Kurzemes Vārds

07:52 Pirmdiena, 28. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Skolotājs, kuram galvenais ir attieksme

Lāsma Ģibiete

Vizītkarte

GUNTIS JĒKABSONS
J.Čakstes 10.vidusskolas sporta skolotājs, Sporta pārvaldes sporta speciālists skolu sporta jautājumos, Sporta skolotāju metodiskās apvienības vadītājs.
Dzimis un skolojies Rūjienā, bet pēc Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta beigšanas 1977.gadā pārcēlies uz dzīvi Liepājā.
Vienu gadu pēc augstskolas beigšanas dienējis armijā.
Precējies ar 8.vidusskolas mācību daļas pārzini un matemātikas skolotāju Elgu Jēkabsoni, divu pieaugušu bērnu – Elīnas un Edgara – tēvs.

GUNTIS JĒKABSONS ir skolotājs ar savu stabilu vērtību sistēmu. Viņa ir pārliecināts, ka sportiskajās aktivitātēs jāiesaistās itin visiem fiziski veseliem cilvēkiem, bet, ja kāds pedagoga audzēknis tajā vai citā disciplīnā kaut ko nespēj izdarīt, viņam jāpiemēro citi normatīvi, un rezultāts nekur nepaliks. Skolotājs dažkārt tiem skolēniem, kas viņam grib iestāstīt, ka kaut ko nevar izdarīt, mēdz pajautāt: "Nevarēju vai negribēju?" Skolā viņš ir cienīts un respektēts, zinot, ka Jēkabsona stundās muļķoties nevarēs, bet gan būs daudz jādarbojas.

Liepājā nostrādātajos vairāk nekā divdesmit piecos gados skolotājs mācījis gan nākamos sportistus, kuru sasniegumi izskanējuši Latvijas mērogā, gan daudzus tādus cilvēkus, kam sports uz mūžu palicis kā brīvā laika pavadīšanas neatņemams līdzeklis. Pamanīti un novērtēti ir arī Jēkabsona centieni dažādu sacensību un sportisko aktivitāšu organizēšanā pilsētā.

Vispirms pastāsiet, lūdzu, kāpēc jūs pats sākāt nodarboties ar sportu.

– Tas bija jau tajā laikā, kad mācījos pamatskolā. Toreiz bija daudz mazāk brīvā laika pavadīšanas iespēju nekā tagad. Mums mājās nebija pat televizora. Sports bija gandrīz vienīgā lieta, ar ko varēju aizpildīt brīvos brīžus, turklāt tas šķita arī kaut kas jauks. Vasarās ar apkārtējo māju puišiem spēlējām volejbolu vai futbolu, bet ziemās slēpojām. Vidzemes pusē, kur tolaik dzīvoju, bija kārtīgas ziemas ar pamatīgu sniegu. No rītiem mēs, kaimiņu māju puikas, cits citam uzsvilpām, satikāmies un visi kopā slēpojām uz skolu, kas atradās trīs kilometru attālumā. Un tā slēpošana jau padevās ar' – Valmieras rajonā piedalījos vairākās sacensībās un izcīnīju godalgotas vietas. Taču, neskatoties uz to, ka ar sportu aktīvi nodarbojos ilgus gadus, īstā sporta zālē pirmo reizi iegāju tikai tad, kad jau sāku mācīties vidusskolā Rūjienā. Tas tādēļ, ka pamatskolā zāles nemaz nebija. Sporta jeb, kā agrāk teica, fizkultūras stundas mums notika aktu zālē.

Varbūt pie jūsu intereses kaut kādā mērā vainojami vecāki?

– Nē, vecāki par sportu galīgi neinteresējās.

Kurš sporta veids jums pašam ir sirdij tuvāks?

– Īstenībā man patīk visi sporta veidi. No tiem, kurus mācu, nevaru teikt, ka kāds man pašam nepatiktu. Visi sporta veidi ir interesanti, ieskaitot vingrošanu. Sports jau pats par sevi ir aizraujošs un neprognozējams, tas tad arī piesaista.

Vai labie panākumi sacensībās bija iemesls, kāpēc nolēmāt studēt Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā?

– Studēt uz šo institūtu aizgāju kompānijas pēc. Man bija draugi, kas tur gribēja mācīties, un tā mēs visi trīs kopā arī aizgājām.

Vai tas, ka pēc institūta beigšanas sākāt strādāt par sporta skolotāju, bija likumsakarība vai nejaušība?

– Kad beidzu studēt, varēju izvēlēties – vai nu strādāt par treneri, vai arī iet uz skolu un mācīt bērniem fizkultūru. Labāks šķita otrs variants. Mans galvenais arguments bija tāds, ka gribēju brīvu sestdienu un svētdienu. Ja strādātu par treneri, brīvdienās būtu jābrauc uz sacensībām. Skolā jau nemaz tik neinteresanti nav. Kā jūs jau zināt, katram mācību priekšmetam ir noteikts standarts, kas kurā klasē bērniem jāiemāca. Sporta skolotājam ir interesantāk, viņam vajag mācīt dažādus sporta veidus – vieglatlētiku, vingrošanu, basketbolu, volejbolu, peldēšanu un citus. Tā ir arī liela problēma, jo pamatskolas klasēs mums jāmāca viss, kas standartā prasīts, neskatoties uz to, vai skolā ir materiālā bāze vai nav. Vidusskolas klasēs katram sporta skolotājam jāizvēlas vismaz četri sporta veidi, ko skolēniem mācīt. Ja visu laiku nodarbotos tikai ar vienu un to pašu, apniktu gan man, gan bērniem. Nenoliedzami, trenera darbā ir citas priekšrocības, bet es paliku pie skolotāja amata.

Kā izdodas sabalansēt standartā prasīto ar reāli iespējamo?

– Es uzskatu, ka sporta stundā galvenais nav rezultāts, bet gan pats process. Tajā tieši kustība ir pats svarīgākais. Tā nav matemātika, kur tu rēķini, kā gribi, bet rezultātam jābūt vienam un tam pašam. Pēc standarta sanāk, ka visiem viss jādara vienādi labi un vienādi augstā līmenī. Taču reāli tā nevar būt – cik ir cilvēku, tik dažādību. Padomju laikos mūs visus gribēja pataisīt vienādus – vienādi sporta tērpi, vienādas čībiņas, pat vienādas frizūras, bet, ja kādam mati bija pa garu, dzina pie friziera.

Mana pārliecība ir tāda, ka sporta nodarbībās galvenais ir attieksme. Ja skolēns nāk uz visām stundām, tad jau arī rezultāts nekur nepaliks. Mūsu uzdevums nav audzināt nākamos sportistus, jo visi par tādiem tāpat nekad nekļūs. Svarīgāk ir tas, cik daudz tu stundā paveic pats – vai izdari visu, ko es tev lieku. Ja nodarbības sākumā lieku lēnā tempā apskriet divus stadiona apļus, bet skolēns, kas ir atzīts par fiziski veselu, jau pēc pirmajiem 200 metriem sāk iet soļiem, tad man šķiet, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Ja pats pēc sportošanas neesmu nosvīdis un nevaru ar delnu noslaucīt no pieres sviedrus, tad kaut kā pietrūkst. Man ir tādas meitenes, kam sports ne īpaši labi padodas, bet viņas katrā stundā ir klāt un dara, cik spēj. Kaut, vaigus piepūtušas, aizmet bumbiņu 13 metrus, bet neslinko. Tādiem skolēniem semestra beigās par attieksmi stundā ielieku 10 balles, līdz ar to uzreiz paaugstinās gala atzīme, ko izliek uz liecības. Vērtējums par attieksmi nevar būt vairāk kā 25 procentus no kopējās atzīmes.

Kāda attieksme jūs neapmierina kā skolotāju?

– Piemēram, ir gadījumi, kad jāpiedalās kādās sacensībās, kaut vai skolas mērogā, bet kāds no spēlētājiem ne no kā izdomā neatnākt. Var jau gadīties visādi, bērns pēkšņi var palikt slims, bet, ja uz spēli neatnāk vienkārši tāpēc, ka negribēja, tā ir liela cūcība. Cieš taču visa komanda. Tad šim skolēnam par attieksmi nāk viens punktiņš nost. Ja regulāri neattaisnotu iemeslu dēļ kavē stundas, arī tas liecina par attieksmi.

Ko darāt ar tādiem skolēniem, kas sporta zālei iet ar līkumu?

– Man šogad bija 8.klases zēni, kuri diezgan bieži kavēja stundas un kuriem arī citos mācību priekšmetos sekmes nebija īpaši labas. Kad šos puišus pamanu, nostādu viņus un šad tad parunājam. Es viņiem saku: "Ko jūs tādi neizauguši un fiziski neattīstīti darīsiet? Jūs taču drīz būsiet, kā saka, bruņinieki, un kā tad domājat pavadīt mājās dāmu vai kādu aizstāvēt, ja būs nepieciešams? Ko jūs galu galā darīsiet armijā?" Tā es runāju, bet nezinu, cik tas viņiem pielec. Tagad gan vismaz pie manis puiši sākuši cītīgi nākt.

Gadās arī tādi audzēkņi, kas nenāk uz kādu konkrētu stundu, piemēram, uz agrajām nodarbībām baseinā. Pavisam nesen man bija viena klase, kur visi skolēni prata peldēt, tas nozīmē, turējās uz ūdens, izņemot divus zēnus. Laikam tāpēc viņi izdomāja, ka tad jau labāk nenākt nemaz. Nav jau arī noslēpums, ka bērni ir nežēlīgi, dažkārt uzknābj kādam, kam nesanāk un kas izrādās vājāks. Arī šajā gadījumā es mēģināju ar puišiem aprunāties, viņus pārliecināt. "Ko tad jūs darīsiet, ja, dzīvodami starp ezeru un jūru, nepratīsiet peldēt? Ko jūs darīsiet, kad pašiem būs bērni un ja viņi kādreiz aizpeldēs par tālu vai, nedod Dievs, sāks slīkt? Stāvēsiet malā un noskatīsieties? Ja tagad kaunēsieties par to, ka neprotat peldēt, vēlāk varat nonākt vēl draņķīgākā situācijā. Vai tad labāk nav mācīties jaunībā un pilnīgi par velti nekā, piemēram, 40 gados?" Abi jaunekļi uz baseinu sāka nākt, es izvēlējos viņiem pavisam citus normatīvus nekā pārējiem, un, man vismaz šķiet, tagad viņi pat ir tīri apmierināti.

Ir pierasts, ka sporta skolotājs pasaka, kas jādara, bet pats paliek maliņā. Vai fiziskajās aktivitātēs kopā ar skolēniem iesaistieties arī pats?

– Dažreiz gadās. Pavisam nesen vienā sporta stundā sadomājām spēlēt futbolu, bet mums nesanāca divas pilnas komandas. Vienā bija četri spēlētāji, bet otrā – pieci. Tā spēlēt ir ļoti grūti, tāpēc vienai komandai pievienojos pats, un spēlējām visi kopā. Beigās gan biju ļoti noguris. Ja būtu astoņi pret deviņi, tad vēl varētu iztikt.

Vai ir kāda lieta, kas jūs, strādājot ar skolēniem, uztrauc?

– Man ļoti nepatīk, mani uztrauc, ka bērnu vidū ir tik daudz smēķētāju. Agrāk starpbrīžos pīpēja turpat pie skolas, tagad iet tālāk, jo tuvumā dežurē policists. Pret šo kaiti zāļu nav. Esmu gājis viņiem klāt un runājis, bet nekā, nekas nelīdz. Pats esmu spiests nesmēķēt, jo tad jau nevienam nevarētu aizrādīt. Ja nodarbojas ar sportu un smēķē, ir grūti. Par to ir daudz runāts un rakstīts.

Otra lieta, kas uztrauc, ir saistīta ar finansēm. Pilsētā visiem bērniem, kas to vēlas, nodarboties ar sportu diemžēl nav iespēju. To es zinu par simt procentiem. Pirmais nosacījums: ja tu gribi darboties kādā sporta skolā, – tev par to ir jāmaksā. Otrs – skolēns ar sportu var nodarboties arī savā skolā, bet tur atkal nav sporta zāles. Turpretī tām skolām, kam ir savas sporta zāles, tās ir ļoti noslogotas, tāpēc visiem gribētājiem vienalga nav iespēju. Pa nakti taču netrenēsies! No Atmodas laika sākuma pagājuši jau 15 gadu, taču pilsētā, izņemot ledushalli, nekā jauna vēl joprojām nav. Projektu un ideju, protams, bijis daudz, bet tālāk netiek.

Kā, jūsuprāt, atšķiras šodienas skolēni no tiem, kurus mācījāt pirms gadiem desmit?

– Agrāk disciplinētība gan bija augstāka. Skolotājam neviens nevarēja pateikt rupjības, bet tagad nav līdzekļu, kā lai pret to cīnās. Manā klātbūtnē neviens skaļi neko rupju nav pateicis, ja kaut kas nepatīk, nomurmina sev zem deguna. Šī lieta vairāk skar skolotājas. Skolēni zina savas tiesības, bet itin bieži aizmirst par pienākumiem. Bet, kas attiecas uz sportošanu, tad tagad ir tieši tāpat kā agrāk. Bērniem tāpat patīk sports, un viņi ar to nodarbojas ar ne mazāku aizrautību. Atmodas laika sākumā gan bija viens tāds brīdis, kad tikko parādījās datori un grāvējfilmas. Tad sports it kā palika novārtā, bet tagad tas ir pāri.

Cik zinu, arī no trenera amata pavisam atteicies neesat.

– Divas reizes nedēļā pēcpusdienās 10.vidusskolā vadu basketbola pulciņu. Ārpus skolas organizēju arī dažāda veida un mēroga sporta sacensības. Mans pienākums ir visu noorganizēt tādā līmenī, lai bērniem atliktu tikai iesēsties autobusā un aizbraukt.

Kas tās ir par sacensībām, kuru rīkošanā piedalāties?

– Organizēju skolēnu piedalīšanos Kurzemes novada sporta spēlēs un Latvijas fināla sacensībās, kā arī palīdzu kolēģim Lagzdiņam rīkot masu sporta pasākumus pilsētā – Skrējēju dienas un citus. Palīdzēju noorganizēt arī skolēnu piedalīšanos starptautiskajās sacensībās Darmštatē un Gdiņā tā, lai no mūsu puses viss būtu kārtībā. Divus gadus uz Gdiņu bērniem līdzi braucu arī pats. Tie bija ļoti interesanti mači, kuros piedalījās pārstāvji no ostas pilsētām – Liepājas, Kaļiņingradas, Karlskrūnas, Ķīles, Klaipēdas, pašas Gdiņas un pat no Baltkrievijas, no Barānoviču pilsētas. Mūsējie toreiz atveda mājās vairākas godalgotas vietas.

Piedaloties sacensībās, neiztikt arī bez piedzīvojumiem. Vai varat par kādu pastāstīt?

– Piedzīvots jau ir daudz kas. Prātā nāk tāds atgadījums. Ar jaunietēm braucām uz basketbola finālsacensībām Rīgā. Tā bija svētdiena. Netālu no Rīgas mums saplīsa autobuss, uz priekšu netiekam, laika arī vairs nav daudz, un mobilo telefonu toreiz vispār vēl nebija. Ko lai dara? Sākām balsot mašīnas, bet neviena mūs nepaņēma, līdz beidzot meitenes pa divām vai trijām uzņēma vairāku kravas mašīnu šoferi. Pēc 15 vai 20 minūtēm aizbraucām arī mēs, pārējie. Beidzot tiekam galā, jāsākas spēlei, bet meiteņu vēl aizvien nav. Sākam uztraukties – tūlīt, tūlīt jāsākas spēlei, bet nav, kas iet uz laukuma. Kur viņas palikušas, varbūt ne tur aizvestas, vai mazums kas noticis. Pašā pēdējā brīdī meitenes ieskrien zālē, paldies Dievam, spēle var sākties. Stresa dēļ pirmo puslaiku gan kārtīgi zaudējām. Otrajā puslaikā saņēmāmies un kopumā maču vinnējām. Lai no Rīgas tiktu atpakaļ, mums pretī bija atsūtīts cits autobuss, bet ceļā saplīsa arī tas. Varbūt tagad tas šķitīs jautri, bet toreiz tie bija stresa un uztraukuma pilni mirkļi.

Vairākās sacensībās man ir gadījies arī tā: šķiet, viss jau ir zaudēts, bet pašās beigās ne no kā tiek izrauta uzvara. Tas ir fenomens, ko nemaz nevaru izskaidrot.

Vai sacensībās vēl aizvien piedalāties arī pats?

– Tagad manā uzmanības lokā nonācis florbols, esmu viens no tā aizsācējiem pilsētā. Abi kopā ar dēlu piedalījāmies pilsētas čempionātā, spēlējām kopā vienā komandā, turklāt guvām vērā ņemamus panākumus.

Tātad aktīvi sporto arī jūsu bērni.

– Meita, kad vēl nestudēja Tehniskajā universitātē Rīgā, trenējās Tenisa sporta skolā, bet dēls kādu laiku nāca pie manis uz basketbola pulciņu skolā. Viņam iemācīju spēlēt basketbolu, pārējo Edgars ir apguvis pats. Tagad viņš spēlē florbolu augstākās līgas komandā "Kurši". Arī meitai iemācīju šādus tādus knifiņus, kas viņai vēlāk noderēja.

Mēs visu laiku runājam tikai par sportu. Kas jūs aizrauj vēl bez tā? Vai jums, aktīvi darbojoties vairākos amatos, atliek arī brīvais laiks?

– Brīvā laika man īpaši daudz nav, bet arī nevar teikt, ka tā nebūtu nemaz. Kā visi cilvēki, es klausos mūziku. Bez tās, man šķiet, vispār nevarētu dzīvot. Tā kā mums ir privātmāja, daudz darba un pūļu vajadzīgs tās uzturēšanai kārtībā. Pa māju darboties sanāk diezgan daudz. Vēl man patīk pļaut zālienu. Protams, kā jau visi, sporta sacensības skatos arī televīzijā. Tagad ar nepacietību gaidu Eiropas čempionātu futbolā un, protams, olimpiskās spēles Atēnās. Īpašs prieks ir par to, ka beidzot futbola čempionātā tiks pārstāvēta Latvija. Kaut kas tāds, man šķiet, nākamreiz var notikt tikai pēc 50 gadiem! Šogad televizoru varēs izslēgt droši vien tikai oktobrī.