurš būs no jaunajiem ģēnijiem, kas latviešu teātra mākslā atstās lielas pēdas vai spers lielu soli. Tāpēc, ka viņiem ir skaistākais, kas var būt, – visa nākotne vēl priekšā. Viņi ir sagatavoti profesionāli. Par to liecina arī "Neglītais Pīlēns" – diplomdarba izrāde, kas tikko ieraudzīja dienasgaismu. Bet, ja skatās hronoloģiski, tad pirmā jau pagājušajā sezonā uz skatuves parādījās Līga Vītiņa, tad nāca "Stikla kalns", kur parādījās Ivars Krasts Antiņa lomā un Gundars Grasbergs un Varis Piņķis vecāko brāļo lomā, tad bija vesela jauniešu izrāde – "Trauslais ledus", tad – "Romeo un Džuljeta. Mīts" un beidzot diplomdarbs – Olivera Bukovska "Viesi".

– Vai šo izrādi teātris uzņems repertuārā?

– Mākslas padome, ar katru atsevišķi runājot, ir par, tātad faktiski jautājums ir izlemts. Jebkurā gadījumā "Viesi" būs repertuārā. Es uzskatu, ka jau tagad šī izrāde ir repertuārā. Un, ja tas ir jāapstiprina dokumentāli, tad tas tiks apstiprināts.

– Kas notiks tālāk?

– Tālāk nāk tas posms, kad teātrim savos nākamās sezonas plānos vajadzētu piedāvāt, kādas lomas katrs no viņiem varētu spēlēt. Tas varētu būt maijā.

– Bet ne jau katram?

– Pēdējos divus gadus ir runa par to, ka mēs uzreiz pamatsastāvā varētu ņemt desmit cilvēku. Taču dzīve vienmēr izdara savas korekcijas, un daži, kā mēs mēdzam teikt, varētu būt arī ārštata aktieri vai aktieri uz atsevišķām lomām.

– Tātad šobrīd topošie aktieri vēl ir neziņā, kuru ņems, kuru ne?

– Es nedomāju, ka jaunajiem cilvēkiem tas šobrīd būtu jāzina, ka viņi jau mācību periodā būtu kaut kā jāsadala. Cik man ir bijušas sarunas ar jauniešiem par nākšanu uz Liepāju – un tas bija apmēram pērnajā augustā – tad tie, kas tajā brīdī bija klāt, atbildēja ar . Un es joprojām ceru, ka tie, kas ir teikuši , būs šā teātra pamatsastāva aktieri. Jo no tā ir atkarīgs, būt vai nebūt Liepājas teātra nākotnei. Tāpēc teātra stratēģija, ko es kā mākslinieciskais vadītājs un kursa pedagogi esam virzījuši, visu laiku bijusi vērsta uz to, lai radītu apstākļus un sajūtu, ka šie cilvēki te tiek gaidīti. Kā nu tas ir izdevies, tā ir. Mani tas, protams, neapmierina.

Teātra budžets – saspringts

Vēl tikai daži skaidrojumi, ko sniedza teātra direktore Maruta Pāvelsone un galvenā grāmatvede Māra Knitnere.

M.Pāvelsone: "Esmu gandarīta par to, ka savu knapo iespēju robežās, sākot no septembra, esam spējuši vismaz tiem sešiem, kuri spēlē Liepājas teātra pamatizrādēs, maksāt simbolisko stipendiju – 37 latus. Kultūras akadēmija viņiem maksā septiņus latus. Domājot par viņiem, jau 2002.gadā mēs izremontējām teātra viesnīcu, jo vismaz piecus cilvēkus tur var izmitināt. Bez tam pagājušā gada jūnijā es lūdzu Pilsētas domes priekšsēdētaju nodrošināt šiem jaunajiem cilvēkiem dzīves apstākļus, jo viņi nenāk no Liepājas, viņi ir no dažādām Latvijas vietām. Runa bija par desmit dzīvokļiem. Mēs arī kopā ar domes Nekustamā īpašuma nodaļas vadītāju Karostā apskatījām māju, kur vienu sekciju, pat aprīkojot to ar autonomu apkuri, varētu piešķirt jaunajiem aktieriem. Un priekšu virzās arī Mazās zāles projekts – Būvvalde jau izstrādājusi arhitektūras plānošanas uzdevumu arhitektiem, kas to projektēs. Mēs arī strādājam pie tā, lai nākamā gada budžetā nodrošinātu šiem desmit cilvēkiem vidējo algu, kāda ir Liepājas teātra māksliniekiem. Bet pats svarīgākais, protams, ir konkrēti darba piedāvājumi. Pie tā vēl tiek strādāts, jo mākslinieciskā programma nākamajam gadam tikai top."

Runājot par iestudējuma "Viesi" uzņemšanu repertuārā, M.Pāvelsone saka: "Par šo izrādi, atšķirībā no "Neglītā Pīlēna", kas ir iekļauta teātra repertuārā, mums ir milzīgas domstarpības. Jau piesakot iestudējumu, režisors Juris Rijnieks pats skaļi deklarēja, ka tā nav repertuāra izrāde. Līdz ar to mēs arī neplānojām to kā repertuāra izrādi. Rezultāts rāda, ka tā būtu lieliska Mazās zāles izrāde, bet Mazās zāles teātrim vēl nav.

Studentu diplomdarba izrādēm mums nav papildu finansējuma. Kultūras ministrija piešķir tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams mūsu apstiprinātās mākslinieciskās programmas īstenošanai, kurā šie studentu darbi nav iekšā, bet pašvaldība, zinot, ka teātrī ienāk studenti, kuriem būs vajadzīgas viesnīcas, kuriem būs jāapmaksā ceļa izdevumi, tomēr atļāvās šogad pat samazināt savu finansējumu teātrim. Ko mēs darām? Mēs cenšamies piesaistīt līdzekļus no uzņēmējiem, no Kultūrkapitāla fonda. Piemēram, "Viesiem" Kultūrkapitāla fonds finansējumu noraidīja, piešķīra tikai divām izrādēm – "Iguānas naktis" un "Neglītais Pīlēnam"."

Teātra galvenā grāmatvede Māra Knitnere: "Teātris apmaksā izdevumus par autobusa biļetēm studentiem, ja viņiem, piemēram, jābrauc uz eksāmeniem. Bet mēs cītīgi skatāmies pakaļ katram latam, kur tas paliek, un arī tam, lai viss būtu likumīgi. Kopā ar topošajiem režisoriem ir astoņpadsmit studentu, kuriem par ceļa izdevumiem, sākot no 1.oktobra, no brīža, kad sāka iestudēt "Romeo un Džuljetu", ir samaksāti 750 latu, tajā skaitā šogad – 400 latu. Par studentu naktsmītnēm samaksāti 1930 latu. Iestudējums "Viesi" mums izmaksāja 1500 latu, bet ieņēmumi no divām līdz šim nospēlētajām izrādēm ir bijuši ap simt latiem. Es to visu saku tāpēc, ka teātra budžets šogad ir īpaši saspringts, un es pat vēl nezinu, kā mēs izdzīvosim līdz gada beigām un kur ņemsim finansējumu algu fondam nākamgad. Pašvaldība, šogad apstiprinot budžetu, neņēma vērā ne minimālās algas paaugstinājumu, ne elektroenerģijas tarifu pieaugumu, bet visi šie izdevumi mums bija jāsedz. Mēs bijām pieprasījuši papildfinansējumu 9947 latus, ko mums nepiešķīra. Tāpat šogad mums nepiešķīra 2,5 tūkstošus latu par telpu īri Pianisma zvaigžņu festivālam, ar ko bijām rēķinājušies."

Nobeiguma vietā

Kāpēc vajadzīga šī publikācija? Šo jautājumu vairākkārt man uzdevuma teātra direktore. Skaļi to neizteica, bet droši vien tāpat nodomāja mākslinieciskais vadītājs. Jautāju to arī pati sev. Kāpēc? Atceros, reiz kādā sarunā ar laikraksta lasītājiem viens no viņiem izteica vēlējumu, ko atceros vēl tagad: kaut laikraksts biežāk kļūtu par to garaini, kas veicina vārīšanos. Tā ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc par to visu vajadzēja runāt. Tāpēc, ka acīmredzot par maz ir runāts savā starpā, par maz ir stāstīts jauniešiem un par maz viņi ir uzklausīti. Jaunieši izteica daudz pārmetumu un uzdeva daudz jautājumu. Ja notiks plašāka saruna starp viņiem un Liepājas teātra administrāciju, kāda, manuprāt, būtu bijusi nepieciešama jau sen, varbūt tiks saņemtas arī atbildes. Teātra direktore sola, ka šāda saruna notiks maija beigās, pēc tam, kad būs beigušies studentu diplomdarbi un arī teātris būs ticis skaidrībā, ko vēlas un ko var jaunajiem aktieriem piedāvāt.

Nenoliedzot to, ko teātris ir darījis līdz šim, ir jāsecina, ka kaut kā tomēr ir pietrūcis, gatavojoties notikumam, kuram vajadzētu kļūt par apvērsumu teātra dzīvē. Šajā sakarībā ir viens jautājums, ko, manuprāt, sev varētu uzdot (un arī pamēģināt atbildēt) ikviens no teātra Mākslas padomes locekļiem: "Ko es esmu izdarījis, lai jaunie aktieri gribētu un varētu ienākt teātrī?"