Kurzemes Vārds

21:02 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aitkopības saimniecību apsēduši Ploces purva vilki

Pēteris Jaunzems

Kazdangas pagastā ar aitkopību ļoti nopietni aizrāvies bijušais pedagogs, bet tagad pensionārs Ēriks Šimanskis. Viss sācies ar vienu aitiņu, ko viņam pirms desmit gadiem uzdāvinājuši paziņas. Tagad zemnieku saimniecības "Ploce" ganāmpulks sakuplojis, tajā ir vairāk nekā divi simti piemīlīgo mājdzīvnieku. Taču – nelaime, saimniecību nule apsēduši vilki. Tie mitinoties kaut kur apkārtnes plašajos purvos.

Plēsoņas uzbrūk gaišā dienas laikā

"Jau ziemā vilki bieži vien klīda ap manu stalli. Mednieki par to tika brīdinājuši ne vienu reizi vien. Arī pats nereti novēroju sniegā atstātās ieapaļās zvēru pēdas. Tomēr toreiz mājlopiem briesmas nedraudēja, jo visas aitas atradās kūtī," savu bēdu stāstu iesāka kazdandznieks. Taču nelaimes aizsākušās ar pirmo ganu dienu. Tiklīdz aitiņas izlaistas no kūts aplokā, nepagājušas pat desmit minūtes, kad pelēči jau bijuši klāt. "Pats savām acīm redzēju, kā vilks ieskrēja aitu barā, paķēra vienu sprogainīti, uzsvieda sev uz muguras un aizskrēja mežā," teica Ēriks Šimanskis.

Tas viss risinājies gaišā dienas laikā. Turklāt cilvēku un augumā prāvu suņu klātbūtnē. Vilki esot kļuvuši pavisam nekaunīgi. Kaut kur tuvākajā apkārtnē tiem varētu būt midzenis. Iespējams, saprotot, ka tiem nekas nedraud, nākamajā rītā tie uzbrukumu atkārtojuši. "Vai tas bija tas pats zvērs, kas manu saimniecību jau apciemoja, vai cits vilks, to es nevaru pasacīt. Taču šoreiz plēsoņa rīkojās citādāk. Tas iebruka aitu barā un sāka mājlopus kost. Caps – pa labi, caps – pa kreisi! Saplēsa vienu, otru, trešo... Kad, skaļi kliegdams, skrēju savus mājdzīvniekus glābt, vilks negribīgi atgriezās mežā. Bet sakostās aitiņas pēc tam drīz vien nobeidzās. Jādomā, ka zvērs tām bija nopietni savainojis iekšējos orgānus," turpināja zemnieks.

Par savām likstām viņš informējis medniekus, aicinājis tos palīgā, zvanījis uz akciju sabiedrības "Latvijas valsts meži" Dienvidkurzemes mežsaimniecību Vilim Grāmatniekam. Uzaicinātās amatpersonas atbraukušas uz "Ploci", novērtējušas zemnieka zaudējumus, nobildējušas plēsoņu asinsdarbu sekas filmiņā, taču palīdzēt viņam neko šie cilvēki, pat ļoti gribēdami to darīt, neesot varējuši, jo vilku medības saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām tagad ir ne tikai limitētas, bet pavasaros, kad zvēriem rodas pēcnācēji, pavisam aizliegtas. To apstiprināja arī Liepājas virsmežniecības medību inženieris Ainars Dadzis, kurš zina par "Plocē" notiekošo. Tomēr arī viņš zināja teikt, ka vilkus Latvijā tagad drīkst medīt tikai no 15. jūlija un tikmēr, kamēr beidzas atvēlētais limits, bet ne ilgāk par 31.martu.

Aitkopība nedod ienākumus

Taču zemniekam no tādiem jaunieviesumiem vieglāk nekļūstot. "Arī agrāk gadījās, ka vilki man aiznesa pa kādai aitai. Tomēr tad tas nenotika tik lielā skaitā, kā sācies šopavasar. Tagad plēsoņas mani šī vārda vistiešākajā nozīmē ir apsēduši. Nudien nezinu, ko iesākt. Ja tā turpināsies, vasaras gaitā varu palikt pavisam bez ganāmpulka," sūkstījās "Ploces" saimnieks. Arī kompensācijas viņam nepienākoties, jo ganāmpulks nav apdrošināts. Taču apdrošināšanai vajadzīga nauda, turklāt tā, kā mēdz sacīt, ir runga ar diviem galiem, ja nākotnē aitkopību spiedīs likvidēt, zemnieks pazaudēs ne tikai aitas, bet arī apdrošināšanā ieguldītos līdzekļus. Arī šaujamo ieroci viņš nav iegādājies, jo mednieka aicinājumu nekad neesot izjutis. Tomēr, lai būtu tuvāk savam ganāmpulkam, Ēriks Šimanskis šopavasar sācis pamazām sakārtot likteņa ziņā pamesto māju, kas atrodas pie aitu novietnes. Viņš to graustu esot privatizējis par sertifikātiem, jo iepriekšējais iemītnieks, kas pārcēlies uz dzīvi citur, no savām tiesībām atteicies. "Līdz šim dzīvoju prāvu gabalu no aitu novietnes. Tas nebija diez ko parocīgi. Kad rudens pusē pārnākšu uz šejieni, būs lielāka drošība. Tad, domāju, arī garnadžiem zudīs vēlēšanās ielūkoties aitu kūtī," kazas un tās trīs kazlēnu uzticīgi pavadīts, aitkopējs izrādīja jau pussakārtotās istabas. "Tur notiek visīstākais eiroremonts," viņš paskaidroja savus tuvākos plānus.

"Man patīk šie piemīlīgie dzīvnieki, jo sevišķi jauki ir jēriņi, kas aitām atskrien pavasarī, tie droši nāk klāt cilvēkam, jo uzticas man," teica Ēriks Šimanskis. Viņš pastāstīja, ka ar aitkopību līdz šim vairāk nodarbojoties sava prieka pēc, jo lielus ienākumus no šīs nozares gūt nav iespējams. Ne jau bez iemesla aitkopība valstī esot tik panīkusi nozare. Pat tajos reģionos, kur tā savulaik bijusi ļoti izplatīta, aitas vairs neaudzē. Tāpat mūsu rajonā ar šo nozari kaut cik vērienīgi nodarbojas tikai divas saimniecības. Iepirkuma cenas gaļai ir ļoti zemas. Arī no vilnas ienākumi nespējot segt izdevumus, jo uzpircēji par to samaksājot ne vairāk kā cirpšanas izdevumus. Valstī ir nodibināta Aitkopēju asociācija, taču, kā uzskata kazdandznieks, ar saviem uzdevumiem tā nenodarbojas. Lūk, kooperatīvā sabiedrība "Laidars G"– tā esot pavisam cita struktūra. Laidarieši kopš dibināšanas pirmās dienas pievērsušies produkcijas realizācijas lietām un tūdaļ panākuši, ka pārstrādātāju attieksme pret ražotājiem izmainījusies uz labo pusi. Ja šādu misiju uzņemtos asociācija, aitkopēji tās vadītājiem būtu tikai pateicīgi.

Aitas spēj apkarot kūlu

"Savu darbu es jau sen nerēķinu izdevumos," sacīja Ēriks Šimanskis. Līdz šim viņš realizācijai pievērsis maz uzmanības, ļaujot ganāmpulkam vien vairoties. Zemes platības, kas ir kazdandznieka īpašumā, to atļaujot darīt. Kopā ar nomas zemi "Ploces" īpašnieks patlaban apsaimniekojot pussimts hektāru. Turklāt jāņem vērā, ka saimniecībā zeme ir purvaina un ar lauksaimniecības kultūru audzēšanu tur nodarboties pie vislabākās gribas nav iespējams. Taču aitas esot mājdzīvnieki, kas šādā vietā ne tikai jūtas labi, bet spēj veikt svētīgu darbu, atbrīvojot zemi no kūlas. Ja valstī būtu attīstīta aitkopība, ugunsgrēkus pavasaros varētu aizmirst. Nebūtu jātērē līdzekļi to dzēšanai un dedzinātāju gūstīšanai.

"Kad man kolēģi vaicā, kā es tiekot galā ar pērno zāli, atbildu, ka man tādas gluži vienkārši nav. Sprogainītes nograuž zāli līdz pat saknēm pat krūmainē un mežā, kur ar izkapti strādāt nav iespējams," viņš teica, piebilstot, ka "Plocēm" tuvākie kaimiņi jau ievērojuši šo faktu un lūguši Ēriku Šimanski, vai viņš nevarot arī tiem palīdzēt atbrīvoties no kūlas. "Tad es teicu, ka padomāšu par šo priekšlikumu," viņš sacīja. Problēma šinī gadījumā esot saistīta ar to, ka aitām vajadzīgi aploki, bet to iekārtošana prasa ne tikai daudz laika, bet arī līdzekļu. Labi būtu, ja varētu nodrošināties ar pārvietojamiem aplokiem. Protams, ganāmpulks nespēj pārtikt tikai no ganībām. Dzīvniekiem ir jādod arī kāda sauja spēkbarības, ko tie ļoti kāro, bet ziemas mēnešiem jāsagādā siens. Lai ar šiem uzdevumiem tiktu galā, Ēriks Šimanskis pērnruden iegādājies pavisam jaunu traktoru. Tas nopirkts par naudu, kas saņemta par pārdoto mežu. Taču tagad viņš jūtoties gandarīts, jo pats saviem spēkiem spēs iesēt un izaudzēt lopbarībai nepieciešamos graudus, kā arī sagādāt sienu, ko viņš sapļaujot nomas zemes platībās.

Kad pērtais nepērto nes

Runājot par turpmākās saimniekošanas iespējām, Ēriks Šimanskis pauda neizpratni. Ja pērn viņš vēl saņēmis valsts atbalstu par aitu mātēm, tad šogad jau kļuvis zināms, ka nacionālās subsīdijas ir beigušās un saimniecībai pienāksies tikai vienotās platības maksājumi, kas labākajā gadījumā kļūs pieejami ap Ziemassvētkiem. Viņš nespējot piekrist arī reģistriem, kam tagad pakļauj pat vistas. Neesot nekādu iebildumu, ja tas jānokārto saimniecībām, kur notiek ražošana tirgum, taču dokumenti jākārto pat tad, ja vientuļai lauku māmuļai laktā sēž tikai viena olu dējēja.

"Pats aizvainojošākais šajās lietās ir tas, ka nevienam nepaskaidro, kamdēļ šāda sistēma ir vajadzīga," teica bijušais zemessargs, izsakot aizdomas, ka droši vien jau tuvākajā nākotnē par visu nākšoties maksāt nodokļus. Kādreiz tādi laiki jau esot piedzīvoti, kad zemniekiem savus mājputnus un lopus nācies slēpt no pārbaudītājiem.

Tagad, ja gadījumā lapsa nokožot viņa saimniecībā reģistrēto gaili, zemniekam par to tūdaļ jāraksta vēstule un jāziņo amatpersonām. Tas pats viņam esot septiņu dienu laikā jādara, kad vilks paplucinājis aitu ganāmpulku. Tādējādi lauksaimnieku, kuram bez visa tā neklājoties viegli un kurš jau ir cietis prāvus zaudējumus, valsts vēl spiežot maksāt pasta un telefona sarunu izdevumus.

Pētera Jaunzema foto

"Man patīk aitas – šie piemīlīgie mājdzīvnieki, bet jo sevišķi jauki ir jēriņi, kas nāk klāt kopējam un uzticas tam," stāstīja Kazdangas pagasta zemnieks Ēriks Šimanskis.

Zemnieku saimniecības "Ploce" ganāmpulkā ir vairāk nekā divsimt aitu, bet tagad tās apsēduši vilki.

Lai varētu dzīvot tuvāk aitu kūtij, zemnieks atjauno pussabrukušu māju. Izrādot ciemiņiem istabas, viņu pavadīja kazu svīta.