Kurzemes Vārds

12:03 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Stelles paklausa visiem

Kristīne Pastore

Ir sestdienas rīts pulksten 10, kad ierodamies Bārtas Kultūras namā. Turp dodamies ar konkrētu mērķi – zinām, ka tās puses sievas ir uzsākušas interesantu projektu: mācās aust. Šoreiz tieši tādas, kas, iespējams, to nekad nav darījušas vai kaut kad redzējušas, kā to dara vecmāmiņa. Nu labi – varbūt kāda no viņām šo prasmi izmēģinājusi vēl skolas laikā, bet tas arī viss. Tad kāpēc viņas to dara tagad? To arī dodamies uzzināt.

Mazā izstāde jau gatava, bet darbi vēl top

Ieejot pa ārdurvīm, nekas neliecina, ka Kultūras namā notiktu kāda rosība. Veram citas durvis un aiz tām ieraugām uz grīdas izklātus austus lupatdeķus, bet uz galdiem pavisam mazus, mazliet lielākus un vienu pavisam lielu gobelēnu. Viss kā īstā izstādē. Tikai pašas šo darbu darinātājas nekur neredz.

Viņas sastopam otrajā stāvā. Citas apspriež darāmos darbus, bet citas sēž stellēs, kur top pirmie mēģinājumi aušanas mākslā. Sākumā pavisam lēni un prātīgi, bet vēlāk jau drošāk un radošāk. Mazajā istabiņā stelles ir tikai divas, tāpēc, kā vēlāk stāsta Bārtas Kultūras nama vadītāja Gunta Klievēna, audējām nākas strādāt arī vēlu vakaros un pat naktīs.

Kas noticis Bārtas sievām, ka tik daudzas pēkšņi sākušas aust? Atbildi uz šo jautājumu sniedz G.Klievēna. Viņa sadarbībā ar Liepājas rajona Tautas lietišķās mākslas studijas "Kamolītis" vadītāju Indru Bunku izstrādājusi projektu, lai aušanas prasmē apmācītu cilvēkus, kam tas interesē, bet kas līdz šim to nav darījuši. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Kā skaidro I.Bunka, Bārtā jau gandrīz 30 gadu darbojas aušanas pulciņš, taču gadu skaita dēļ šī amata pratēju paliek aizvien mazāk un mazāk. Bet tas nozīmē, ka šīs zināšanas iet zudumā. To nedrīkstot pieļaut. Tāpēc arī tapa projekts, kas gan neguva atbalstu tepat mūsu rajonā, taču to atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Darbs varēja sākties. Bet vai bija austgribētāju? G.Klievēna vaļsirdīgi atzīstas, ka, sākot rakstīt projektu, par to īsti pārliecināta nav bijusi un tik tiešām mazliet baiļojusies: ko tad, ja naudu tiešām saņems, bet austgribētāju nebūs? Kā to tērēs? Taču labām ziņām ir tendence ātri izplatīties, un jau pavisam drīz plānoto desmit audēju vietā bija krietni vairāk. Lai gan projekts bija plānots tikai bārtenieku apmācībai, nāca interesenti arī no apkārtējiem pagastiem: Virgas, Kalētiem, Priekules un citiem. Kā atteiksi kaimiņiem? Tā nedrīkst! Un tie, kas gribēja, sāka mācīties aust. Šo mākslu un zināšanas par krāsu saskaņu, rakstiem un daudz ko citu, rāda un māca šīs programmas vadītāja Indra Bunka. Viņa ir pārliecināta, ka laiks, ko no janvāra līdz maijam audējas pavadīts stellēs, iespējams, vienai otrai būs bijis ne tikai interesants, bet arī lietderīgs nākotnē.

Fantāzijai nav robežu

Stelles ir tikai divas, bet austgribētāju daudz vairāk. Turklāt viņu vidū arī skolas vecuma bērni, toskait pat divi puikas, kas nāk līdzi savai mammai Aijai Birzei, kura ir latviešu valodas skolotāja Kalētos. Ko dara pārējie, kamēr divi auž? Izrādās, ir daudz citu darbu, kas veicami līdzīgi kā aušana un izmantojami tik dažādiem mērķiem. "Mēs mācāmies arī nelielu gobelēnu veidošanu," stāsta I.Bunka. Vēlāk, kad atkal esam pieminētajā izstādē, var tikai sajūsmā aplūkot, ko prasmīgas rokas var izveidot no tik vienkāršiem materiāliem kā sagrieztas lupatiņas, dzijas un, starp citu, arī plītsriņķa. Bez jokiem – tas izmantots kā pamataplis gobelēna veidošanai. Pats gobelēns atgādina zirnekļa tīklu, bet gatavais darbs ir tik masīvs, ka, piemēram, vasarā iekarams ābeles zarā, lai uz tā saliktu ābolus. Tikpat labi tajā var ielikt puķu podu – fantāzijai taču nav robežu. Uz nākamā galda vienkāršos fotogrāfiju rāmīšos iestiprinātas nelielas austas glezniņas. I.Bunka turpat uz vietas demonstrē, kā tās veidojamas bez stellēm, izmantojot vienkāršu dēlīti, kam abos galos iedzītas nagliņas, savilkti velki un ar adatas palīdzību vai tāpat ar pirkstiem veidots gobelēns, pat veselas gleznas. Lieliska dāvana! Un kur nu vēl gatavošanas prieks?

Ar to arī aizsākas mūsu saruna, kāpēc šodien, kad tik daudz ko var nopirkt gatavu, ir jāauž pašām. Lielākajai daļai dalībnieču tas ir vaļasprieks un iespēja iemācīties kaut ko jaunu, lai vēlāk izdekorētu savu māju. I.Bunka ir pārliecināta, ka, labi gribot, šo prasmi var turpināt attīstīt un, iespējams, pat izveidot par savu nelielu biznesu, jo viss šeit veiktais ir roku darbs, kas visur pasaulē ir lielā cieņā. Projekta koordinatore Aija Birze stāsta, ka viņa mācās Moreno institūtā pie pasniedzējiem no Zviedrijas, un šādus mūsu rokdarbnieču darinājumus ārzemnieki iegādājas kā lielu vērtību. I.Bunka piebilst, jo, piemēram, Skandināvijas valstīs vairs nav tik plaši izplatīta tautas daiļamatniecība, kā tas joprojām ir pie mums Latvijā. Viņa stāsta, ka tur pie nedaudzajiem tautas daiļamatu meistariem brauc interesenti un ekskursanti, lai savām acīm redzētu to brīnumu – aušanu. Vai tiešām tā kādreiz cilvēki dzīvoja? I.Bunka saka: mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas tāds kādreiz notiks pie mums, ka aušana kļūst par nodarbošanos, par ko jābrīnās. Un vēl kāda nianse, kas skatīta pašas acīm Stokholmā un apliecina mūsu rokdarbnieču prasmi un arī mākslu nesarežģīt situāciju. Tur kāda māksliniece piedāvājusi savas austās lupatu sedziņas. Skaistas! Līdzīgas tām, kādas auž arī mūsu sievas. Taču vēlāk, kad mūsējie sākuši interesēties, kā tās top, cerībā uzzināt ko jaunu, pieredzes pārņemšanas vērtu, noskaidrojies, ka šī māksliniece, vispirms uzaudusi vairāku krāsu audeklus, tad tos sagriezusi lupatiņās un no tām tad arī audusi jau pieminētos lupatu deķīšus. Mūsējās tajā pašā laikā kā materiālu šādiem deķīšiem izmanto strēmelēs sagrieztus apģērba gabalus, ko vairs nevalkā: blūzes, vilnas jakas, pat džinsu bikses un daudz ko citu. Nevajag sarežģīt vienkāršās lietas!

Priekulniece, skolotāja Agita Zuļģe audēju pulciņā ir iesācēja. Viņu iesaistīties šajā projektā pierunājusi draudzene A.Birze. Un otrs iemesls, kāpēc piekritusi, bijis tas, ka meita mācās mākslas skolā un sacījusi, lai mamma arī izmēģina to, ko dara viņa. Izmēģinājusi un tagad ir sajūsmā par aušanu. Tiesa gan, pirmajās dienās dibens no sēdēšanas esot bijis gluži nejūtīgs. Bet, kad iesāc darbiņu, atrauties nav iespējams, līdz tas ir gatavs, stāsta cita audēja.

Tādu kā rūpi par jaunajām kolēģēm audējām ir uzņēmusies bārteniece Austra Šinkete, kuru iesācējas sauc par savu aušanas krustmāti un kurai pašai audējas mūžs ir tikpat garš, cik ilgi Bārtā darbojas aušanas pulciņš – gandrīz 30 gadi. Viņa var daudz ko iemācīt, jo šajos gados, šķiet, neesot nekā tāda, ko viņa nebūtu audusi. Un nevarot arī pateikt, ko patīk aust labāk un ko ne tik ļoti – katrs jauns darbs nākot ar jaunu azartu. Tagad ne tikai pašai mājās, bet arī bērniem un mazbērniem esot viņas audumi: gultas un krēslu pārklāji, šalles, lakati, dvieļi, galdauti un daudz kas cits. Lielākoties tieši dāvināšanai arī aužot. Šobrīd top darbiņš jaunākajai mazmeitai. I.Bunka smejas: "Ja Liepājā audējas labprāt ļaujot savus darbus pārdot, tad ar lauku sievām esot pretēji – viņām lūgdamies neko nevarot izlūgties, jo katrs darbs, kas iesākts, jau kādam nolemts dāvināt."

Vai Eiropai būs vajadzīgas mūsu audējas?

Sēžam un, kamēr viena no jaunajām audējām cīnās ar savu lupatdeķīti, pļāpājam. Arī par to, ka daudziem mūžīgi visam pietrūkst laika, bet te – cilvēki divas un vairāk reizes nedēļā nāk aust. Kur viņām laiks rodas? Turklāt brauc vēl no citiem pagastiem. "Tas ir darbiņš, kas man ļoti, ļoti patīk. Un, ja es sev un savam vaļaspriekam neatradīšu laiku, tas nozīmē, ka es sevi nemīlu," saka A. Birze. A.Šinkete piebilst: "Stellēs aizmirstas visi kreņķi un sāpes." Viņa atceras, kā senākos laikos sakopusi lopus un tad vēlu vakaros gājusi aust, un atgriezusies mājās tikai naktī. A.Birze turpina: "Lai atrastu brīvu laiku, ir jāizdomā, kas ir svarīgāks – asaras, kas nobirdinātas, pie televizora dzīvojot līdzi meksikāņu seriāliem, vai tās labās emocijas un prieks, kas iegūts te." G.Klievēna piebalso, ka viņa šīs labās emocijas saņemot, skatoties vien, kā audējas strādā un kā top gatavi darbiņi. Viņa pati gan vēl stellēs nav sēdusies, tam neatliek laika, toties šī projekta ietvaros auž abas viņas māsas. I.Bunka paskaidro, ka darbs ir nopietns. Kā paredz projekts, katrai dalībniecei ir jānoauž četri nopietni darbi: sāk ar lupatu deķīti, tad ķeras pie spilvena, un tālāk jau seko vēl nopietnāki darbi. Slinkošanai laika nav, jo līdz maijam visam jābūt gatavam. Un vēl viņa piebilst, ka vēlētos, lai šādu projektu būtu iespējams realizēt katrā rajona pagastā. Tad vecākās paaudzes audējiem maiņas nepietrūktu.

Runājot par emocijām, kāda ieminas, ka rajonā, iespējams, projekts neguva atbalstu tāpēc, ka tur šobrīd lielākā prioritāte ir projekti, kas saistīti ar Eiropas Savienību. Vai tajā būs vajadzīgi mūsu daiļamatu meistaru darinājumi? I.Bunka ir pārliecināta, ka tur tiem varētu būt ārkārtīgi liela vērtība, jo roku darbs taču. Un tieši tāpēc cilvēkiem, kam tas interesē šobrīd, kad īpaši laukos ir tik liels bezdarbs, šīs prasmes varētu ar laiku kļūt arī par iztikas avotu. Šādai darbībai noteikti varētu būt nākotne.

Bez ģimenes atbalsta nevar

Diena jau sliecas uz pusdienlaiku, kad esam beiguši apskatīt jau gatavos darbiņus. Kāda no audējām ieminas: kāpēc aust nav nākusi kādas izslavētas audēju dzimtas pēctece? Cita zina teikt, ka viņu ģimene neatbalstot – viņai jābūt mājās, jāstrādā, jāvāc bērns. Un saruna ievirzās par to. Bez ģimenes atbalsta tomēr nevar, secina audējas. Citiem ģimenes locekļiem ir jāsaprot šī aizraušanās, kas prasa krietni daudz laika, citādi nebūs ne labo emociju, ne gatavo darbu. I.Bunka runā par sevi: "Es braukāju apkārt pa rajonu pie audējām daudzviet un nevienu sestdienu neesmu mājās. Turklāt manas mājas ir pārvērstas par gatavo darinājumu un dziju noliktavu. Ja vīrs mani nesaprastu un to nepieņemtu, no mana darba nekas nevarētu iznākt." Bet tad būtu daudz zaudēts, jo kādam ir jābūt, kas mudina citus nesēdēt rokas klēpī, bet prasmīgi likt lietā savus talantus. Tie ir – vajag tikai atmodināt. Viņa piebilst: "Ja paskatāmies pirms vairākām paaudzēm, katrā latviešu dzimtā ir kāds cilvēks, kas nodarbojās ar kādu tautas daiļamatu. Un tā vēl ir mūsu tautas bagātība, ko mēs nedrīkstam aizlaist zudumā, tāpēc ir jāapmāca jaunā paaudze." Turklāt šādos kolektīvos dzimst arī mākslinieki. Kā vienu no spilgtiem piemēriem I.Bunka min mākslinieci Dainu Galakrodzinieci.

Laiks ir pagājis, un mēs atvadāmies. Audējas un viņu vadītāja vēl paliek pie gatavajiem darbiņiem. Promejot saņemam ielūgumu atbraukt atkal maijā, kad projekts noslēgsies ar vērienīgu izstādi. Mēs šo ielūgumu savukārt pāradresējam ikvienam mūsu lasītājam.