Kurzemes Vārds

06:19 Pirmdiena, 22. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Proletariāta nopūtas kādā svaigā jūnija rītā

Nezinu, smieties vai raudāt, dziedāt vai dzejoli skaitīt, bet 18.jūnijā būs tieši pusgads kopš dienas, kad kārtējie viesstrādnieku zābaki mina rētas rudās salas gandrīz vai maigajā zemē. Nu (tāpat to mēdz darīt valdība, sporta klubi, dažādi uzņēmumi un citi gluži līdzīgi vai gluži atšķirīgi veidojumi), tā arī nogurušajam un sauli mūžam neredzējušajam proletariātam laiku pa laikam tā vien gribas apjaust saprasto. Būtībā ar sešiem mēnešiem pilnīgi pietiek, lai paliktu pavisam skumji, domājot par lietām un notikumiem, kādi tie ir tēvu un mammu zemē.

Piemēram, iedomāsimies divus darba druvās aizņemtus ļaudis – letiņu un īru. Pieņemsim, ka ir pagājis mēnesis un, kā letiņam, tā īram kabatā ir godīgi nopelnītā naudiņa, turklāt vismazākā iespējamā katrā no šīm valstīm, pieņemot, ka abi ir strādājuši pilnu slodzi par minimālo atalgojumu. Lūk, latviešu valodā runājošajam bāleliņam kabatā eiro izteiksmē (jāsāk jau lēnām pierast pie šīs naudiņas, 2008.gads vairs nav aiz kalniem) ir kādi 120 eiro, savukārt angliski (ar neciešamu akcentu) runājošajam īram kabatā gozējas vismaz 1000 eiro un mazliet vēl vairāk.

Nu, dabiski, katrā valstī ir savs cenu līmenis, tomēr, pastāstiet man (nu, protams, ne jau man, bet vispār), ko ar 120 eiro var iesākt Latvijā?! Visticamāk, var nomaksāt komunālos maksājumus, atlicināt naudu ēdamā iegādei, nopirkt tramvaja un/vai autobusa mēneškarti, lai tiktu uz darbu, noplūkt savvaļā augošu rozi, ko uzdāvināt mīļotajai meitenei, un kaut neliela, tomēr ir pat varbūtība, ka paliks pāri kāds rubulis, lai vienu vakaru (mēnesī!!!) ar večiem pasēdētu krogā un iztukšotu kādu alu. That's it! Punkts un āmen. Var jau būt, ka, izmantojot augstākās mācību iestādēs iegūtās zināšanas ekonomikā, var izfunktierēt kaut ko racionālāku, tomēr es, ja atļausit, tam neticēšu.

Lūk, un tagad īrs. Viņš no sava taukšķa būs paspējis kādus 400 eiro nomaksāt par īri, telefonu, elektrību un tā tālāk (kā runā, nepieciešamām lietām), nu, sliktākajā gadījumā vēl 30 eiro iztērēs par transporta pakalpojumiem (lai līdz šeptei varētu tikt), vēl kādi 100 eiro pazudīs no maka, ja gribēsies virināt ledusskapja durvis nākammēnes, bet jebkurā gadījumā vismaz 100 eiro nedēļā viņam paliks, tā teikt, tērēšanai. Nez vai minimālo algu pelnošie ļaudis Latvijā jau nav aizmirsuši šā vārda burvīgo nozīmi (bet varbūt nekad nav zinājuši...)? Tērēšanai, visās šā jēdziena izpausmēs.

Nu, protams, ja ir vēlēšanās iegādāties auto, ja šķiet, ka vajadzēs veselības apdrošināšanas polisi, ja, pas' Die's, kāda jauka mājele iekrīt ačtelēs, tad arī rudajā salā sākas nepārvaramas problēmas, taču mēs joprojām runājam par minimālo algu pelnošiem cilvēkiem...

Lūk, un tagad secinājums jeb apgalvojums no sērijas – kas bija jāpierāda: es vienkārši negribu dzirdēt vairs nekad visus tos simt un cik tur gudriniekus, kuri deldē Jēkaba ielas (Rīgā) 11.mājā esošos krēslus, kā arī tos, kuri ieperinājušies dažādo ministriju ēkās, runājam par tādu tik dzirdētu vārdu kā patriotisms pret savu valsti. Dabiski, vienmēr jau var apelēt pie populārā jautājuma – "neprasi, ko valsts var izdarīt tavā labā, prasi, ko tu varētu izdarīt savai valstij?", tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka, joprojām runājot par minimālo algu pelnošajiem ļaudīm un viņu likteņiem (grūti būt patriotam, ja daudz aktuālāks ir jautājums par eksistenci), tieši valsts un ierēdniecība ir atbildīga par notiekošo (lasi – nenotiekošo). Turklāt viņiem par to maksā naudu, turklāt maksā tauta...

Godīgi sakot, tagad, kad varu salīdzināt atšķirību (arī Latvijā reiz strādāju par minimālo algu), es pat brīnos, kāpēc dzintarkrastā vēl nav sākušās masu nekārtības, jo reāls pamats un attaisnojums šādām aktivitātēm ir jau sen. Labi, lai nepaliktu vēl ļaunāk, nesāksim runāt par vidējo algu pelnošajiem, tas ir, vidusslāni un viņu iespējām jaunajā ES valstī, kam Latvija vārdā, un tāda paša kalibra darbarūķiem, jau apnikušajā Īrijā. Vienīgi, beidzot par šo tēmu, atcerēsimies, kā, teiksim, Ministru kabinetā un tā pakļautībā esošajos kantoros nodarbinātie cilvēki regulāri mēdz pielikt sev pie algas. Diemžēl šo tendenci man grūti komentēt saistībā ar iepriekš rakstīto, jo lamāties, izmantojot necenzētus vārdus, laikraksta slejās vēl nav ļauts, tādēļ pavisam vienkārši – lai dzīvo latvji, cerību un sapņu tauta!

Ar vēlēšanām beidzu iepriekšējo rindkopu, ar vēlēšanu tematu lai turpinās šis stāsts. Kā gadījās, kā ne, bet pagājušo piektdien piedalījos Atlonas pašvaldības vēlēšanās. Nopietni! Kad man pirmo reizi teica, ka es drīkstu piedalīties, es arī smējos, vēderu turēdams. Bet, te tev nu bija demokrātija. Izrādās, ka likums paredz šādu iespēju. Stāsts tāds, ka mūsu mājas saimnieces brālēns ir kandidāts. Nu, vienu balsi atdevu par brālēnu Frenku, un tad man iešāvās prātā doma par pilsoņu politisko atbildību. Nobalsoju par jau pieminēto Frenku, par Džimu, kurš ik rītu "Burgerkingā" nāk dzert kafiju un izskatās(?!) cienījams un darboties spējīgs kungs. Vēl es apzināti atzīmēju vienu lēdiju, tādēļ, ka viņas uzvārds bija McGuinness, tātad ir cerības, ka kaut kādā mērā viņa ir saistīta ar pazīstamo brīnumdzēriena radītāju Arturu. Pārējos izvēloties, nācās improvizēt... Smieklīgi? Ir gan, bet likuma noteiktajā kārtībā.

Atzīšos, ka tik smalki nepārzinu vēlēšanu likumu Latvijā, tomēr es patiešām negribētu, lai kaut kādiem burlakiem un dīzeļcūkām (nu, tādiem kā es Īrijas vēlēšanās), kuras par politisko atbildību ir sapratušas tikpat daudz, cik Oskars Vailds saprata no tuvām attiecībām ar sievietēm, būtu ļauts lemts, kam turpmākos četrus gadus būs un kam nebūs sēdēt namā Rožu ielā.

Visus cienot un mīlot, Edgars Džiguns