Kurzemes Vārds

05:15 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Jūrmalciemnieki aplipuši ar zvīņām, jo ir reņģu laiks

Pēteris Jaunzems
Šopavasar pie satrunējušā mola Jūrmaciemā nule vairs pietauvojas tikai piecas vai sešas zvejas laivas un kuģi. Bet vietējie zvejnieki sadalījušies, kā viņi paši saka, blicēs, lai, reizēm apmainoties skopām replikām un skaudrām zobgalībām, apbrīnojamā mierā darītu savu smago darbu, pelnot iztiku sev un ģimenēm.

Izmaiņu nav daudz
Patlaban ir reņģu laiks, un kamēr vējš ļauj, vīri nelaiž garām nevienu rīta cēlienu, lai pārlūkotu tīklus. Spožām zvīņām no galvas līdz kājām aplipuši, viņi šķetina linumu, izpiņķerējot no tā ieķērušās zivteles. Arī aizvadītajā piektdienā, kad pēc ilgāka pārtraukuma atkal apmeklējām Jūrmalciemu, jūras zvejnieku tradīciju turpinātājus satikām ierastajā vietā – liedagā aiz tīklu mājas, kas tagad pārbūvēta un kaut cik sakārtota. Rudens vētru sagrautais celtnes gals ir novākts, tā vietā izveidota neliela, bet droša stāvvieta automašīnām. Tagad to riteņiem vairs nedraud iestigšana kāpu baltajās smiltīs. Kaut arī ēka kļuvusi uz pusi īsāka un mazāk ietilpīga, tā pilnā mērā nodrošina zvejnieku pieticīgās prasības.
Toties paši zvejnieki, viņu inventārs un zvejas procesam allaž līdzi dzīvojošie Jūrmalciema suņi, salīdzinot ar pērno pavasari, neko daudz izmainījušies neizskatījās. Tā pati daudz pieredzējusī "Kaija", kas pieder Jānim Ziemelim. Tā pati "Fortūna", ar kuru strādā Laimonis Sīlis ar saviem palīgiem Ivaru Rogu un Andri Šuklaju. Bet Jāņa Ziemeļa tēvs Arvis kopīgi ar Modri Untu palikuši uzticīgi "Bangai".
Arī brāļiem Gatim un Uldim Ķergalvjiem tagad ir pašiem sava zvejas laiva. Kaut arī tālākam braucienam jūrā tā nav izmantojama, tuvāk piekrastei jeb, kā jūrmalciemnieki saka, tepat deguna galā ar to likt tīklus iespējams. Protams, tādējādi strādājot, prāvus lomus gūt nav cerību. Tomēr savai iztikšanai kaut kas sanākot. Laimonis Sīlis šajā sakarībā miklajā bārdā vien norūca, ka nekāda sociālistiskā sacensība par to, kurš vairāk zivju noķers, starp zvejniekiem sen vairs nenotiekot. Tagad viņus vairāk nodarbina jautājums par sāli. Vai to pēc 1.maija nenāksies aizstāt ar ko pavisam citu? Gatis Ķergalvis savukārt pastāstīja, ka vienā no cēlieniem šopavasar brāļi izvilkuši 100 kilogramu reņģu. Nav izslēgts, ka tad, kad beigs pūst ziemeļu vēji un ūdeņi kļūs siltāki, arī zivis sāks vairāk čupoties. Tad arī lomi varētu kļūt brangāki.

Seno tradīciju turpinātāji
Salīdzinot ar to, kas Jūrmalciemā noticis pirms gadiem divdesmit, tagadējās norises, protams, ir tīrais nieks. Taču arī zvejas apstākļi un apjomi toreiz un tagad nav salīdzināmi. Bijušais jūras zvejnieku brigadieris Jānis Jūrmalis "Kurzemes Vārdam" pastāstīja, ka viengad jau 10.aprīlī kāds no jūrmalciemniekiem atgriezies krastā ar 10 tonnu lielu lomu. Viņš teica, ka tajos laikos arī āķu zvejai bijis pavisam cits vēriens. Ja tagad jūrā zvejnieki izmetot ap 30 āķu, tad toreiz likti pat līdz 30 tūkstošiem. "Rēķini pats," mudināja bijušais brigadieris, "vienā klāvā bija 180 āķu, bet ķocī lika pa desmit klāviem. Katram zvejniekam bija trīs tādi ķoči, bet laivā sēdēja četri zvejnieki."
Jānis Jūrmalis domā, ka tagad Jūrmalciema zvejnieki galvenokārt uzskatāmi par seno tradīciju turpinātājiem. Viņu darbam piemīt kaut kas ļoti saistošs. Mazie, apbružātie kuģi, platās laivas un zvejnieku darbošanās var ieinteresēt arī tūristus. Uz to jau arī orientējoties viens otrs no cieminiekiem, iekārtojot viesu mājas un citus interesi piesaistošus objektus. Kāpēc gan par tādu nevarētu kļūt arī mols ar zvejnieku laivām un citu inventāru? Vēl labāk būtu, ja zvejniekiem atļautu arī savus lomus pašiem apstrādāt, kā tas notiek, piemēram, kaimiņzemē Lietuvā pie Kuršu jomas vai Somijā, ko nesen apmeklējušas un par to pārliecinājušās Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes amatpersonas.
Taču, lai tā būtu, nepietiek tikai ar zvejnieku labo gribu un spīts pilnajiem centieniem pastāvēt. Arī valstij un pašvaldībai beidzot jānāk viņiem palīgā, jo līdz šim tās faktiski par šīm lietām nav likušās ne zinis. Gadiem ilgi turpinās runas par mola atjaunošanas projektiem, taču no vārdiem pie darbiem joprojām nav tikts.