Kurzemes Vārds

14:20 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Es šodien nolikšu ziedus

HARVEJS RUDZĪTIS, LSSP Jaunatnes organizācijas Liepājas reģionālās nodaļas vadītājs

1941.gada 14.jūnijs ir viena no melnākajām dienām padomju okupācijas laikā. Vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku ar varu tika salikti 426 lopu vagonos un aizvesti svešumā. Cik pirms tam padomju varas pirmajos gados nošāva, nekur nevedot, vēl tagad nav zināms. Cilvēki it kā pazuda bez vēsts. Smagas rētas tautā cirta arī pēckara gadi, 1949.gads. To paaudžu paaudzes nedrīkstētu aizmirst.

Par nozēlu jāsaka, ka daudzi mani vienaudži – vēl vairāk, tie, kuri ir jaunāki par mani, šodienas pusaudži – par tiem laikiem zina ļoti maz. Taču tie ir notikumi, kuri būtu jāatceras un jārespektē. Vēsturē ir ļoti daudz piemēru, kad tautas aizmirst, kas reiz ar tām noticis, un pēc gadiem tās piemeklē tās pašas traģēdijas. Kā tu dzīvosi uz priekšu, nezinot savi vēsturi?

Atzīšos, ka tomēr neesmu no tiem, kas ir klāt katrā vietā, kur tiek pieminētas pagātnes traģēdijas. Bet puķes melnajās sēru dienās esmu nesis. Un, kopā ar citiem jauniešiem, saviem biedriem, kopis piemiņas vietas. Arī tad, kad tas nav saistīts ar konkrētu datumu. Tas nu manī ir. Man šajā ziņā ir paveicies. Valdemārpils vidusskolā, kur mācījos, bija ļoti labs vēstures skolotājs Indulis Ķēniņš. Viņš daudz stāstīja gan par brīvības cīņām, gan par Otro pasaules karu, gan to, kas notika ar mūsu tautu pirms un pēc tā. Viņš man vēsturi ir padarījis par dzīvu izjūtu. Arī vecāki savulaik neslēpa, kas noticis Latvijā. Izsūtīts par laimi neviens no radiem nav. Bet acu priekšā mammas stāstījums par pārdzīvoto, kad viņa, maza meitenīte būdama, 1949.gadā ar šausmām skatījusies, kā Valdemārpils centrālais laukums bijis piedzīts pilns cilvēkiem, kā viņi dzīti kāpt smagajās mašīnās. Tūlīt pēc kara no izvešanas vai vēl no kā ļaunāka tik tikko izvairījās vectēvs. Viņu sagūstīja mežu ķemmētāji. Atbrīvoja tikai tāpēc, ka starp ķērājiem gadījās kāds pietiekami gudrs krievu virsnieks, kuru vectēvam izdevās pārliecināt viņu atlaist. Vectēvs bija kādreiz cara laikā studējis Pēterburgā, bijis vecās Krievijas virsnieks. Bet nāves ēna tobrīd garām mūsu ģimenei nogāja.

Es nepiekrītu tiem, kas saka, ka sēru dienu Latvijā pārāk daudz. Tās palīdz atcerēties, kas ar mums noticis. Tiesa, daļa cilvēku tās uztver vienaldzīgi. Slikti, ka skolu programmās nav Latvijas vēstures. Es Atmodas laikā biju pusaudzis, tad par to mācīja, skaļi runāja, daudz rakstīja. Tagad tās sāpīgās lietas tiek noliktas sāņus. Ģimenēs arī par to nerunā, ir citas rūpes. Piemēram, kā izdzīvot. Un kā ar mūsu kolektīvo atmiņu būs tad, kad būsim Eiropas Savienībā iedzīvojušies? Vai tā būs svarīga mums un Eiropai? Vai spēsim pierādīt, ka komunistiskais genocīds nosodāms Eiropas un pasaules mērogā? Jo cieta taču ne tikai latvieši, bet arī krievi, arī ukraiņi, arī baltkrievi, arī igauņi un lietuvieši un citu tautu pārstāvji.

Bet šodien es kopā ar saviem biedriem nolikšu ziedus, lai godinātu represijās bojā gājušos. Tas ir mūsu pienākums pret tautas ciešanām.