Kurzemes Vārds

13:29 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Piedot var, aizmirst – ne!

Šodien atkal kādam prātā klaudz aizrestoto vilcienu vagonu dunoņa, ausīs skan bērnu raudas un sirmgalvju vaidi, gara acīm vīd pamestās mājas. Bet kāds varbūt sapnī atkal saticies ar zaudētajiem mīļajiem, kas palikuši Sibīrijas plašajās ārēs.

14.jūnijs. Diena, kad 1941.gadā padomju okupācijas režīms bez iemesla un žēlastības no Latvijas izsūtīja 15424 nevainīgu cilvēku, turpinot represijas, kas sākās jau 1941.gadā, kad cits pēc cita pazuda progresīvie cilvēki, kuri acīmredzot šķita režīmam bīstami. Tad – 1949.gada 25.marts, kad deportēja vairāk nekā 42000 cilvēku. Arī ar 1941.gada 14.jūniju represijas nebeidzās, tās turpinājās, tikai rafinētākā veidā vēl vairākus gadu desmitus, līdz Latvija atguva zaudēto neatkarību.

Šie skaitļi ir bezkaislīgi, bet aiz katra no tiem – veselu dzimtu un galu galā arī pašas valsts liktenis. Katra ģimene, kas tika vardarbīgi izrauta no savas dzimtenes, noira kā valdziņš, veidojot arvien lielāku un lielāku tukšumu valsts audumā. No tā pazuda cilvēki veselām paaudzēm. To baigo gadu sacaurumoto vēsturi lāpām vēl šodien.

Kas to lai zina, kāda tagad būtu Latvija, ja šie baisie notikumi nebūtu notikuši. Demogrāfi lēš, ka pēc 1949.gada izsūtīšanas vien Latvija zaudējusi vairāk nekā miljonu cilvēkgadu, ko izsūtītie un nogalinātie iedzīvotāji kopā būtu varējuši veltīt valsts attīstībai. Tad tikai spējam iedomāties kopējo zaudējumu, ja pieskaitītu arī 1941.gada jūniju un pārējos notikumus.

Taču – nekas vairs nav labojams, mūsu varā ir tikai saglabāt atmiņas par nevainīgi cietušajiem, neļaut pazust aizmirstībā valstij tik traģiskajiem notikumiem. Mums tas ir svarīgi, mums par to jārūpējas. Neviens cits to nedarīs.

Tas jau pilnīgi pierādījās, kad Latvija centās panākt kādu no deportāciju datumiem par atceres dienu visā Eiropā. Jā, mēs redzam, ka ir tautas, kas par savām nelaimēm piespiedušas justies vainīgai vai visai pasaulei un joprojām kareivīgi pieprasa gandarījumu. Vai mums to vajag? Cik runāts ar bijušajiem represētajiem, vairums no viņiem atbild, ka ne. Neturēt ļaunumu dvēselē, jo tas sagrauž pašu, – tik vien kā atcerēties un pieminēt. To arī darīsim šodien – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā.

Sarmīte Pelcmane