Kurzemes Vārds

14:19 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Šās nedēļas norises

Lieldienu zvani neapklusina vardarbību

Andžils Remess

Lai arī kā mūsu prātus aizņemtu Eiropas Savienības tuvošanās, jo līdz šim nozīmīgajam pavērsienam valsts dzīvē vairs pat trīs nedēļas nav palikušas, tomēr šonedēļ priekšplānā saglabāsies notiekošais tālu no Latvijas – Irākā. Lieldienu zvanu skaņas nav apklusinājušas asinsizliešanu, gluži pretēji, vardarbība izplatās arvien draudīgāk, biedējot pasauli.

Šajās dienās pirms gada bijām pārsteigti par to, cik vienkārši ASV un to sabiedroto spēkiem izdevās gāzt Sadama Huseina režīmu. Nebija ne prognozēto cīņu par katru namu Bagdādē, ne niknas pretošanās citviet, ne vēlāk partizānu kara, un šķita, ka amerikāņiem pats sarežģītākais būs samierināt etniskos grupējumus, pirms varu valstī nodot irākiešu pārziņā.

Kāpēc tomēr gadu pēc režīma krišanas pēkšņi uzliesmoja bruņotas sadursmes, ko vieni sauc par pilsoņu karu, citi – par tautas sacelšanos pret okupācijas spēkiem, taču kas pārtop nopietnākā pretestībā nekā kara dienās? Ar aviācijas triecieniem, ar tanku un helikopteru iznīcināšanu, ar simtiem upuru un arī ārvalstu pilsoņu nolaupīšanu. ASV vadītās koalīcijas spēki tam acīmredzot nebija gatavojušies, jo vai tad citādi tiem nāktos atkāpties no vairākām pilsētām un atstāt tās dumpinieku varā. Jā, kāpēc atkal faktiski sācies karš?

Nemiernieki paziņoja, ka viņi cīnoties par varas pārņemšanu irākiešu rokās, par savas tautas tiesībām. Bet vai tad bruņotā pretošanās neattālina šo procesu, kurš jau bija sācies un kurā būtiskam pavērsienam bija jānotiek šovasar? Saglabājoties pašreizējai situācijai, varas nodošana irākiešu pārziņā nozīmētu šīs valsts iegrūšanu vēl lielākā haosā, jo uz varu kā nekā pretendē vairāki etniskie grupējumi, un tad bruņota cīņa notiktu starp tiem.

Jau līdz pašreizējam konfliktam bija skaidrs, ka amerikāņi pārrēķinājušies, mēģinot ar varu uzspiest demokrātijas principus un savu kārtību valstij, kas atrodas pavisam citā pasaulē – ar citiem tikumiem, citiem priekšstatiem, citu dzīves filozofiju, līdzīgi kā PSRS to savulaik mēģināja darīt Afganistānā. Neapmierinātību veicināja arī dzīves līmenis, kas pēc Huseina režīma gāšanas ne tikai neuzlabojās, bet pat pasliktinājās, un visu to izmantoja islama radikālās organizācijas, draudot ne vairs Afganistānu, bet Irāku pārvērst par kaujas arēnu cīņai pret ASV. Vajadzēja tikai dzirksteli, lai iedegtu kara ugunskuru, un par šādu dzirksteli kļuva amerikāņu vēršanās pret vienu no reliģiskajiem līderiem. Ja līdz tam divas kopienas naidojās savā starpā, tad tagad tās apvienojušās cīņai pret kopīgu ienaidnieku – okupācijas spēkiem.

Tāpat kā atrisinājumu diez vai izdotos panākt, Irākā papildus ievedot ASV karaspēku, tā arī izpildot nemiernieku prasību izvest karaspēku. Šī prasība saskan ar starptautisko teroristu organizāciju ultimātiem, viena otra valsts pēc saņemtajiem draudiem šādu iespēju arī pieļauj, to rosina arī Latvijas kreisie politiskie spēki. Taču ne jau tikai tāpēc šāds variants ir apšaubāms, ka tas parādītu mazdūšību, jo arī pirms Latvijas karavīru sūtīšanas uz Irāku taču bija skaidrs, ka viņi tur nedodas baudīt tuksneša eksotiku.

Jau minēju, ka karaspēka izvešana no Irākas nozīmētu iegrūst šo valsti vēl dziļākā haosa bezdibenī, atstāt ekstrēmistu rokās un radīt pasaulē draudīgāku perēkli nekā Irāka bija Sadama Huseina valdīšanas laikā. Tas viens. Otrs – karaspēka izvešana diez vai mazinātu teroristu draudus tām valstīm, kuru karavīri Irākā atrodas. Spānijas valdība pēc 11.marta sprādzieniem Madridē jau pieļāva pārtraukt līdzdalību misijā Irākā, bet vai tad tāpēc Spānijai mazinājās terora draudi? Tāpat arī Francijai, kura vispār neatbalstīja ASV militārās operācijas.

Un vēl. Kādai valstij pārtraucot piedalīties Irākas notikumos, atkal saļodzītos stāvoklis pasaulē, mainītos valstu attiecības, kas pēc domstarpībām sakarā ar kara sākšanu Irākā jau daudzmaz normalizējušās, un tomēr vēl ir trauslas.

Afganistāna, Tuvie Austrumi, Irāka likušas Eiropai saprast, ka ne jau vienmēr konfliktus var atrisināt sarunu ceļā, bet Savienotajām Valstīm apzināties, ka ne vienmēr to var izdarīt ar spēka lietošanu. Vismaz ir sākts meklēt kopējs skatījums, un, kaut arī lielvalstīm ir un būs katrai savas intereses, kopīgam mērķim tās vieno kopīgs ienaidnieks – starptautiskais terorisms. Tāpēc arī ASV vairs neiebilst pret Eiropas Savienības militāro vienību veidošanu, kas varētu mazināt NATO un tātad ASV lomu Eiropā, savukārt Eiropa neiebilda pret septiņu Austrumeiropas valstu iekļaušanu NATO, kas palielina ASV ietekmi Vecajā pasaulē.

Par pēdējo gan īsti skaidrībā nav tikusi Krievija, un to var saprast. Ja NATO bloks Maskavai vairākus gadu desmitus bijis potenciālais pretinieks, tad nav vienkārši samierināties, ka tagad šis bloks cieši pietuvojies Krievijas robežām. Vēl vairāk – tajā iesaistījušās Baltijas valstis, kuras Krievija uzskatīja par savu ietekmes sfēru, un to Maskava nespēj pārdzīvot psiholoģiskā ziņā. Taču dīvaini būtu arī kategoriski iebilst pret tāda bloka paplašināšanu, ar kuru Krievija pati centās sadraudzēties un bez kura līdzdalības nespētu tikt galā ar terorismu. Tā kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins pats pārliecināja bijušās PSRS Vidusāzijas republiku vadītājus atļaut šajās valstīs iekārtot NATO militārās bāzes, tad ne visai loģiski izklausītos viņa iebildumi pret Ziemeļatlantijas alianses četru patruļlidmašīnu uzturēšanos Baltijas valstīs.

Ja jau reiz NATO bloks ir tik ietekmīgs spēks cīņai pret starptautisko terorismu, vai tas nevarētu iesaistīties arī Irākas krīzes likvidēšanā, zinot, ka šī valsts draud pārvērsties par terorisma midzeni? Droši vien ka ne. Tur reālākais risinājums ir vadošo lomu uzņemties ANO, un tādā gadījumā iespējama arī to valstu karaspēka piedalīšanās operācijās, kuras bija pret kara sākšanu. Cita risinājuma nav, un maz ticams, ka pašlaik vairākos reģionos izsludinātais pamiers pārtaps stabilā mierā.

Šķiet, ka no Latvijas politisko notikumu skatuves priekšplāna beidzot būs pazudusi visa ar valdības pārmaiņām saistītā kņada. Jo pie varas esošo politiķu biznesa intereses tuvākajā laikā diez vai sadursies tik nopietni, lai sašūpotu valdību. Jezga ap hokeja halles celtniecību Rīgā ir tikai tāda iešūpošanās un spēku iztaustīšana, un vismaz kādu laiku galvenā uzmanība būs pievērsta ar Eiropas Savienību saistītajām norisēm.

Tas izpaudīsies, turpinoties palielināties naturalizācijas tempam, jo arvien vairāk cilvēku vēlēsies kļūt par Eiropas Savienības pilsoņiem. Iespējams, kāps arī patēriņa cenas, taču ne tik dramatiski, kā viens otrs biedē, jo būtiskam cenu kāpumam nav ekonomiska pamatojuma, tāpēc arī eirošoks nav gaidāms. Protams, radīsies biedētāji ar Eiropas Savienības stingrākām prasībām, un katru pārmaiņu priekšvakars ir pateicīgs baumu izplatīšanai. Tāpēc nav nekas neiespējams, ka Latvijā paklīst līdzīgas runas kā vienā otrā citā Austrumeiropas valstī, kas izbiedēja lielu daļu zemnieku un ko nācās oficiāli atsaukt. Proti, ka Eiropas Savienība pieprasot cūku audzētājiem apgādāt rukšus ar speciālām rotaļlietām, ar ko tām kavēt sev laiku…

Taču sakarā ar Eiropas Savienību būs arī nopietnas norises, un pirmā no tām – gatavošanās Eiroparlamenta vēlēšanām. Kampaņa nebūs ne tik vērienīga, ne tik uzbāzīga kā pirms Saeimas vēlēšanām, un tomēr cīņa par Latvijai atvēlētajām deviņām deputātu vietām starp sešpadsmit partijām notiks, jo uz katru no šīm vietām ir divdesmit septiņi pretendenti.

Droši vien vēlētāji savu izvēli izdarīs pēc tāda paša principa kā Saeimas un pašvaldību vēlēšanās – kurā sarakstā ir zināmāki cilvēki, un tādā gadījumā priekšroka būtu tēvzemiešiem, sociāldemokrātiem, "Latvijas ceļam" un Tautas partijai. Ja par kritēriju izvēlēsies to, ko partija sola darīt Eiroparlamentā, tad vēlētāji var nokļūt, tā teikt, purvā. Jo ne visām partijām ir izpratne par Eiroparlamenta funkcijām, tāpēc lasāmas gan vispārīgas frāzes, gan solījumi, kas ir pretrunā ar Latvijas likumiem, gan tādi jautājumi, ar kuriem Eiroparlamentam nav nekāda darīšana un kuri jārisina katrai valstij pašai. Izrādās, ka arī daļa politiķu iedomājusies, ka viss tiks lemts Briselē un šeit tas tikai paklausīgi būs jāizpilda.
Bet cik tad nu vairs tālu līdz tam, lai par visu to mēs varētu sākt pārliecināties.

Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
\ Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā piedalīsies sešpadsmit partiju.
\ Turpina atjaunot amatos iepriekšējās valdības laikā atlaistās augstās amatpersonas.
\ Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sāk nedēļu ilgu vizīti Ķīnā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans turpina atrasties sarežģījumu krustugunīs sakarā ar Rīgā paredzēto pasaules hokeja čempionātu.

Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
\ Irākā uzliesmo nikna pretošanās koalīcijas spēkiem.
\ Palielinās terora draudi Eiropas valstīs.
\ Lietuva kļūst par pirmo valsti Eiropā, kurā parlaments atstādina no amata prezidentu.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
83 gadus vecais Romas pāvests Jānis Pāvils II Lieldienās uzrunā pasaules tautas 62 valodās.