Kurzemes Vārds

04:13 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mans atradums

Suns kā trešais bērns

Kristīne Pastore

Lai gan bērnu ārste un Centrālās slimnīcas Infektoloģijas nodaļas vadītāja vietas izpildītāja JŪLIJA CĪRULE bērnībā ļoti vēlējās suni, dzīvojot Liepājā vienistabas dzīvoklī kopā ar 10 gadu veco dēlu Sandri un 12 gadu veco audžudēlu Kristapu, viņa to vienkārši nevarēja atļauties. Tomēr ģimene tika pie suņa – atradeņa Lerija, kurš nu ir kā trešais bērns.

Viss notika ļoti vienkārši. Kādu rītu slimnīcā pie liftiem atrada somu ar 7 maziem kucēniem. Kur tos likt? Sākumā Jūlija bija pilnīgi pret to, ka mājās būs suns, bet, kad abi puikas nemitējās lūgties, viņa piekrita ar domu, ka pati arī bērnībā gribējusi suni un kāpēc lai to liegtu saviem bērniem. Bet dzīve līdz ar to mājās ir izmainījusies ļoti būtiski.

Kā saka Jūlija, "suns mūs māca pie kārtības". Piemēram, bērni regulāri atstājuši neaizvērtu klavieru vāku. Un reiz Lerijs, lecot no divstāvu gultas augšējās guļvietas, kur viņš var uzlēkt bez problēmām, nokritis tieši uz taustiņiem. Var tikai iedomāties, kā tobrīd jutās visi gulētāji. Un arī pavirši nomestie plastmasas maisiņi Lerijam ļoti garšo. Turklāt ar visu saturu, lai kāds tas arī būtu.

Reiz, kad viņš bijis vēl pavisam mazs kucēns, mājinieki nav varējuši saprast, kas ar suni notiek – žēli smilkst un smilkst. Jūlija saka: "Tagad es saprotu, ko nozīmē teiciens, ka no sāpēm var rāpot pa sienām." Aptuveni tā uzvedies viņas suns. Sagatavojušies jau doties pie veterinārārsta, kad Sandris pajautājis, kāpēc mamma nav iedevusi līdzi uz skolu pusdienu maizes. Kā tad ne? Sākuši meklēt un atraduši vienīgi dažus maisiņa pārpalikumus. Nu bija skaidrs – Lerijs apēdis Sandra pusdienas ar visu maisiņu un tagad mokās. Ārsts licis divas dienas dot auzu putru ar eļļu. Kopš tās dienas Lerijs auzu putru no ēdienkartes ir izslēdzis, taču maisiņi viņam garšo joprojām.

Tieši tāpat pazuduši krāsainie krītiņi, kurus, lai abiem bērniem pietiktu ilgākam laikam, Jūlija nopirka 10 paciņas. Nopirka un nolika. Nākamajā dienā puikas nevarēja saprast, kas noticis Lerijam – viss dzīvoklis piešmucēts ar dažādu krāsu izkārnījumiem. Krītiņi gandrīz visi bija apēsti… Un arī Jūlijas pašas ārstēšanās kurss tika Lerijam. Ārste Jūlijai izrakstīja dažādus vitamīnus, kurus viņa atkal neapdomīgi nolika sunim aizsniedzamā vietā (dzīvoklī praktiski neesot nevienas vietas, kur viņš nespējot nokļūt). Un, protams, ka visus vitamīnus izlietoja Lerijs. Ar to arī Jūlijas ārstēšanās beidzās – jaunus viņa nenopirka, taču turpmākie izmeklējumi apliecināja, ka veselība ir kārtībā. Īpaši nasks uz atradumiem Lerijs esot tad, ja kaut kur noslēpti saldumi. Tos viņš atrodot vienmēr, lai arī cik labi noslēptus.

Jūlija apgalvo, ka ne reizes neesot nožēlojusi Lerija ienākšanu ģimenē, bet vien to, ka pati neesot kārtīga suņa saimniece un nemācot savam mīlulim disciplīnu un kārtību. Jā, viņa gan esot iegādājusies kaudzi grāmatu par suņu audzēšanu, bet ar to esot par maz. Viņa uzzinājusi arī, kur ir iespējams suni skolot, taču pagaidām tam pietrūkstot laika. Un viņa piebilst: "Es savu suni no pirmās dienas uztveru kā bērnu, un tāds viņš arī ir izaudzis – trešais bērns. Man šķiet, ka viņš pats īsti neapzinās, ka ir suns." Ja atnāk viesi, Lerijs ir klāt un sēž visiem pa vidu. Ja mēģinās viņu dabūt ārā no istabas, būs tracis, tāpēc labāk ir samierināties. Toties savējo sargāšanā viņš ir uzticams. "Lai tikai kāds mēģina puikām kaut ko izdarīt – Lerijs tūlīt aizstāvēs," stāsta Jūlija. Savukārt, ja puikas paši sakašķējas, Lerijs ir šķīrējs – strīdi viņam nepatīk.

Un vēl suns ir ievērojis, ka desmitos vakarā puikām ir jābūt gultās. Ja kāds no viņiem vēl skraida apkārt, Lerijs ķer ciet un liek gulēt. Sākumā neviens no ģimenes īsti nav sapratis, kāpēc katru vakaru viņš tvarsta puikas: ķer aiz kājām un kaut kur velk. Līdz beidzot attapušies, ka viņš tos liek gulēt. "Es gan drīkstu palikt augšā ilgāk, taču no rītiem varu pagulēt ilgākais līdz pulksten 7," smejas Jūlija. "Tad Lerijs ir klāt un ceļ mani augšā. Taču, ja esmu dežūrā, puikas var gulēt brīvdienās līdz 12, un viņš tos netraucēs. Tas īsti godīgi nav."

Starp citu, pieņemot mājās slimnīcā atrastu suni, Jūlija daļēji turpināja iepriekšējā nodaļas vadītāja Romana Galuzas iesākto tradīciju – arī viņš pieņēma pie slimnīcas atrastu kucēnu, kurš tagad ir izaudzis par lielu suni un dzīvo laukos. Un tādu gadījumu, kad pie slimnīcas pamet dzīvniekus, neesot retums. Jūlija spriež: "Cilvēki, kas viņus tur atstāj, domā diezgan loģiski – diezin vai mediķi dzīvnieciņus atstās likteņa varā." Taču būtu žēl, ja pēc šīs publikācijas tādu gadījumu skaits palielinātos. Galu galā vai tikai par bezatbildīgu rīcību ar dzīvniekiem nav paredzēts sods?