Kurzemes Vārds

04:17 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mana ģeogrāfija

Baltās naktis un Noasa šķirsts

Daina Meistere

– Ģeogrāfija, var teikt, ir universāla zinātne, jo tā vienīgā atļauj skatīt kopā cilvēkus, tas ir, sociālās problēmas, un dabu, – tā par savu zinātni saka 12.vidusskolas direktors VALĒRIJS JEPISKOPOSOVS, kas pēc izglītības ir ģeogrāfs. Tieši izvēlētā profesija viņam ļāvusi iepazīt un redzēt tik daudz.

Klimatiskās joslas

Viņš dzīvojis gan pustuksnesī, gan tundrā, gan dienējis Tālajos Austrumos pie Ķīnas robežas, gan izbaudījis baltās naktis Čukotkā, līdzenumus Azerbaidžānā, kalnu skaistumu Armēnijā, un, protams, arī Baltijas jūras šalkoņu tepat, Liepājā. Ģeogrāfa izglītība V.Jepiskoposovam deva daudz iespēju – viņš ir strādājis par inženieri ģeologu un inženieri mineralogu, viņš ir skalojis zeltu un bijis profesionāls aviācijas meteorologs.

Viņš atceras, kā toreiz, kad jaunais ģeogrāfs ar lidmašīnu ielidoja savā jaunajā darba vietā Čukotkā, viņu pārsteidza tas, ka pasažieri gaišā dienas laikā pošas gulēt. Bet izrādījās, ka pēc pulksteņa ir pusnakts. Tagad Latvijā, mūsu Liepājas pilsētā viņš ir dziļi pedagoģijā iekšā un ne tikai māca skolēniem ģeogrāfiju, bet ir arī skolas direktors.

– Tas ir darbs, kas paņem cilvēku visu, tāpēc man nekam citam, nekādiem vaļaspriekiem tagad laika nepaliek, – saka skolas saimnieks. Pat aizbraukt uz savām dzimtajām vietām viņam neiznākot tik bieži kā gribētu, tam pietrūkst gan laika, gan līdzekļu.

– Mans dzīves gājums ir iznācis smags, – teic direktors. Un secina: – Bet tomēr tas mani ir bagātinājis, jo ļāvis izdzīvot it kā dažādas, pavisam atšķirīgas dzīves pavisam atšķirīgās vietās. Tas ļāvis daudz labāk izprast dažādas tautības cilvēkus ar atšķirīgām valodām, kultūru un tradīcijām. Mana pieredze man iemācījusi, ka starp dažādu tautību cilvēkiem nebūt nevalda naids, ka visi ļoti labi var cits citu saprast, vienīgi ir jāieklausās, ir jāvēlas izprast citam citu.

Valodas

Valērijs Jepiskoposovs ir dzimis armēņu ģimenē Azerbaidžānā, un nodzīvojis tur savas dzīves pirmos sešpadsmit gadus, tāpēc sauc to par savu dzimto zemi. Pirmos dzīves gadus viņš dzīvoja laukos, vēlāk ģimene pārcēlās uz Mingečauras pilsētu, jo tur bija gan azerbaidžāņu, gan krievu skolas. Valērija tētis bērnus sūtīja krievu skolā, jo domāja par to, ko viņi darīs nākotnē, par to, lai viņiem būtu plašākas turpmākās karjeras izvēles iespējas. Zēns tolaik labi runājis gan armēņu, gan krievu, gan azerbaidžāņu valodā. Kad politiskās nesaskaņas Azerbaidžānā dzīvojošajiem armēņiem lika pamest mājas, iekopto saimniecību un atgriezties Armēnijā, viņš saprata, ka bērnībā viņi runājuši dialektā. Tāpēc tagad lasīt tekstu literārajā valodā nav nemaz tik viegli. Toties V.Jepiskoposovs Liepājā cītīgi iepazīstas gan ar latviski iznākošo presi, gan lasa izdevumus krieviski. Viņš atzīst, ka tas ļauj izprast latviešu dzīves uztveri, ļauj saprast, kas mums rūp, un līdz ar to pašam vērtēt notikumus, nevis ietekmēties no tā, kas rakstīts. Ģeogrāfs pārliecinājies, cik vienādi mēdz būt tieši mazo tautu likteņi, vienalga, vai tās apdzīvo kalnus vai elpo jūras elpu.

– Ar cilvēku, kas prot valodas, ir daudz grūtāk manipulēt, tāpēc es uzskatu, ka valodu prasmes cilvēku tikai bagātina, vairo erudīciju, – saka pedagogs.

Armēnija

– Armēņu zeme ir asinīm slacīta, – viņš pastāsta. Armēņiem gadsimtu laikā vajadzējis savu neatkarību sargāt no dažādiem iebrucējiem – to iekārojuši gan turki, gan persieši, gan romieši, gan arābi un grieķi.

Direktors ir lepns par savu zemi, par tās bagāto vēsturi un tradīcijām.

– Skaisti ir braukt pa kalnu ceļiem un skatīt senās baznīcas. Armēnija ir viena no senākajām kristiešu valstīm, tur kristietību ieviesa 301.gadā mūsu ērā. Es pats esmu bijis tādās senās baznīcās, kas savulaik kalpojušas par patvērumu no iebrucējiem. Tāpēc tajās ir pazemes ejas, kurās es pats esmu bijis, – Valērijs Jepiskoposovs stāsta. – Mums ir viens no senākajiem alfabētiem pasaulē. No Erevānas ir redzama sniegotā Ararata virsotne – tas ir kalns, kura smaile slējās no ūdens un pie kura, kā vēsta Bībele, pēc grēku plūdiem pieturēja Noasa šķirsts, zemi meklējot. Skatoties uz šo varenumu, pārņem sajūta, ka tas tik tiešām ir kaut kas svēts.

Pēdējo reizi viņš apciemoja brāli un māsu, kuri dzīvo Armēnijā, pirms gadiem trim. Un lidoja turp ar lidmašīnu, jo citādāk šajā valstī nokļūt nevar, zemes ceļi ved cauri valstīm, kuras politisku iemeslu dēļ tos bloķē. Bet mātes kaps ir palicis Azerbaidžānā, turp nokļūt šobrīd nav iespējams. Atkal to pašu nesaskaņu dēļ.