Kurzemes Vārds

03:46 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Irākā katrs kļūst mazlietiņ māņticīgs

Andrejs Rjabcevs

Pēdējo nedēļu notikumi arvien kaislīgāk liek uzvirmot sabiedrībā dažādām diskusijām par to, cik tas ir pareizi, ka miera uzturēšanas misijās Irākā un Afganistānā uzturas arī Latvijas karavīri. Laikā, kad Spānijas valdība jau ir atsaukusi savas bruņoto spēku vienības no kara zonas, bet citas valdības vēl diskutē par šādu piesardzības soli, Liepājā atgriezās arī virsleitnants Vilmārs Vecvagaris no 1.Zemessardzes novada, kas sešu mēnešu garumā piedalījās miera uzturēšanas misijā Irākā, esot nacionālās atbalsta vienības sastāvā un nodrošinot visus apstākļus, lai mūsu karavīri kara skartajā zemē spētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus. Vai Irāku kādreiz sagaida arī miers, kā šobrīd sokas mūsu kareivjiem un kādi dienesta apstākļi ir Latvijas armijniekiem bijušajā Sadama zemē – par to šoreiz intervijā ar Vilmāru Vecvagari.

Tauta klausa Allaham un vietējiem vadoņiem

Gandrīz katru vakaru televīzijas ziņu sižetos varam redzēt par karstajiem notikumiem, kādi risinās Irākā. Kādas tagad, kad esi mājās, ir izjūtas, vērojot šos ziņu sižetus?

– Galvenais secinājums: laikus esmu aizbraucis no turienes! Tomēr ir arī apziņa, ka tur palikuši mūsu karavīri, un ļoti labi zinu, ka viņiem viegli neklāsies, jo slodze tikai palielināsies. Tāpat arī bīstamība kļūs arvien lielāka. Taču man pašam tur pavadītie mēneši bija pietiekami ilgs laika posms, lai saprastu, ka labāk tomēr ir mājās un Irākā es noteikti vismaz tuvākajā laikā negribētu atgriezties.

Šķiet, uz to, ka situācija Irākā kļūst arvien nomācošāka, norāda ne tikai ziņu raidījumi, bet arī tas, ka viens no mūsējiem jau nav izturējis psiholoģisko spriedzi un atgriezies Latvijā pirms laika.

– Uzbrukumi koalīcijas spēkiem bija arī pirms sešiem mēnešiem, kad es ierados Irākā, taču pēdējā laikā neapšaubāmi to skaits palielinās. Ja sākotnēji Latvijas kontingenta atrašanās apvidū dzīvojošie šiīti bija neitrāli noskaņoti pret koalīcijas spēkiem, tad tagad šī attieksme ir kļuvusi naidīga. Vislielākā nepatika ir tieši pret amerikāņiem, jo viņiem nav pieņemts īpaši ceremonēties ar vietējiem. Bija tādi gadījumi, ka Bagdādē sastrēguma laikā amerikāņi ar bruņutehniku izstumdīja vietējos, lai amerikāņu konvojs varētu mierīgi izbraukt un nepaliktu sastrēgumā. Dabīgi, ka vietējiem iedzīvotājiem tāpēc rodas arī tāda nepatika, taču tāda ir drošības nepieciešamība, ja amerikāņu konvojs iesprūst kādā sastrēgumā, tad tas ir pakļauts ļoti augstam riskam.

Un kā ir ar citu valstu vienībām, piemēram, latviešiem?

– Mūsējie tā nedara, tāpēc arī attieksme ir nedaudz citādāka.

Varbūt tas tomēr ir saistīts ar to, ka amerikāņi tā arī nav ieviesuši ilgi solīto demokrātiju un tāpēc vietējie vairs neuzticas koalīcijas spēkiem?

– Demokrātiju tur nekādā gadījumā nav iespējams vismaz pagaidām ieviest. Demokrātija sevī ietver gan brīvu izvēles paušanu, gan arī varas vēlēšanas, taču neizskatās, ka šādas vēlēšanas kādam tur īpaši būtu saistošas. Viņiem no laika gala ir tā iekārtots, ka viņu līderi ir vietējie vadoņi, šeihi, kuriem ir savas nelielas armijas un kuriem tauta klausa. Jā, amerikāņi it kā ir iecēluši pilsētas mērus, taču vismaz pagaidām ir tāda sajūta, ka lielākoties viņiem nav nekādas būtiskas teikšanas – tāpat notiek spridzināšanas, cilvēki savā starpā naidojas, cits citam spridzina mājas. Karš notiek ne tikai pret koalīcijas spēkiem, bet arī vietējo iedzīvotāju starpā.

Tomēr ļoti bieži izskan viedokļi, ka koalīcijas spēkiem būtu jāpamet tā valsts, ļaujot viņiem pašiem tikt galā ar savām problēmām. Kas, tavuprāt, varētu notikt, ja tiešām miera uzturētāji šo valsti pamestu?

– Gan jau viņi kaut ko mēģinātu taisīt pēc Irānas parauga, uztaisot, teiksim, revolūciju, kurā nodibinātu arī savus likumus, kas balstīti uz Islamu. Tomēr mani gan vairāk satrauc dažādi kriminālie elementi, jo valsts ir ideāla vide terorisma attīstībai. Pieejamo ieroču daudzums tur ir milzīgs, Sadams pirms koalīcijas spēku iebrukšanas visus noziedzniekus no cietumiem ir izlaidis ārā. Ja koalīcijas spēki aizietu, vispirms droši vien tiktu iznīcināti tie, kas tos atbalstīja, tad viena partija apkautu citu partiju, un valstī būtu nekontrolējams haoss.

Tu aizbrauci uz misiju tad, kad kandidātu vidū vēl valdīja sīva konkurence un atlasīti tika labākie. Tagad ir grūtāk nokomplektēt vienības, jo daudziem ir nostāja: tas nav mūsu karš un mums tur nav jākaro!

– Domāju, katram vienkārši tad ir jāpadomā, vai viņš zināmā mērā nav liekulis. Mēs šajā karā palīdzam amerikāņiem. Kāpēc tā saucamajiem kara pretiniekiem teikt, ka tas nav mūsu karš, taču tajā pašā laikā gaidīt no ASV atbalstu, ja mums sāktos kaut kādi draudi? Kādam no Latvijas ir jānodrošina šī atbildes saikne, un šajā gadījumā to dara karavīri. Turklāt, ņemot vērā, ka esam kļuvuši par NATO valsti, domāju, arī turpmāk šo misiju skaits nemazināsies. Daudzas valstis domā par savu karavīru atsaukšanu no Irākas, taču, manuprāt, tā ir kā ieraušanās sevī un nevēlēšanās skatīties uz realitāti. Tā tomēr ir skarba dzīves īstenība, ka terorisms izplatās pa visu pasauli un, skatoties tur uz vietējiem, redzams, ka tieši tāda varētu būt viņu nākotne – teroristi.

Palmas, suņi un sievietes automašīnas kravaskastē

Pastāsti par savu ierašanos Irākā. Vai apstākļi bija tādi, kādus tu tos iepriekš sagaidīji?

– Kad aizbraucu uz Irāku, man nebija nekāda priekšstata par tur pastāvošajiem apstākļiem. Informācija bija minimāla, un viss, ko es zināju: mēs braucam uz vietu, kur Irākā atrodas Latvijas rota. Pat nezināju pilsētu, tikai zināju, ka viens kontingents izvietots ziemeļos, otrs dienvidos.

Bet pirmie iespaidi?

– Galvenokārt neparasti likās sadzīviskie apstākļi –palmas, netīrība, sievietes smago automašīnu kravaskastēs. Tādi ir viņu paradumi, un sākotnēji bija neparasti to pieņemt. Tāpat arī visur redzami klaiņojoši suņi. Viņiem liekas normāla parādība, ja ceļa malā ir nobeidzies ēzelis un dzīvnieka līķi plosa klaiņojošie suņi.

Ikdienā tomēr dienas paiet bruņuvestēs, ķiverēs un ar ieročiem rokās. Kā tiki galā ar mūsu klimatiskajiem apstākļiem nepierasto karstumu?

– Mans misijas laiks sanāca rudenī un ziemā, kad pie viņiem skaitās diezgan pavēsi. Janvārī, februārī pie viņiem ir gandrīz tāds pats laiks, kā pie mums pašlaik.

Cik bieži jums pašiem bija iespēja runāties ar pašiem vietējiem?

– Ļoti reti. Lielākoties dzīvojām savās bāzēs, un komunicēties ar vietējiem no Latvijas kontingenta sanāk tikai vienam cilvēkam – rotas komandierim. Viņam ir savs atbildības rajons, tulki un īpašie cilvēki, kas sniedz viņam informāciju.

Bija arī lietas, kas pārsteidza?

– Dīvaini, bet reti kuru Irākā sastapto sievieti varētu uzskatīt par skaistu. Lielākoties viņas visas staigā kā nindzas, un seju atklāj tikai vecākas sievietes. Tur sievietes patiesībā ļoti strauji noveco, un pēc trīsdesmit gadiem viņas jau izskatās stipri vecas. Varbūt tas saistīts arī ar attieksmi, kādu sievietes saņem no vīriešiem. Mēs no vietējiem dzirdējām, kā pie viņiem ir pieņemts vakariņot ģimenē – vispirms paēd veči, tad pie ēšanas tiek tuvāki un tālāki kalpi, tad bērni un visbeidzot sievietes un suņi. Viena lieta gan ir neparasta: tur bērni, sevišķi skolas vecuma meitenītes ir ļoti krāšņi saģērbtas. Acīmredzot, lai tēvi varētu lepoties. Kad izaug, tad gan viņu sasien tajās parandžās, un viņa gaida, kad kāds viņu nopirks sev par sievu. Vidēji sieviete maksā ap trīs tūkstošiem dolāru, tāpēc arī harēmi tur nav nemaz tik ļoti izplatīti. Protams, daudzsievība pastāv, taču lielākajai daļai trūkst naudas, lai sev sapirktu daudzas sievas. Daudzi, starp citu, nemaz neapprecas, jo nav naudas.

Tāpat tur satiksmes noteikumu vienkārši nav. Priekšroka krustojumos ir tam, kam ir lielāka mašīna, vai arī tam, kam ir smalkāka un dārgāka. Pagriezienus automašīnām viņi arī principiāli nelieto, vairāk paļaujas uz skaņas signālu. Ja vajag signālu parādīt, tad daudz labprātāk tiek izmantoti roku žesti. Viņiem pilnīgi normāli ir arī izlekt no mašīnas un sākt lamāties uz citiem vadītājiem, skaidrojot, kā un kur tas ir plānojis braukt. Uz ielām ir arī satiksmes regulētāji. Kā nu viņam Dievs prātiņu ir iedevis, tā nu viņš pēc savas saprašanas arī regulēja. Ar satiksmes noteikumiem vai tām zināšanām, ko pie mums Latvijā māca topošajiem autovadītājiem, tai regulēšanai nav nekāda sakara. Turklāt drošības apsvērumu dēļ Irākā pa ceļiem pat ir jābrauc ar diezgan lielu ātrumu, lai izvairītos no uzbrukumiem. Pa šoseju uz Bagdādi mēs braucām ar ātrumu 140 km/h. Būtu vēlams vēl ātrāk, taču viena no mašīnām pie lielāka ātruma kļuva nedroša.

Trīs minūtes no traģēdijas

Lai arī šoreiz tev bija vairāki saimnieciski pienākumi, tomēr nevar noliegt, ka šo sešu mēnešu laikā tava dzīvība ir bijusi apdraudēta. Kā tu pats izjuti to, ka visapkārt skan šāvienu trokšņi un ik pa laikam tiek saņemtas ziņas par kārtējiem uzbrukumiem vai sprādzieniem ar upuriem?

– Centos īpaši par to nedomāt, taču viena lieta gan bija ļoti izteikta – man nepatika trīspadsmitie datumi. Pārējās dienas varēju uz visu mierīgi skatīties, taču tieši trīspadsmitajos datumos pilnīgi uz visu reaģēju ļoti saasināti. Sevišķi, ja iegadījās kaut kur braukt ar mašīnu, piemēram, Bagdādi.

Bet Latvijā taču tu nebiji tik māņticīgs?!

– Nebiju, bet nevaru izskaidrot, kāpēc Irākā tam pievērsu tik lielu uzmanību. Tur visi paliek tādi, jo gandrīz katram ir kāda svētbilde līdzi, kāds talismans vai krustiņš. Man arī bija gan krustiņš, gan svētbilde un laikam jau palīdzēja, ja jau esmu sveikā atgriezies mājās.

Bet reāli gadījās arī tādas situācijas, kad saprati, ka esi par mata tiesu izvairījies no nāves?

– Vienreiz, izbraucot no Bagdādes lidostas, šofera vainas dēļ gadījās aizkavēties par aptuveni trīs minūtēm. Kad turpinājām ceļu ārā no bāzes, pamanījām uz ceļa pamatīgu degvielas peļķi. Benzīns vēl šļācās ārā no malā stāvošajām smagajām mašīnām ar degvielas cisternām, kuras bija sašautas kā siets. Cik sapratām no pašiem vadītājiem, uzbrukums noticis tikai pirms trijām minūtēm. Tad palika tiešām neparasta sajūta, jo visi apzinājāmies, ka tad, ja lidostā nebūtu gadījies neplānotais misēklis, apšaudē varējām iekļūt mēs.

Bija jau arī uzbrukums jūsu bāzei.

– Tas notika 18.februārī, agri no rīta. Uzbrucēji izmantoja divas automašīnas, un viņu taktika bija tāda, ka ar pirmo automašīnu tiek izspridzināts caurums bāzes aizsargmūrī, bet otrai mašīnai vajadzēja aizbraukt līdz ēdnīcai, kur tajā brīdī bija visvairāk karavīru, un tur jāuzsprāgst. Par laimi, viņiem gan tas neizdevās, jo pēc pirmās mašīnas uzsprāgšanas pie žoga, otra mašīna vēl dažus metrus iebrauca bāzes teritorijā, bet netika tālāk par šķēršļiem, un viens mongoļu karavīrs, kurš sargāja bāzi, nošāva autovadītāju.

Laikam tomēr viņi ir gatavi likt uz spēles visu, lai īstenotu savus uzdevumus un ietu līdz galam.

– Ne jau visi, bet tā nu viņiem tās smadzenes ir ieregulētas. Pats grūtākais, ka viņiem ir gandrīz neiespējami kaut ko citu iestāstīt. Piemēram, vietējie iedzīvotāji, kas dzīvoja pie mūsu bāzes un kuriem šī uzbrukuma rezultātā uzsprāga mājas, nespēja noticēt, ka tās nav speciāli uzspridzinātas. Viņi bija pārliecināti, ka koalīcijas spēki ir apzināti uzspridzinājuši viņu mājas, lai dabūtu viņus prom un varētu paplašināt bāzi. Pat tad, kad bāzes komandieris ieveda viņus bāzes teritorijā un parādīja automašīnu pārpalikumus, viņiem vēl tad īsti nezuda pārliecība, ka amerikāņi vienkārši palaiduši raķeti uz viņu mājām.

Vai tiešām viņiem jau no bērnības šādi tiek veidota pasaules uztvere?

– Smadzenes viņiem ir izskalotas, un zinošiem cilvēkiem ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt. Sevišķi, ja tas ir saistīts ar kādām ticības lietām. Neticīgajam, viņu uztverē, nekad nevar būt taisnība un tiesības tikai tāpēc, ka viņš ir neticīgais. Viņš ir pret Allahu.

Visi kopā kā neliela ģimene

Tev misija iegadījās ļoti interesantā laikā – tu svešumā svinēji gan savu dzimšanas dienu, gan arī prom no ģimenes biji Ziemassvētkos un Jaunajā gadā, gan arī Latvijas neatkarības dienā un NATO uzņemšanas svinību laikā. Vai domāji tur arī par svētku svinēšanu?

– Ziemassvētkos mums bija sakurts liels ugunskurs, kontingenta komandieris teica uzrunu, ēdām čipsus un dzērām atspirdzinošos dzērienus un kopīgi risinājām dažādas sarunas. Poļiem bija liela egle, bet viņi bija aptuveni 70 cilvēku, mums bija maza, mākslīga eglīte, bet mēs arī bijām tikai trīs cilvēki nacionālajā atbalsta elementā. Sākotnēji pat domājām, ko likt uz svētkiem: mākslīgu egli vai palmu. Beigās izdomājām, ka egle šķitīs nedaudz tradicionālāka.

Katru mēnesi notika arī kolektīvās dzimšanas dienas svinēšanas. Visi tika nostādīti ierindā, un tad komandieris pa vienam izsauca gaviļniekus, uzdāvināja kādu nelielu piemiņas dāvaniņu. Tādi nu mums bija svētki. Alkohols tur karavīriem nav pieejams, taču tabaka gan ir. Protams, kvalitāte nav nekāda dižā, taču pīpmaņiem gan tur ir paradīze, cigaretes lētas.

Pēc mājām un ģimenes arī ilgojies?

– Pēc pirmā mēneša jau sapratu, ka man ļoti pietrūkst ģimenes un māju. Bosnijas misijā mums pa vidu vēl bija atvaļinājums, braucām arī atpūsties uz Ungāriju. Tagad arī jaunais aizsardzības ministrs pieņēmis lēmumu samazināt misijas laiku uz četriem mēnešiem, kas karavīriem varētu būt vieglāk.

– Tev pašam ikdienā nācās risināt dažādus organizatoriskus jautājumus. Vai bija arī kādas grūtības?

– Lielākā problēma šajā misijā mums ir apgāde. Agrāk misijās braucām kādas citas valsts spēku sastāvā, līdz ar to mums bija pilnīgi nodrošināta pansija. Šoreiz mēs braucām kā patstāvīga valsts un visa atbildība par nodrošinājumu gulstas uz mums pašiem. Protams, zināms atbalsts ir arī no Amerikas Savienotajām Valstīm un poļiem, taču lielākoties visas problēmas vajadzēja risināt pašiem. Un šī misija apliecināja vēl vienu lietu – mūsu likumdošanā ir ļoti daudz neloģismu. Mums bija līdzi nauda, par kuru no vietējiem varējām iepirkt visu nepieciešamo kontingenta vajadzībām, taču Latvijas likumdošanā nav atrunāts, kā šādi iepirkumi notiek misijas rajonā. Citās valstīs ir izdoti atsevišķi likumi pirkumu veikšanai armijas vajadzībām, taču mūsu karavīriem misijā ir jādarbojas pēc civiliem likumiem.

Tev šī jau ir otrā misijā. Ja salīdzina Bosnijā pavadīto laiku ar Irāku: kas kopīgs, kas atšķirīgs?

– Misijas salīdzināt ir ļoti grūti, jo uzdevumi man bija pilnīgi dažādi. Pirmajā misijā es braucu kā kareivis, taču tagad es Irākā biju nodrošinājuma virsnieks. Pienākumi atšķiras, iespaidi un piedzīvotais arī. Kopīgs abām vietām ir tas, ka tur nesen bijis karš, abās vietās biju vienā no pirmajiem braucieniem. Irākā nav tik izplatītas mīnas kā Bosnijā. Tur pat no ceļa nedrīkstēja noiet, jo nevarēji zināt, kurā brīdī kas var sprāgt.

Un no drošības viedokļa?

– Bosnijā neviens latviešu karavīrs neizdarīja nevienu šāvienu, kā arī neviens šāviens netika izdarīts uz mums. Turpretī Irākā mūsu karavīriem nācies ne reizi vien iekulties apšaudēs un atšaudīties.

Vai nav tā, ka Irākā karavīra dzīvība zināmā mērā tiek noniecināta?

– Es domāju, ka nē. Lai arī tur gadās dažādas apšaudes un starpgadījumi, tomēr starp karavīriem ir jūtams biedru atbalsts, tu apzinies, ka neesi viens un savējie palīdzēs nelaimes brīdī.

Uzticēšanās laikam tomēr ir nozīmīga karavīriem savā starpā šādās misijās?

– Nezinu, vai to var saukt par uzticību. Drīzāk tā vienkārši ir savstarpēja solidaritāte: palīdzi citam un citi palīdzēs tev. Citādāk tur nav iespējams, jo ar individuālismu pret uzbrucēju ir grūti ko panākt.

– Vai tev pašam brauciens misijā uz Irāku bija izaicinājums?

– Es sev biju izvēlējies divas iespējas – vai nu es braukšu uz ASV mācīties, vai uz Irāku. Sanāca tā, ka uz Ameriku netiku, tāpēc braucu misijā. Lēmums nenāca grūti.

Bet pēc atbraukšanas no Bosnijas taču biji pilnīgi pārliecināts, ka nekad vairs un nekur uz tādām misijām nebrauksi.

– Laiks iet, viss mainās. Tagad arī domāju, ka uz misijām vairs nebraukšu, taču, kā tas būs īstenībā, to redzēsim tikai vēlāk.