Kurzemes Vārds

13:17 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

"Kristus ciešanas" nav mākslas darbs. Un nebija

Edīte Tišheizere, Dr.art.

Joprojām nezinu, vai dotos uz "Kristus ciešanām", ja tāds nebūtu redakcijas lūgums. Noskatījusies tās, neesmu pārliecināta, ka Mela Gibsona ilgi iecerētā un fanātiski realizētā kinofilma ir mākslas darbs šo vārdu tiešajā nozīmē. Katrā gadījumā es neatceros nevienu mākslas darbu, kas būtu mani skāris tik tieši un visos līmeņos: domas, jūtas, jā, pat fizisko pašsajūtu. Drīzāk tā ietekmē notikums, kas redzēts savām acīm, varbūt – ļoti precīzs dokumentālais kino. Turklāt "Kristus ciešanās" jau nav nedz nezināma sižeta, kuram sekot, – viss ir skaidri zināms, nedz arī noteikta mākslinieka vēstījuma, interpretācijas. Filma uzņemta šokējoši objektīvi un it kā bez personiskās attieksmes, ja par tādu neuzskata pašu Mela Gibsona izvēli restaurēt to, kas noticis pirms 1970 gadiem.

Man ir ļoti pretrunīga attieksme pret filmu. Tā kļuvusi par dziļi personisku pārdzīvojumu, par kuru negribas un nav arī iespējams runāt, atmiņai vāks virsū, un cauri. Bet mana profesija ir domāt par mākslu, un šoreiz profesionālie instinkti ir glābjoši, jo ļauj abstrahēties un domāt pa virsu. Tāpēc, ka nedomāt jau arī nav iespējams.

Patiesībā mākslas vēstures zināšanas laiku pa laikam glāba. Skatoties Kristus šaustīšanu ar vēsturiski precīzajiem spīdzināšanas rīkiem, atmiņa palīdzīgi izvilka no saviem kambariem vāzes ar krakelūrām – sīksīkām plaisiņām, kas no defekta padarītas par rotājumu, ļaujot rētām klāto miesu ieraudzīt kā kaut ko gandrīz skaistu. Moku pārvērstā seja uz ekrāna plaknes kļuva par ikonu, un atkal nebija tik smagi. Jā, te nu laikam ir iemesls tam, kāpēc man negribas "Kristus ciešanas" saukt par mākslu: māksla savā būtībā ir mierinājums, un te tā nav.

Ja "Kristus ciešanas" būtu tikai un vienīgi mākslas darbs, man gribētos iebilst pret filmas nosaukuma tulkojumu. "Passion of Christ" tikpat labi varētu tulkot tā, kā to dara mūzikā, – "Kristus pasija", proti, Kristus apraudāšana, ciešanas Kristus dēļ. Jo līdzās Kristum iet viņa māte, pūlī, kas ķērc: "Sist krustā! Sist krustā!", ir arī sejas, kas nav pārvērtušās par viepļiem, kāds no romiešu leģionāriem pēkšņi pietur Kristu pie elkoņa, kāds cits aptur roku, kas gatava mest akmeni. Par šādām epizodēm domāt ir daudz vieglāk.

Vienkārši smieklīgi man liekas apvainojumi antisemītismā. Kaut vai tikai tāpēc, ka vīrs, kas palīdzēja Kristum nest krustu, sadūrās no viņa ērkšķu vainaga un čukstēja mierinājuma vārdus "tūlīt viss būs galā", bija jūds. Galvenais – meklēt "Kristus ciešanās" antisemītismu (vai jebkādu citu -ismu) ir tāda pati mazdūšība un sevis saudzēšana, kā mana vēršanās pie mākslas vēstures.

Man bija bail iet uz šo filmu, jo es nespēju skatīties vardarbības ainas, kas uzņemtas ar tik lielu līdzību dzīvei, kā tas iespējams kino. Izrādījās, ka spīdzināšana un asinis nav pats briesmīgākais. Smagāki ir jautājumi, kas uzdodami un atbildami sev.