Kurzemes Vārds

14:04 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Ārsts, kurš rūpējas par strādājošo veselību

Kristīne Pastore

Vizītkarte
IMANTS BUŠS
Absolvējis Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti.
Strādā Valsts darba inspekcijā par arodveselības ārstu, kā arī, būdams pediatrs, dežurē Centrālajā slimnīcā.
43 gadus vecs, precējies, tēvs 15 gadu vecajam Jānim un 8 gadus vecajai Annai, sieva Solvita Buša ir bērnu ārste.
Brīvajā laikā apmeklē sporta zāli un patīk ūdens tūrisms.

IMANTS BUŠS sevi par liepājnieku sauc desmit gadus. Kaut gan, kas īsti viņš ir – rīdzinieks vai liepājnieks, to pateikt esot grūti. Dzimis un audzis Rīgā, tur arī dzīvojis līdz 33 gadu vecumam, bet tad kopā ar ģimeni pārcēlies uz Liepāju, jo šeit dzimusi un augusi viņa sieva Solvita. Abi iepazinās, mācoties Medicīnas institūtā. Imants tolaik bija krietni vecāks par saviem studiju biedriem. To, ka vēlas kļūt par ārstu, Imants izdomāja, kad jau vairākus gadus bija strādājis parfimērijas rūpnīcā "Dzintars" par iekārtu speciālistu, jo tieši tāda bija viņa pirmā specialitāte, kas iegūta Rīgas Industriālajā politehnikumā. Šobrīd viņa ikdiena nav tieši saistīta ar medicīnu, taču viņš daļēji tajā ir atgriezies. Viņš ir tas, kurš rūpējas, lai darba vietās ievērotu drošu vidi visā, kas attiecas uz tur strādājošo veselību. Tas ir ļoti plašs darbalauks, kuram nav redzams ne gals, ne malas. Un tieši tas ir interesanti, lai arī dažbrīd viss izskatās diezgan bezcerīgi. Īpaši laukos.

– Es saprotu, ka desmit gadu jubileja, kopš kļuvāt par liepājnieku, jau nosvinēta pagājušajā vasarā.

–Tā īsti svinēts nekas nav, bet, jā – tik daudz gadu te jau ir pavadīti.

– Un ir piederības sajūta Liepājai vai tomēr jūtaties vēl rīdzinieks, kas ar vienu kāju tur, ar otru te?

– Vai, to ir ļoti grūti pateikt! Jā, man šķiet, ka tomēr jūtos kā liepājnieks, lai gan pēdējā laikā atkal gadās būt biežāk Rīgā, jo tur man ir vecāki, un viņi ir jau krietni gados. Bet, kad aizbraucu uz Rīgu un ieraugu to lielo cilvēku burzmu un transporta sastrēgumus, man tā īsti nepatīk. Jā, savā Pārdaugavā, kur pagāja bērnība, jūtos daudz labāk. Bet visskaistākās bērnības atmiņas man saistās ar Cēsīm un Gaujmalu, kur joprojām dzīvo mana vecmāmiņa. Viņai ir jau 94 gadi.

– Ja tagad piedāvātu iespēju atgriezties Rīgā, jūs to izmantotu?

– Ja pa šiem gadiem to būtu gribējis, iespēju netrūktu, bet es neesmu uz to īpaši rāvies.

– Un uz Liepāju rāvāties?

– Noteikti nē, un atzīšos godīgi, ka līdz pat laikam, kad augstskolā iepazinos ar Solvitu, es ne reizes nebiju viesojies Liepājā. Ne reizes! Un uz šejieni pārcelties piekritu pavisam vienkārša, sadzīviska iemesla dēļ. Augstskolā vairs nebija sadales, katram jaunajam ārstam pašam bija jāmeklē, kur strādāt, un šeit Liepājā mums piedāvāja iespēju tikt pie sava dzīvokļa. Katrā ziņā Rīgā tik labi šajā ziņā mums noteikti nebūtu veicies.

– Šeit pirmā darba vieta bija Tuberkulozes slimnīca, kur ārstējāt ne tikai bērnus.

– Sāku, protams, bērnus, bet vēlāk darba lauks paplašinājās un nācās ārstēt arī pieaugušos. Bet es neteikšu, ka man tas būtu ļoti paticis. Tāpēc, ka pieaugušam cilvēkam iestāstīt to, ka jāārstējas, ir stipri vien grūtāk, nekā bērnam. Turklāt ārstēt jau ilgstoši ielaistas slimības ir vēl daudz sarežģītāk.

– Pirms izlēmāt kļūt par ārstu, jūs apguvāt pavisam citu, tehnisku specialitāti un diezgan ilgi arī strādājāt.

– Skolas gados es diezgan aktīvi sportoju – nodarbojos ar vieglatlētiku un brīvo cīņu. Vairāki čaļi no mūs treniņiem mācījās Rīgas Industriālajā politehnikumā, un tā arī es pēc 8.klases beigšanas viņu iespaidā tur iestājos. Teikšu atklāti – bez kāda liela entuziasma. Man vienkārši patika tehniskas lietas un neko citu izdomāt nespēju. Turklāt, beidzot šo skolu, bija iespēja strādāt praktiski jebkurā rūpniecības uzņēmumā, un Rīgā tolaik tādu netrūka. Turklāt rūpnīcās maksāja labu algu. Es strādāju par iekārtu iestādītāju un man šis darbs patika. Četrus gadus nostrādāju parfimērijas rūpnīcā "Dzintars".

– Tad kāpēc radās doma, ka tik radikāli jāmaina profesija?

– Tas notika pamazām. Mazliet specializējies medicīnā biju jau armijas laikā, kad cits citu ārstējām, jo no feldšera tur nekādas lielās jēgas nebija. Kad radās doma par medicīnas studēšanu, vispirms sevi pārbaudīju, paralēli darbam rūpnīca pastrādājot arī slimnīcā. Un sapratu – jā, man tas patīk!

– Tolaik tas bija diezgan netipiski, ka cilvēks, kurš jau atradis stabilu darbu un pelna pienācīgu algu, pēkšņi visu pamet un aiziet studēt.

– Pirms tam es vēl pusotru gadu mācījos sagatavošanas kursos. Pirmajā gadā nobijos no eksāmeniem, bet otrajā tiku iekšā Medicīnas institūtā bez sarežģījumiem. Varbūt nevajadzēja nemaz baidīties, jo iemācīties tik daudz, cik ir vajadzīgs iestājeksāmeniem – tas nav nekas traks.

– Pametāt darbu un sākāt studēt?

– Jā, un domāju – ja man tomēr nepatiks, savā specialitātē varu atgriezties jebkurā brīdī.

– Un 26 gadu vecumā, kad bijāt jau pieradis pats sevi uzturēt un nopelnīt algu, atkal dzīvojāt uz vecāku rēķina?

– Jā, bet tolaik to tā īpaši nejuta, lai gan, kad strādāju, alga man bija laba. Bet tolaik izdzīvot taču nebija problēmu, jo dzīvoju vēl pie vecākiem. Pirmos divus gadus tiešām nekur nestrādāju, bija daudz jāmācās. Tomēr pēc tam atradu iespējas atkal pats nopelnīt – izmācījos par masieri un braukāju uz Jūrmalu, kur strādāju Slokas celulozes rūpnīcā.

– Un kāpēc izvēlējāties pediatriju?

– Tas notika ar ļoti savtīgām domām – netālu no manām mājām bija bērnu slimnīca, un es domāju, ka varēšu tur strādāt un ka nekur tālu nebūs jābraukā. Es taču negatavojos iet prom no Rīgas! Turklāt, kā man tolaik stāstīja, ja arī nāksies pārkvalificēties, tad no bērna ārsta kļūt par ārstu pieaugušajiem esot vienkāršāk, nevis otrādi (smejas).

– Kursabiedri bija par jums krietni jaunāki.

– Jā, bet es arī nekad neesmu juties vecs (smejas). Arī tagad ne, kad kopā ar jauniešiem nodarbojos sporta zālē. Gluži pretēji – man pat dažkārt ir tā jocīgi, kad viņi mani uzrunā uz jūs.

– Nu, bet vai kursabiedri nebrīnījās, kāpēc jūs 26 gadu vecumā esat tikai pirmajā kursā?

– Par to ne, bet daži man jautāja, kam būšot vajadzīgi tik veci ārsti kā es (smejas). Bet tad es viņiem atbildēju, ka mūsu valstī ir vajadzīgs ļoti daudz ārstu, tāpēc darba pietiks visiem (tolaik Latvija vēl bija Padomju Savienības sastāvā).

– Precējies arī vēl nebijāt, lai gan lielākā daļa jauniešu tolaik līdz 25 gadu vecumam jau bija ģimenes cilvēki.

– Lielākā daļa? Es tā nedomāju. Man ir pazīstami cilvēki, kas pat vēl manos gados nav precējušies, bet tur laikam vairs nekas nav līdzams (smejas). Varbūt es biju palicis neprecējies tāpēc, ka tehnikumā kāds skolotājs, kurš man bija liela autoritāte, sacīja, ka puišiem vajagot precēties ne ātrāk kā pēc 25 gadu vecuma, tomēr ilgāk par 30 gadiem arī nevajagot gaidīt. Tad nu es to kā aksiomu pieņēmu un šajos termiņos arī iekļāvos (smejas). Turklāt bija tik daudz kā cita interesanta, ar ko nodarboties, tāpēc precēšanās nebija aktuālākais: daudz braukājām ar laivām, sportojām, un laiks bija aizņemts. Nevienu brīdi nebija tā, ka nebūtu ko darīt.

– Jūs ar Solvitu iepazināties augstskolā?

– Jā, mēs kopā mācījāmies un otrā kursā apprecējāmies.

– Vai tas nozīmē, ka tagad vajadzības gadījumā viens otram esat padomdevēji vai tomēr cita kolēģa, nevis dzīvesbiedra, padoms ir drošāks?

– Es domāju, ka tādā veidā profesionālus padomus nevar vērtēt. Bērnu nodaļā, kur joprojām dežurēju, ir ļoti koleģiālas attiecības un sarežģītākos gadījumus vienmēr apspriežam kopā. Un tad nav svarīgi, vai kolēģis ir dzīvesbiedrs, vai ne. Bet es atzīšos, ka Solvita bērnu ārstēšanā man var dot labus padomus un es viņu uzklausu.

– Vai, jūsuprāt, tas ir labi, ja dzīvesbiedri abi ir vienas profesijas pārstāvji – piemēram, kā jūs abi bērnu ārsti?

– Tas ir normāli, bet es neteikšu, ka mēs mājās runātu tikai un vienīgi par darbu un medicīnas problēmām. Es vispār augstu nevērtēju to, ka darba problēmas nes mājās. Turklāt abi esam ļoti aizņemti un tāpēc nemaz tik bieži arī mājās netiekamies: man ir dažādas sporta nodarbības, Solvita mācās spēlēt klavieres un apmeklē dažādus kursus, tāpēc nav laika apnikt. Bet vispār vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni.

– Par arodveselības ārstu jūs strādājat nu jau astoņus gadus. Kāpēc izlēmāt pamest ārsta darbu un pievērsties citādai medicīnai?

– Iemesli bija dažādi, bet svarīgākais no tiem – domāju, ka, strādājot Darba inspekcijā, man būs iespēja savas ārsta zināšanas apvienot ar tehnisko darbu. Un daļēji tā arī ir, jo es eju uz darba vietām un vērtēju tur darba apstākļus. Turklāt tolaik Darba inspekciju tikko dibināja, un viss bija jauns un interesants. Tā bija iespēja mācīties ko jaunu, redzēt, kā šīs problēmas risina citur pasaulē, iegūt jaunu pieredzi un tamlīdzīgi.

– Es domāju, ka ļoti daudz cilvēku nesaprot, ko īsti dara arodveselības ārsts. Ko viņš praktiski var palīdzēt cilvēkiem? Varbūt paskaidrojiet.

– Vai, pienākumu un darba ir ļoti daudz! Tā vienkārši sakot, tas nozīmē novērst slimības, kas cilvēkiem var attīstīties, strādājot nepiemērotos apstākļos. Mans pienākums ir vērtēt darba vidi un rosināt darba devējus novērst šos apstākļus. Piemēram, šobrīd ļoti aktuāla problēma ir osteohondroze, muguras sāpes, alerģiskas slimības u.c.

– Kāda ir jūsu darba diena?

– Es kopā ar inspektoriem dodos uz darba vietām, novērtēju tur apstākļus un kopīgi ar darba devējiem pārrunājam redzēto, mēģinot noskaidrot, kāda ir viņu uztvere un situācijas izpratne, un piedāvāju arī savus variantus, kā šo vidi uzlabot. Diemžēl man ir jāatzīst, ka pie pašreizējās likumdošanas varu lielākoties darboties kā padomdevējs, nevis reāli ietekmēt apstākļus.

– Vai strādājošajiem ir tiesības meklēt jūsu palīdzību, ja viņiem ir aizdomas vai pat konkrēti pierādījumi, ka apstākļi darba vietā ir kaitīgi viņa veselībai: redzei, dzirdei vai citādi.

– Šādas tiesības, protams, ir, bet parasti es vispirms mudinu darba devēju un strādājošos risināt šīs problēmas sarunu ceļā. Es esmu par to, lai mums visiem būtu sadarbība, lai Darba inspekcija nav kā bieds.

– Bet nevienam nav noslēpums, ka daudzviet tepat Liepājā cilvēkiem nākas strādāt vienkārši briesmīgos apstākļos, arī aukstumā, taču, ja viņi mēģinās savam saimniekam teikt, ka nav ar kaut ko apmierināti, visticamāk, saņems atbildi, ka nākamajā dienā uz darbu var nenākt. Un tas ir iemesls, kāpēc cilvēki neuzdrošinās runāt, bet pacieš visai pazemojošus un mokošus apstākļus. Jācer, ka jums taču tas nav noslēpums.

– Nav gan, bet te man atkal ir jāpiemin likumdošana un mūsu valsts pašreizējā situācija. Mūsu inspekcija savā darbībā drīkst balstīties tikai uz normatīvajiem aktiem. Ja tie ir, mēs varam kaut ko darīt situācijas labā, bet, ja ne – ir diezgan grūti. Es, protams, varu ar šādu darba devēju daudz runāt, taču reāli mainīt apstākļus un kaut ko paveikt lietas labā varu tikai tad, ja normatīvajā aktā ir minētas konkrētas prasības, kas šim darba devējam būtu jāizpilda. Diemžēl joprojām mūsu valstī nav konkrēti minētas ļoti daudzas svarīgas lietas. Nu, piemēram, kādai ir jābūt minimālajai gaisa temperatūrai darba vietā. Tātad, ja strādājošie mocās aukstumā, kas ir pilnīgi nepieņemami no cilvēciskās puses, juridiski es šim darba devējam neko nevaru izdarīt, jo likumdošanā par šo jautājumu ir sacīts, ka videi ir jābūt labai, piemērotai un tamlīdzīgi. Tāda diemžēl šobrīd ir realitāte. Un līdzīgi ir ar daudziem standartiem – tie vairāk ir rekomendējoši, nevis obligāti. Piemēram, ir zināms, ka sievietes nedrīkst celt ļoti smagus priekšmetus, bet likumdošanā nav minēts, cik kilogramu ir maksimālais svars, ko viņas drīkst celt. Varbūt darba devējam šķiet, ka rakstāmgaldu viņa var pacelt bez pūlēm (smejas).

– Bet padomju laikos bija?

– Jā, padomju laikos bija stingri noteikti standarti, un tie bija jāievēro, bet šobrīd tādu vairs nav. Starp citu, kad es sāku strādāt, bija spēkā vēl visi vecie standarti, un tad bija vienkāršāk nekā šobrīd.

– Es nesaprotu, kur ir problēma tādus pieņemt arī tagad.

– Mēs ejam uz Eiropu, un tur daudzviet attieksme pret šīm lietām ir citādāka, elastīgāka. Darba devēji vienojas ar strādājošajiem par konkrētiem apstākļiem un situācijām. Piemēram, ja kādam sāp mugura, ir iespējams vienoties ar priekšnieku, ka kādu laiku slodze būs mazāka. Ja būs vajadzīgs, iesaistīsies arī arodbiedrības pārstāvis vai strādājošā cilvēka uzticības persona un vienošanos panāks. Bet es vienalga ceru, ka šajā ziņā Eiropas Savienības likumdošana pavērs arī mums jaunas iespējas.

– Kāda šobrīd ir darba devēju attieksme pret jūsu vizītēm uzņēmumos un ieteiktajām rekomendācijām: uzklausoša un saprotoša vai noraidoša?

– Es gribētu atzīt, ka uzklausoša.

– Ar domu, ka paklausīsies, bet vienalga viss paliks pa vecam?

– Jā, gadās arī tā. Netrūkst piemēru, kad stundām esam runājuši un meklējuši variantus, kā mainīt apstākļus uz labo pusi, bet, kad aizejam nākamreiz, vienalga nekas nav darīts, lai strādājošajiem būtu labāk.

– Tad varbūt atceraties kādu labu piemēru, kur reāli ir palīdzēts cilvēkiem tikt pie labākas darba vides, lai saudzētu viņu veselību.

– Es strādāju visā Kurzemē, un tādu piemēru netrūkst. Un esmu novērojis, ka par darba vides sakārtošanu un strādājošo veselību daudz vairāk domā tajos uzņēmumos, kuri jau ir sasnieguši zināmu stabilitāti un materiālo labklājību. Viens no tādiem piemēriem ir uzņēmums "Lauma", kur kopīgi esam vairākas labas lietas izdarījuši.

– Kas ir tie apstākļi, kas šobrīd visvairāk bojā cilvēku veselību darba vietās?

– Es atļaušos atzīt, ka lielā daļā gadījumu tie ir ne tikai ārējie apstākļi, bet arī cilvēku pašu attieksme pret savu veselību. Diemžēl ļoti daudzi savu veselību neuztver kā vērtību. Un tieši tāda pati attieksme pret strādājošo veselību ir darba devējiem – kā pirmo prioritāti viņi min naudu, bet pirmajā vērtību trijniekā vēl nekur neesmu dzirdējis pieminam veselību. Žēl, bet tā ir. Otra problēma ir, ka ļoti daudz kur vēl ir nemehanizētā roku darba. Jā, var saprast, ka trūkst ražošanas līdzekļu, bet smagais fiziskais darbs ļoti bojā cilvēku veselību. Un es atļaušos atzīt, ka šajā ziņā stipri vien grēko arī ārzemju firmas, kas pie mums veido savus uzņēmumus. Viņi šeit nebūt neuzstāda jaunākās tehnoloģijas. Ja atceramies, bija gadījums, kur akumulatoru ražotnē saindējās strādājošie.

– Jūs gribat sacīt, ka viņu vēlēšanās ir ar maziem ieguldījumiem panākt pēc iespējas lielāku peļņu, skopojoties uz strādājošo darba apstākļu rēķina?

– Jā, tieši to es arī gribu teikt, lai gan, protams, to nevar attiecināt uz visiem. Ar tiem, kas tā rīkojas, mēs esam daudz runājuši. Tiekoties dažādos kursos, esmu runājis arī ar viņu pārstāvēto valstu ekspertiem, kas ir atzinuši, ka viņu valstī prasības šajā ziņā ir ļoti stingras. Viņu valstī darba inspekcija neatļautu strādāt cilvēkiem tādos apstākļos, kādos ir jāstrādā mūsējiem.

– Un ko jums atbild ārvalstu darba devēji?

– Vai, atbildes ir ļoti dažādas! Man ir jautājuši, ko es piesienos, un stāstījuši, ka darba apstākļi cilvēkiem šeit neatšķiras no tiem, kā cilvēki šajā pašā uzņēmumā strādā viņu valstī un tamlīdzīgi. Bet es zinu, ka tā ne vienmēr ir patiesība. Diemžēl varu rīkoties tikai likumu ietvaros.

– Aizvien populārāks mūsu valstī kļūst sauklis, ka ieguldījums darbinieku veselībā ir ieguldījums uzņēmuma nākotnē, ka veseli strādājošie ir uzņēmuma veiksmes pamats. Vai, jūsuprāt, tas sasniedz dzirdīgas ausis?

– Manuprāt, tas ir vistīrākais moderno tehnoloģiju jautājums. Bet te nu mēs atkal atgriežamies pie tā paša jau iepriekš runātā – tās var atļauties lielākoties tie uzņēmumi, kas sasnieguši jau zināmu ekonomisko stabilitāti. Turklāt aizvien biežāk es dzirdu sakām, ka labi darbinieki apkārt nemētājas. Un mans personiskais novērojums liecina, ka pret labiem un kvalificētiem darbiniekiem darba devējiem attieksme ir labāka, nekā pret citiem šī paša uzņēmuma darbiniekiem. Un tas vistiešāk ir saistīts arī ar šo cilvēku veselību – šīs ir lieta, ko nevar nošķirt. Un tas pats attiecas arī uz psiholoģisko mikroklimatu. Ir ļoti daudz darba vietu, kurās tas ir ļoti neveselīgs. Bet tas, kā zināms, atstāj ļoti postošu ietekmi uz cilvēku veselību. Pie šī paša pieder arī komandas sajūta. Veicot aptaujas darba vietās, viens no jautājumiem ir: vai jūs jūtat, ka strādājat komandā? Ļoti, ļoti daudzi to nejūt. Bet tas ir svarīgi gan pie konkurences, gan domājot ilgtermiņā. Ne viens vien uzņēmums ir izjucis tieši tādēļ, ka strādājošie nejūtas kā komanda un faktiski imitē darbošanos, kad parādās priekšnieks, nevis strādā.

– Mēs te runājam diezgan drūmās noskaņās. Vai jums pašam ir sajūta, ka ar savu darbu varat pavirzīt kaut ko nedaudz uz labo pusi vai pagaidām tā vairāk ir cīņa ar vējdzirnavām?

– Nē, nē, tik traki nav (smejas)! Dažas sēklas tomēr krīt auglīgā augsnē, un ir arī darba devēji, kas paši brauc pie mums un konsultējas, kā uzlabot apstākļus. Bet netrūkst arī cīņu ar vējdzirnavām. Un ir bijuši gadījumi, kad uz manu jautājumu, kur ir problēma, kāpēc nevar neko uzlabot, darba devējs pavisam atklāti atbild, ka viņš nejūtas stabili. Viņš atzīst, ka ļoti labprāt ieguldītu naudu darba vides un apstākļu uzlabošanā, taču viņam tās naudas vienkārši nav. Un vēl kas man nepatīk. Ir visdažādākās asociācijas: maiznieku, kokapstrādātāju un daudzas citas. Es viņiem jautāju: ko dara jūsu asociācija, kāpēc tā nevirza nevienu likumu? Piemēram, Eiropā tieši šādas asociācijas paveic ļoti daudz. Mūsējie pagaidām vēl snauž.

– Ja nemaldos, jūsu pienākums ir sniegt arī konsultācijas strādājošajiem par to, kādi pabalsti viņiem pienākas no valsts gadījumos, ja izdodas pierādīt, ka veselības traucējumi ir kvalificējami kā arodslimība.

– Jā, un man ir prieks, ka daudziem cilvēkiem šajā ziņā esmu varējis palīdzēt. Lai pierādītu, ka veselības kaitējumi radušies darba apstākļu dēļ, ir jāveic visai daudz darbību, sākot ar veselības izmeklējumiem līdz dažādām komisijām, bet tas ir tā vērts, jo cilvēks var saņemt kompensāciju no valsts: gan apmaksātus ārstniecības pakalpojumus, gan dažādas procedūras un zāles, gan arī pabalstus par daļēju darbspēju zaudēšanu. Kā šādos gadījumos jārīkojas, to zina pastāstīt ģimenes ārsti, un arī es esmu gatavs konsultēt ikvienu, kurš ir pārliecināts, ka veselība sabojāta darbā. Daudzi baidās izmantot šādu iespēju tāpēc, lai nesadusmotu savu darba devēju un nezaudētu darbu. Bet par to nevajag baidīties, jo darba devējam no tā nebūs nekāds ļaunums – mūsu vēlme nav kādu sodīt, bet gan palīdzēt cilvēkiem. Turklāt kompensāciju nemaksā darba devējs, bet gan Sociālās apdrošināšanas aģentūra, tāpēc diemžēl uz to nevar cerēt tie cilvēki, par kuriem darba devējs nemaksā sociālo nodokli.

– Jūs teicāt, ka strādājat visā Kurzemē. Kā to var reāli paspēt?

– Tā šobrīd mūs valstī ir vēl viena liela problēma, ka arodveselības ārstu ir pārāk maz. Piemēram, mēs Kurzemes reģionā piecos rajonos strādājam tikai divi – man ir kolēģis Ventspilī.

– Tad laikam nav ko brīnīties par daudzo darba devēju neieinteresēto attieksmi par darbinieku veselību, ja valsts attieksme ir stipri līdzīga.

– Patiesībā arodveselības jomā valsts līmenī mēs esam vēl pašā ceļa sākumā. Šī specialitāte nav ieliekama vienā šaurā inspektora rāmītī, bet tā ir ļoti plašs jēdziens. Tur roku rokā ir jāstrādā psihologiem, ergonomistiem un dažādiem citiem sīku nozaru pārzinātājiem un medicīnas speciālistiem. Vismaz valsts mērogā šādiem speciālistiem ekspertiem būtu jāstrādā. Un, protams, arī rajonos arodveselības speciālistu vajadzētu krietni vairāk. Jā, es piekrītu, ka valsts līmenī ieinteresētībai risināt arodveselības problēmas vajadzētu būt krietni lielākai. Joprojām nav noteiktas tās sfēras, kurās obligāti ir jāpiesaista eksperti.

– Īsu brīdi jūs no praktiskās medicīnas bijāt aizgājis, bet nu atkal esat atgriezies un dežūrējat slimnīcā. Kāpēc jums tas ir vajadzīgs?

– Es domāju, ka bez tā varēšu iztikt, bet tomēr nevarēju. Bet tur ir arī racionāls skaidrojums. Es sastopos ar konkrētiem slimību gadījumiem, un tas man neļauj aizmirst Medicīnas institūtā apgūto. Turklāt man šis darbs patīk. Un teikšu atklāti, es uz darbu slimnīcā eju ar prieku, jo neesmu tur ikdienā un līdz ar to man nav rutīnas.

– Nav noslēpums, ka ārstu trūkums ar katru gadu kļūst aizvien lielāks. Kādu jūs redzat medicīnas nākotni mūsu valstī?

–Es ļoti ceru, ka ārstiem sāks vairāk maksāt un tad arī jaunieši šo profesiju izvēlēsies vairāk.

– Jūs saviem bērniem to novēlētu?

– Pie pašreizējās situācijas ne. Es, protams, nevaru zināt, kas būs pēc gadiem desmit, bet šobrīd es viņiem to nenovēlu.

– Ja jums atkal būtu 26 gadi, jūs būtu pastrādājis citu darbu – vai atkal mācītos par ārstu?

– To ir grūti pateikt. Es tomēr baidos, ka ne…

– Jūsu sievas aizraušanās šobrīd ir klavierspēle. Varbūt jums arī ir kāds tikpat interesants hobijs?

– Brīvajā laikā, kura man gan ir ļoti maz, labprāt aizeju uz sporta zāli – tas vajadzīgs arī veselības saglabāšanai. Un vēl mans hobijs ir somu valoda. Darba darīšanās mums daudz nākas tikties ar somu kolēģiem, un valodas mācīšanās sākās kā joks – ar pieklājības frāzēm un tā tālāk. Tā mēs jokojāmies, jokojāmies līdz interese kļuva nopietnāka. Man jāatzīst, ka somi ir ļoti jautri un vienkārši cilvēki, kas pat nopietnas lietas prot pateikt viegli un ar humoru. Tikai žēl, ka pie mums Liepājā nav vietas, kur apgūt somu valodu. Var dažādas citas, bet somu valodu nevar.

– Ja jums šī brīvā laika būtu vairāk, ko jūs vislabprātāk darītu?

– Šobrīd, kad ir pavasaris, labprāt kopā ar visu ģimeni aizbrauktu kaut kur ar laivām, jo mēs visi patiešām maz esam kopā. Kaut kur aizbraukt vajag arī tāpēc, lai atpūstos, jo mājās pavadītas brīvdienas vai atvaļinājums – tā nav pilnvērtīga atpūta.