Kurzemes Vārds

18:02 Trešdiena, 11. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kopā strādāt vieglāk

Kirils Bobrovs

Mūsu sabiedrības apziņā ir pastāvīga rakstura jautājumi. Rodas jauni apstākļi un fakti, kas liek no jauna atgriezties pie jau runātā un arī rakstītā avīzē. Atkārtošana ir zināšanu māte, un gribas ticēt, ka, pateicoties tai, dzīvē var kaut ko uzlabot vai izlabot. Diemžēl joprojām ne viss mums izdodas kolektīvisma jūtu audzināšanā. Rakstīts par to jau ne vienreiz vien. Taču, tiklīdz sāc šādu sarunu, uzreiz jūti neizpratni, sak, kam tas vajadzīgs! Jo padomju laikā mēs pietiekami esam baudījuši šādu ideoloģiju. Tiesa, tik tiešām tā bija. Un daudzos no mums, iespējams, tieši kopš tiem laikiem saglabājusies negatīva attieksme pret jēdzieniem darba kolektīvs, kolektīvā saimniecība vai kolektīvais viedoklis. Un vēl bija kolektīvā atbildība, piemēram, par partijas aparāta darbību, bet patiesībā – bezatbildība. Te vietā jautājums: kādēļ par to jārunā šodien un kur sakņojas aktualitāte? Pirmām kārtām apstāklī, ka joprojām ļoti bieži rodas situācijas, kad jāapkopo daudzu cilvēku viedokļi, bet šī apkopošana nekādi neizdodas. Pie kaut kā jāķeras visiem kopā, taču trūkst iniciatīvas. Bet vienatnē neko nepaveiksi.

Pēdējā nedēļā pirms apkures sezonas beigām rubrikā "Pa drāti vēstī lasītājs" bija lasāmas vairākas dusmīgas replikas par to, ka dzīvokļos ir karsti un jau sen laiks pārtraukt apkuri, sak, tā taču ir nejēdzība. Bet, lai šādu nejēdzību pārtrauktu, bija vienīgi jāsavāc puses iedzīvotāju paraksti konkrētajā mājā un šis papīrītis jāaiznes uz namu pārvaldi. Un jau nākamajā dienā apkure būtu pārtraukta. Bet tādā gadījumā būtu jāmobilizē gribasspēks – jāapkopo viedokļi un jāparakstās, turklāt salasāmi, neslēpjot uzvārdus. Droši vien īstā kolektīvisma jūtu trūkums atturēja no tā. Kaut gan nebūtu taisnīgi apgalvot, ka pie mums pilnīgi viss ir tik slikti. Dažviet taču paši iedzīvotāji sekcijās ierīkojuši siltuma skaitītājus, nonākot pie kopēja viedokļa. Arī kodu slēdzeņu mājās kļūst arvien vairāk. Kaut gan tieši šis vairāk arī izraisa cita rakstura bažas. Kaimiņi it kā godīgi sarunā, taču pēc tam izrādās, ka iepriekšējā vakarā kāds no piekritušajiem pārdzēries vai arī aizmirsis kodu un… uzlauzis durvis. Tātad, lai rastos kolektīvisma jūtas, cilvēka apziņai ir jānobriest. Uz sapulcēm vēlēt māju vecākos atnāk mazliet vairāk nekā puse iedzīvotāju. Bet kādēļ gan ne visi?

Protams, līdzīgi vērojumi ir ne tikai daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās. Kā piemēru varētu minēt talkas un Spodrības mēnesi. Arī šeit aktivitāte ir diezgan zema. Namu pārvaldēs nemaz īpaši necer, ka ieradīsies brīvprātīgie palīgi, lai sakoptu kādu konkrētu teritoriju, piemēram, ezermalā vai jūrmalas kāpās. Bet kas ir zīmīgi – atsevišķas mājas iemītnieki sarunā izvākt no sava nama pagraba visas drazas, pasūta melnzemi puķu dobēm. "Vecliepājas" direktors Aivars Priedols pozitīvi vērtē Tosmares iedzīvotāju aktivitāti, kas ir daudz augstāka nekā citos pilsētas rajonos. Un to nemaz nevar nepamanīt. Un šajā sakarībā gribu izteikt vienu psiholoģisku piezīmi: tieši šiem talku dalībniekiem piemīt par tik retu un pat dīvainu parādību kļuvušais kolektīvisms. Šīs jūtas neapzināti mantotas no Kuģu remonta rūpnīcas laikiem, kur vairums šo cilvēku kādreiz kopā strādāja, pildīja kopīgu plānu, pārvarēja dažādas grūtības.

Jebkura mūsu rīcība ir kādu noteiktu iemeslu sekas. Un šie iemesli varētu būt arī tikai domāšanas veids. Lūk, piemēram, situācija autobusā, kad pasažieros pēkšņi sāk mosties kolektīvisma jūtas. Kontrolieri aizturējuši bezbiļetnieku, un sākas šādos gadījumos jau pierastā morāles lasīšana. Sarunā uzreiz iesaistās pārējie pasažieri, un domu apmaiņa ātri vien sasniedz neiedomājamu apogeju. Visi metas aizstāvēt bezbiļetnieku, izmantojot jebkurus argumentus, pat tādus, ka brauciens pilsētas transportā maksājot ļoti dārgi. Un, ja veiktu iedzīvotāju aptauju, vaicājot, vai Autobusu parkam vajadzīgi kontrolieri, nemaz nav zināms, kura puse ņemtu virsroku. Līdzīgus piemērus, kad cilvēki apvienojas, varētu minēt vēl un vēl. Bet vai vienmēr tas attaisnojas un ir vajadzīgs? Nesen atkal piezvanīja kāda lasītāja no "Laumas" rajona. Sekcijas iedzīvotāji pēc grafika kopjot kāpņu telpu, bet viena kaimiņiene strikti atsakoties to darīt, tādēļ vajadzīga palīdzība. Apžēlojieties! Četrpadsmit dzīvokļu apvienojušies pret piecpadsmito un bez avīzes padoma nezina, kā tikt galā ar tā saimnieci. Ir taču desmitiem veidu, kā to izdarīt! Un tur taču jau ir gatavs KOLEKTĪVS.

Droši vien daudzos ir izraisījis pārdomas šis temats. Taču nebūtu taisnīgi nobeigt uz neticības nots. Vēl jo vairāk tādēļ, ka daudz kas veicina normālu uzskatu veidošanos. Piemēram, sportā, kaut vai tik populārajā futbolā. Nevar taču iedomāties komandas spēli bez tā saucamās saspēles, bez biedra pleca izjūtas, tas ir, bez kolektīvisma. Un ir labi, ka jaunieši iziet šo lielisko skolu. Agrāk par tādu skolu uzskatīja dienestu armijā.

Dažreiz es vēroju pusaudžus pagalmā. Patīkami, ja viņi iesaistās kādās komandu spēlēs ar savstarpēja atbalsta un palīdzības izpausmēm, un skumji, ja neredzu neko citu, kā tikai kāpelēšanu pa kokiem un vizināšanos ar velosipēdiem. Kolektīvisma jūtas vajag audzināt jau kopš agras bērnības, vēl jo vairāk tādēļ, ka neviens nevēlas būt atstumtais.