Kurzemes Vārds

04:01 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Grobiņa – Liepāja – Rīga – Brisele

Sarmīte Pelcmane

Ceturtdien Saeima iecēla Eiroparlamenta deviņus deputātus, kuriem pienākumi būs jāpilda no šā gada 1.maija, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti, līdz 19.jūlijam, kad stāsies spēkā Eiroparlamenta jaunā sastāva pilnvaras. Turpmāk Latviju Eiroparlamentā kā pilntiesīga deputāte pārstāvēs arī mūspuses sūtne SILVA GOLDE, kas līdz šim pildīja arī Latvijas novērotāja pienākumus Eiroparlamentā.

Latvijas iestājas Eiropas Savienībā priekšvakarā "Kurzemes Vārdam" šķita zīmīgi, ka Eiroparlamentā būs cilvēks, kas pārstāv arī mūsu pusi, tāpēc nedēļas centrā šoreiz Silva Golde.

Kaut arī SILVA GOLDE jau divus sasaukumus ir Latvijas parlamenta deputāte no Tautas partijas saraksta, šajā laikā arī paspējusi īsu brīdi pildīt izglītības ministres pienākumus, viņu mūsu pusē atceras joprojām, kā arī viņa pati nav aizmirsusi iepriekšējos kolēģus. Visus šos gadus Saeimas deputāte regulāri aicināta uz visiem Liepājas un rajona izglītības darbinieku pasākumiem – gan darba, gan atpūtas, kuros arī iespēju robežās vienmēr piedalījusies.

Līdz pat 7.Saeimas vēlēšanām Silvu Goldi Liepājā pazina kā enerģisku un rosīgu rajona Skolu valdes priekšsēdētāju, kas nereti savā valstībā prata sadzīvot labāk un darboties konstruktīvāk, nekā tas izdevās kolēģiem pilsētā. Kā tas viņai izdevās? Viedokļi ir dažādi. Vieni uzskata, ka Silva Golde visu panāk ar gudrību un neatlaidību, pārliecinot oponentus un liekot tiem kļūt par saviem atbalstītājiem. Citi tomēr norāda, ka S.Goldei, kaut arī viņa pati vienmēr uzsvērusi demokrātijas nepieciešamību, tomēr ir dzelzs roka un citādāk domājošie nemaz neuzdrošinājās Skolu valdes priekšsēdētājai iebilst, lai vēlāk nebūtu nepatikšanu. Lai arī ko domā vieni un otri, tomēr viens viedoklis visām pusēm ir vienots: Silva Golde ir sieviete ar stingru mugurkaulu, kas nelokās līdzi visiem vējiem, ja viņa ko izlēmusi, tad panāks. To, starp citu, nenoliedz arī S.Golde pati, sakot: "Neesmu autoritatīva, bet nedomāju, ka man trūktu mugurkaula."

Bijušās rajona Skolu valdes priekšsēdētājas lielo atbalstītāju pulku mūspusē apliecināja viņas pārliecinošā ievēlēšana gan 7., gan 8. Saeimā.

Kad 7.Saeimas laikā premjera Andra Šķēles valdībā Silva Golde ieņēma izglītības ministres posteni, daudzi bija patiesi priecīgi, īpaši tie, kas viņu pazina kā rajona Skolu valdes priekšsēdētāju, jo zināja, ka viņa šajā sfērā ir profesionāla un viņai tik tiešām rūp izglītības sistēma Latvijā. "Esmu gatava uzņemties šo lielo nastu, jo izglītības sistēma ir viena no smagākajām, bet kādam šis darbs ir jādara," toreiz pirms stāšanās amatā sacīja deputāte. Tomēr S.Goldes karjera ministres amatā bija spoža, bet īsa un dramatiska.

Mugurkauls jaunajai ministrei patiešām izrādījās visnotaļ nelokāms, jo viņa sākotnēji, nebaidoties no kritikas par nepopulāriem lēmumiem, ar entuziasmu ķērās pie darba, kuru pārzināja no A līdz Z. Tomēr izrādījās, ka ministres amatā būtiska ir ne tikai profesionalitāte savā jomā, bet arī politiskās konjunktūras pārzināšana, kā arī spēja norīt apvainojumu, ja barikāžu pretējā pusē nav sapratuši labos nodomus.

S.Golde strauji sāka tik nepieciešamās reformas izglītībā, viņa mēģināja cīnīties par pedagogu darba samaksas palielinājumu, bet situācija izglītības jomā bija jau tā sakaitēta, ka enerģiskā ministre nesaņēma tik nepieciešamo izglītības darbinieku atbalstu. Notika atkārtots skolotāju streiks, un S.Golde, uzskatot to par pārmetumu sev, demisionēja. Šādu lēmumu viņa pieņēma, jo bija pārliecināta, ka pedagogu algas jautājums tiek risināts, cik iespējams, veiksmīgi, taču no izglītības darbinieku puses dzirdēta tikai kritika.

Toreiz ministre uzsvēra, ka izglītības problēmu risināšanā ir panākta reāla virzība, ir atrasti lieli līdzekļi pedagogu algu palielināšanai, taču, tā kā streiks tomēr notika, viņa to uzskata par neuzticības izpausmi un šādos apstākļos uzskata par neiespējamu turpināt darbu. Stājoties amatā, viņa bija solījusi visu iespējamo, lai pārtrauktu apkaunojošo situāciju, ka pedagogu vidējās algas ir zemākas par valsts iestāžu darbinieku un tautsaimniecībā strādājošo darba algām. Četros mēnešos, darbojoties ministres amatā, S.Goldei bija izdevies panākt reālu virzība šī mērķa sasniegšanai. Tāpēc pēc demisijas viņa atzina, ka ieguldījusi savā darbā visus spēkus un esot skumji par to, ko nav paguvusi paveikt.

Interesanti, ka pēc S.Goldes demisijas nožēlu par šo viņas soli izteica pat lielākie oponenti, arī LIZDA vadītāji. Bet kuluāros politiskie pretinieki berzēja rokas – redz', skolotāji paši noēda vienīgo ministri, kurai tik tiešām rūpēja viņu situācija un kura cīnījās visiem līdzekļiem, lai to uzlabotu.

Jāteic gan, ka streiku un piketu laikā bija arī skolas, kas tajos nepiedalījās, vai nu sagadīšanās pēc, vai kā citādāk starp tām bija arī vairākas Liepājas rajona skolas, arī S.Goldes māsas Dzintras Rudzītes vadītā Grobiņas pagasta sākumskola.

Lai nu kā, bet nenoliedzami, ka Silva Golde palikusi gan izglītības darbinieku, gan pārējās tautas atmiņā kā visspilgtākā izglītības ministre.

Nolaižoties tuvāk zemei, gan jāsaka, ka kāda bijušās ministres paziņa, kas vēlējās palikt anonīma, raksturoja S.Goldi kā perfektu ideju ģeneratoru, reformu uzsācēju, bez tam viņai esot īstais deguns, ar ko laikus pamanīt, kur risināsies vislielākie notikumi, lai enerģiskā dāma nokļūtu pašā virpulī. Taču vispār S.Golde, lai arī ārēji šķietot mierīga un nosvērta, tomēr savā būtībā esot strauja un impulsīva. Viņai patīkot viss jaunais, patīkot iesaistīties procesos, kur veicamas pārmaiņas, graujama vecā kārtība, bet, kad progress ir panākts, viņai mierīgā dzīve kļūstot neinteresanta un esot jāmeklē jaunas jomas, kur izmēģināt spēkus.

Par Silvas Goldes straujumu, šķiet, liecina arī kāda epizode ministrēšanas laikā, kad vairākkārt viņu aizturēja Ceļu policija par ātruma pārsniegšanu un gandrīz pat atņēma tiesības. Ministre esot braukusi ar ātrumu 120 kilometru stundā. Bet ne savās darīšanās – viņa kārtējo reizi steigusies uz kādu rajona izglītības darbinieku sapulci. Pluss šajā situācijā S.Goldei bija tas, ka viņa neliedza un neslēpa šo satiksmes noteikumu pārkāpumu, kā visai bieži mēdz darīt citas augstas amatpersonas, bet atzina savu vainu un solīja laboties.

Pēc atteikšanās no izglītības ministres posteņa S.Golde atgriezās 7.Saeimas deputātu rindās, kur turpināja darboties izglītības jomā. 8.Saeimā viņa gan tika ievēlēta Saeimas Ārlietu komisijas sastāvā, līdz ar to, šķiet, sācies jauns posms S.Goldes dzīvē, nu jau ar starptautisku pieskaņu.

Tikko Silva Golde kā Latvijas un Ķīnas Tautas Republikas sadraudzības grupas priekšsēde Saeimā pavadīja Valsts prezidenti vizītē Ķīnā, bet uzreiz pēc atgriešanās no tālās eksotiskās valsts nu jau ir Eiropas centrā Briselē, kur pildīs Eroparlamenta deputātes pienākumus līdz jaunajam sasaukumam.

Ar kādām domām mūspuses deputāte devās uz Briseli? Izrādās, par svarīgāko viņa uzskata viest skaidrību Eiropas augšgalā par problēmām Latvijas un Krievijas starpā: "Krievija grib kontrolēt Latviju, lielā kaimiņvalsts joprojām atsakās parakstīt partnerības un sadarbības līgumu ar paplašināto ES. Maskava pieprasa izveidot īpašu ES un Krievijas pārstāvju komisiju, kurai būtu, piemēram, jāuzrauga, vai Latvijā uzlabojas vai pasliktinās krievvalodīgo minoritāšu cilvēktiesību ievērošana. Domāju, ka ES nepiekāpsies Krievijas prasībām un neveidos šādu komisiju. Mums ir pietiekami liels atbalsts ES un arī lobijs mūsu interesēm. Uzskatu, ka nedarām neko tādu, lai baidītos, ka mums varētu likt mainīt pašreizējo nostādni. Turklāt mēs esam Eiropas Parlamentā, kur komitejas sēdēs esam aktīvi piedalījušies diskusijās par minoritātēm. Domāju, ka šī lielā aktivitāte un agresivitāte no Krievijas puses būs aktuāla tikai līdz 1.maijam ar domu izspiest to, ko vēl var (protams, pēc tam tā arī neaprims, bet nebūs tik agresīva). Mums šis laiks vienkārši jāpārdzīvo un Eiropas Parlamentā jābūt ar savu nostāju un stingru mugurkaulu, jāskaidro šīs lietas cilvēkiem, kuri to nesaprot," tā savu misiju Eiroparlamentā redz Silva Golde. Nu ko, cerams, ka viņa savu mums jau zināmo stingro mugurkaulu nodemonstrēs arī Eiropā.

Jā, Eiroparlamentā, salīdzinot ar mūsu valsti, būs pavisam citi plašumi, iespējas un, ko tur slēpt, arī praktiskajā ziņā. Eiroparlamenta deputātiem par katru dienu, kurā apmeklēta oficiāla sanāksme, pienākas 262 eiro, tiks segti izdevumi, ceļojot no mītnes zemes līdz Briselei, būs iespēja algot palīgu, izmantot vairāku konsultantu pakalpojumus. Uzrādot attiecīgu darba līgumu, deputāts var izmantot līdz 12 576 eiro mēnesī, tad vēl tiek nodrošināti valodas kursi, dzīvošana utt.

Pazīstot Silvu Goldi un zinot, ar kādu degsmi viņa metas iekšā visos jaunos procesos, nav šaubu, ka viņa būs tikpat aktīva Latvijas pārstāve arī Eiroparlamentā.

Jānis Lagzdiņš par savu ilggadējo kolēģi Saeimā izsakās: "Silva ir cilvēks, kas ļoti daudz strādā. Viņa ir viena no tiem retajiem deputātiem, kuru kabinetā līdz vēlai naktij deg gaisma. Turklāt viņa nebaidās strādāt arī melno darbu, izurbties cauri problēmām līdz pašai saknei."

Bez tam J.Lagzdiņš un S.Golde ir ne tikai partijas un darba biedri, bet arī labi paziņas. Regulāri kopā mērojot ceļu no Rīgas uz Liepāju un atpakaļ, esot izrunāts viss iespējamais, turklāt daudz atklātāk nekā ar vienu otru citu kolēģi – tā atzīst J.Lagzdiņš, piebilstot: "Man Silvas viedoklis vienmēr ir ļoti svarīgs, viņa ir izcila profesionāle gan savā – izglītības – sfērā, gan erudīts cilvēks daudzās citās jomās."

Žēl tikai, ka Silva Golde nav iekļauta Latvijas deputātu Eiroparlamentā vēlēšanu listē, viņa neapšaubāmi būtu ieguvums šajā amatā. Taču, kā noslēpumaini pačukstēja Jānis Lagzdiņš, partijai saistībā ar S.Goldi esot lieli plāni, iespējams, ja atkal notiktu kādas pārmaiņas augšējos ešelonos, mūspuses pārstāvei atkal varētu tikt piedāvāta kāda ministra amats.