Kurzemes Vārds

07:00 Pirmdiena, 22. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Latviešu tautas ciešanas

No kursieša atmiņu piezīmēm

Šodien atkal 14. jūnijs. Diena, kas melniem burtiem ierakstīta Latvijas vēsturē, kas nesa ciešanas un cilvēku upurus. Kāpēc tā notika? Par to savās atmiņās runā pretošanās kustības "Kursa" dalībnieks, bijušais politieslodzītais Arnis Otrups.

Arnis Otrups

Tāpēc, ka biju latvietis

Kad 1940. gada 17. jūnijā PSRS okupēja Latviju, lielas izmaiņas notika visu šeit dzīvojošo tautu vidū. Taču viņu problēmas radās jau agrāk, kad Maskava 1939. gada 23. augustā noslēdza tā saucamo Ribentropa-Molotova paktu un izlēma, ka Baltijas valstis jāiekļauj lielā brāļa draudzīgajā saimē, un atkal tika izcirsts logs uz Eiropu. Jau pirms 1940. gada notikumiem no Latvijas aizbrauca vācieši, kā arī tie latvieši, kuri baidījās no Padomju Savienības un tās diktatora Staļina. Staļins savu īsto seju bija parādījis jau 1937. gadā, kad tika nogalināta trešā daļa no tiem 200 000 latviešu, kas pēc Pirmā pasaules kara bija palikuši PSRS. Kopš 1937.gada Krievijā tikai tāpēc, ka esi latvietis, cilvēku varēja arestēt, ielikt cietumā, nošaut, ģimeni izsūtīt uz visattālākajiem ziemeļiem. No tiem laikiem kāda pamācoša epizode: Latvijā 1936. gadā iesūtīja Jāni Kalnbērziņu – kā spiegu un komunistu aģentu. Bet 1937. gadā viņa sievu ar bērniem represēja. Lai arī viņš skaitījās pašu cilvēks, viņa tuviniekiem noziegumu – latvieši – nepiedeva. Jāni Kalnbērziņu Latvijā arestēja 1939. gadā, taču pārmācības namā viņš uzturējās nepilnu gadu.

1940. gada jūnijā viņu un citus viņam līdzīgos no cietuma atbrīvoja sarkanarmija. Pēc tam daudzus Latvijas cilvēkus čekisti un viņu pakalpiņi nošāva Rīgas Centrālcietumā, Baltezerā, Litenē un citās Latvijas vietās. Taču vislielākais šausmu satricinājums Latviju skāra 1941. gada 14. jūnijā, kad no mājām tika izrauti tūkstošiem cilvēku, aizvesti svešumā, nogalināti. Nav jābrīnās, ka, karam sākoties, daudzi vāciešus sagaidīja kā atbrīvotājus no padomju okupācijas. Protams, drīz vien lielākā daļa saprata, ka mēs vāciešiem neesam vajadzīgi.

Trešā okupācija notika pēc vācu armijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā. Atkal mūsu likteni lēma PSRS un Staļins. Bet Tautu savienība, kurā līdz 1940. gada jūlijam bijām arī mēs, klusēja. Atkal varēja atkārtoties 1941. gada notikumi. Latvijas cilvēkus gaidīja PSRS cietumi, lēģeri, čekas pagrabi, jo latvieši jau bija dzimuši kā tautas ienaidnieki.

Vienā no lēģeriem iekļuvu arī es, jo mēs, pulciņš Liepājas tehnikuma zēnu, uzdrošinājāmies gatavoties teikt "Nē!" PSRS okupācijai.

Atmiņu par lēģera laiku daudz. Par desmit stundu darba dienu, par smago darbu, par badu, par uzraugu ņirgāšanos. Protams, ka mūsu nīstākais vārds tur bija Staļins.

1953. gada 5. marts

… Rit mana 2081. diena STEPLAGA Kengiras nometnē. Esmu ieslodzītais ar numuru SK-804. Neatskan "Celties!", ko uzraugi izkliedza ik rītu. Bļāviens tā bija iegājies mūsu dzīves kārtībā, vienalga svētdiena vai darbdiena, ka uztvērām to kā pulksteni, kas paziņo, ka ir seši. Tad barakas durvis tika atslēgtas, un bija jāiet uz virtuvi brokastīs. Pēc tam jānostājas izvades līnijā. Parādi komandēja podračiks. Viņš uz finiera plāksnes pierakstīja uz darba izejošo cilvēku skaitu. Tad konvoja vecākais jau aiz nometnes teritorijas par jaunu pārskaitīja ieslodzītos un nolasīja savu pantiņu: "Uzmanību, katrs, kas mēģinās bēgt, tiks nošauts bez brīdinājuma!" Nākošā pavēle: "Sadoties rokās!" Tad gari paaugstinātā balsī: "So-ļ-o-s ma-r-š!" Kolonna negribīgi sakustas, izplešas un iet. Par bēgšanu nav ko domāt.

Tā tas notika gadu no gada. Bet tajā liktenīgajā dienā 1953. gada 5. martā bija klusums. Barakās dega spuldzītes, jo kārtība prasa, lai katra telpa būtu apgaismota. Pulksteņa nebija. Laiku noteicām kā alu cilvēki – pēc saules. Bet par to mums, zekiem (nometnes žargonā – ieslodzītajiem), nebija jāuztraucas. Kur un kā celties, gulties, iet, stāties, rūpējās nometnes administrācija. Mums bija jābūt kā robotiem eļļotā mehānismā. Ja nokavēji, uzraugi grūda, stūma, jo kārtībai jābūt. Ja nepakļāvies, ieslodzīja nometnes pāraudzināšanas iestādē – būrī.

Tajā rītā piecēlāmies paši. Daži gatavojās iet uz ambulanci ieņemt rindu, jo tur bija limits, cik slimo var saņemt atbrīvošanu no darba vienā dienā. Citi cerēja tikt uz virtuvi, kur varbūt varēja uzsmaidīt laime izdiedelēt kādu neizēstu zupas šķīvi. Bet visi gaidīja izsaukumu uz brokastīm. Taču durvis neatvērās.

Nakts melnums nozuda. Taču, kas ārā notiek, neredzējām. Logu priekšā mūris, siena. Tādas 2,5 metrus augstas mūra sienas atdalīja baraku no barakas. Ārējās durvis nosegtas ar skārdu, un vēl dzelzs stienis ar piekarināmu atslēgu, aiz loga stikliem pamatīgas dzelzs restes. Gulaga saimniekiem 35 gadu laikā bija izstrādāta pamatīga pieredze, kā izolēt tautas ienaidniekus.

Sākām uztraukties un spriest, kas noticis. Vienaldzīgie: "Aizmirsuši atslēgt durvis." Citi: "Uzraugs saslimis." Pesimisti kā vienmēr: "Tas ir klusums pirms vētras, mūs visus apšaus." Ticīgie meta krustus. Optimisti, kas vienmēr sekoja līdzi politikai, uzklausīja katru ziņu, kas aiz biezajiem mūriem iekļuva, vēroja katru mājienu sargu uzvedībā, tvēra katra nejauši sastapta brīvā cilvēka izteicienu, mēģināja kaut ko saprast no tiem avīžu gabaliem, kurus lielākoties izlietoja smēķu uztīšanai. Tās dažas rindiņas, kas līdz mums atkļuva, vēstīja, ka Josifs Staļins ir saslimis.

Sargi parādījās pēcpusdienā. Atslēdza durvis. Un tad uzzinājām: MIRIS! Mēs nespējām novaldīt smaidus. Ticējām – mūsu mokām gals. Sodu samazinās, tiksim savā mīļajā dzimtenē. Mūsu uzraugi un STEPLAGA darbinieki, kā arī viņu sievietes, raudāja pēc dārgā aizgājēja. Citi vietējie iedzīvotāji, izsūtītie vācieši un čečeni uzreiz sāka runāt, vai tas ir pareizi, ka viņiem jāturpina dzīvot Kazahijas stepē.

Tā diena mums bija brīva.

Bet – karalis ir miris, lai dzīvo karalis!

Kurš būs nākamais karalis no sākuma neviens nezināja. Pirmās ziņas no Maskavas STEPLAGA priekšniekus apmierināja. Berija viņus komandēs arī turpmāk. Jo viņš organizē vadoņa bēru komisiju un sēru mītiņus. Pēc nerakstītas tradīcijas bēru komisijas vadītājs bija nākošais PSRS vadonis. Tas nozīmēja – arī turpmāk viss būs atļauts: sist, turēt badā, būrī, sūtīt no viena cietuma uz otru un tā joprojām. STEPLAGA saimnieki zināja, ka Berija pārspēja pat Staļinu represiju mašīnas pilnveidošanā.

Starp mums bija cilvēki ar ļoti garu stāžu. Kopš trīsdesmitajiem gadiem. Kā viņi bija izvilkuši savu kailo dzīvību badā un šajos grūtajos apstākļos, nesapratām. Viņi pazina varas augstākos ešelonus. Jo lielākoties bija kādreiz bijuši partijas biedri. Paši sevi sauca – īstie ļeņinieši. Viņu vaina bija tā, ka nevēlējās atzīt Staļinu par tautu tēvu. Viņa vārda pieminēšana vien lika šiem cilvēkiem sarauties bailēs. Tā bija arī tajā dienā. Pārējie taisīja liekulīgas sejas, brēca bez asarām, pat rāva matus no galvas. Tas likās drausmīgi tur, Kazahstānā, stepē, kur 75 procenti bija nokļuvuši pret savu gribu.

Vai būsim brīvi?

Tālāko mēnešu laikā nekādas būtiskas pārmaiņas nenotika. Taču rudenī konstatējām, ka mums sāk maksāt par darbu. Naudu, protams, nedeva, ielika kaut kādos kontos. Nometnē ierīkoja veikalu, kur varēja iegādāties preces, to vērtību no konta norakstīja. Kopš tā rudens izzuda dohodjagas, ieslodzītie, kuri aiz bada grīļojās uz nāves robežas. No rīta brokastīs pat nenoēdām visu maizi.

Parādījās kultūras dzīve. Mums dziedāja blakus esošajā 1. sieviešu zonā ieslodzītā – kāda slavena Kijevas operas dziedātāja. Barakās uzstādīja radio. Varējām klausīties ziņas no Maskavas un paši lemt, ticēt tām vai ne. Gandarījumu sagādāja vēsts, ka mūsu nīstais Berija politbiroja sēdes laikā ticis arestēts par pretvalstisku darbību.

Par ko, Staļina uzticīgais kalp? 1953. gada 23. decembrī Beriju kopā ar citiem VDK darbiniekiem nošāva. Piepildījās viņa elka Staļina vārdi – "Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas." Un tas notika tajā pašā Ļubļankas laukuma ēkas pagrabā, kur pēc Berijas pavēles šāva viņa upurus.

Pagaidām mūsu dzīve ritēja vecajās sliedēs, ja neņēma vērā to, ka saasinājās konflikti ar apsardzes kareivjiem. STEPLAGA priekšnieki bija izdevuši pavēli par prēmiju piešķiršanu konvojētājiem par to, ka principiāli savalda ieslodzītos, kas nepakļaujas viņu pavēlēm. Prēmijas veids bija atvaļinājums uz mājām. Tā vilināja, un karavīri to centās dabūt. Rudens laikā, kad lija lietus, vajadzēja iet pa slapju, dubļainu, mālainu ceļu. Ja centās apiet peļķi, lai apavi nepielītu ar ūdeni, konvojs ar šāvieniem rindu izlīdzināja un – saņēma prēmiju. Nekas, ja kāds no ieslodzītajiem, kas, no peļķes vairīdamies, bija pārāk izvirzījies ārpus ierindas, palika guļam ceļmalā.

Konvojētāju provokācijas un cilvēku šaušana, kā arī tas, ka Kengiras 3. zonā ieveda kriminālieslodzītos, radīja pretestību, kas pārauga streikā. Kādu dienu darbā neizgāja neviens ieslodzītais. Pie varas esošie to nosauca par SACELŠANOS.

Brīvi bijām 40 dienas. Tad ar tankiem zonā iebruka Iekšlietu ministrijas karaspēks, un atkal kļuvām par zekiem. Uz cilvēkiem šāva, pār cilvēkiem brauca ar tanku kāpurķēdēm, daudzi ieslodzītie zaudēja dzīvības. Bet šis notikums lika pamatu daudzām izmaiņām politiski ieslodzīto dzīvē. Sazin kādā kārtā par to bija uzzinājuši arī ārzemēs. Tiesa pārskatīja mazgadīgo politiskos noziegumus, sodus samazināja uz pusi, barakām noņēma restes, naktīs durvis neaizslēdza, noņēma no apģērba apkaunojošās numura zīmes. Mēs atkal kļuvām par Ozoliņiem, Ivanoviem, Otrupiem, Švērmaņiem un tā tālāk. Uzsāka pārskatīt politiski notiesāto lietas. Vairāki cilvēki pat varēja atgriezties savā dzimtenē.

Taču attieksmē pret citādi domājošiem staļiniskā VDK un kompartija nemainījās. To pārstāvji rīkojās kā vecajos labajos laikos pie Staļina. Staļiniski berijiskais gars dzīvoja vēl ilgi. Pat mājās pārbraukuši, mēs palikām tautas ienaidnieki. Par to skaļi nerunāja, bet visas iestādes bija pakļautas VDK, partijas pirmajiem sekretāriem, un visur mums lika saprast, ka neesam vēlami. Mēs nedrīkstējām pierakstīties tuvāk Rīgai kā 101 kilometru no robežas. Nedrīkstēja pierakstīties arī savā personiskajā mājā. varēja domāt, kam man pieraksts, dzīvošu šeit, līdz milicis izmetīs. Taču likums noteica, ka bez pieraksta darbu nevar dabūt un pie ārsta nevar iet. Tā bija arī Liepājā. Arī šeit darbojās 101. kilometra likums. Bijušie politiskie ieslodzītie, kam nebija patikas cīnīties ar čekas izliktajām lamatām, meklēja un atrada citas pilsētas un vietas, kur apmesties, nodibināja ģimenes un gaidīja atbrīvošanu no okupantu jūga.

Rēta, kas nedzīst

Kad atceros pārdzīvoto, ir jāatceras arī, kāpēc nokļuvu padomju koncentrācijas nometnē.

Bija 1945. gada nogale, kad vairāki Liepājas Politehnikuma 1.c kursa enerģiskie un no padomju varas cietuši zēni nolēma izveidot bruņotu pagrīdes organizāciju, lai ar ieročiem aizstāvētu sevi, savus tuviniekus un citus tautiešus, kas šeit auguši, dzīvojuši un kam šī zeme bija mīļa un dārga dzimtene. Mēs tāpat kā citi latvieši ticējām, ka Antantes savienība Latviju neatstās boļševiku varā, ka krievu okupācija ir īslaicīga, tāpēc jāgatavojas ārkārtas situācijai, kur būs vajadzīgi ieroči, tos domājām izmantot arī gadījumā, ja atkārtotos 14. jūnijs. Ar ieročiem rokās aizstāvēt cilvēkus, kurus grasītos izvest.

Šodienas acīm skatoties, šī doma liekas naiva, bet mēs tai ticējām no visas sirds. Tāpēc arī tapa "Kursa", kura pastāvēja gandrīz divus gadus.

Liktenīgā diena pienāca 1947. gada augustā. Stukača Trubas dēļ čekistiem izdevās uzbrukt Bārtas partizānu grupai "Tēvijas vanagi". Krita divi tās biedri Alfrēds Dadzis un Gunārs Rukuts. Pēc tam pienāca kārta "Kursai". Arī mūsu vidū bija iefiltrējies aģents, kas regulāri ziņoja par organizācijas darbību, mērķiem, cilvēkiem. Aresti sākās septembra sākumā. Arestēja 31 jaunieti. Lietai deva numuru 9845.

"Kursas" bilance

N.p.k. Apsūdzētā vārds, uzvārds Dzimšanas gads Vecāku sociālā izcelšanās Aizturēšanas datums Izmeklētāja uzvārds un dienesta pakāpe Soda ilgums

1. Visvaldis Vilkaste 1927. strādnieki 08.09.1047. kapt. Bogdanovs 25+5

2. Voldemārs Drava 1927. zemnieki 09.09.1947. leitn. Spilners 25+5

3. Arvīds Eglītis 1930. zemnieki 10.09.1947. v.leitn. Kuļikovs 25+5

4. Visvaldis Doma 1927. strādnieki 10.09.1947. v.leint. Kuļikovs 25+5

5. Ziedonis Luika 1930. zemnieki 10.09.1947. kapt. Belakurs 25

6. Alberts Megnis 1928. zemnieki 10.09.1947. leitn. Lagzdiņš 25+5

7. Gunārs Režais 1930. kalpotāji 10.09.1947. v.leitn. Kuļikovs 25

8. Oļģerts Lūsis 1930. zemnieki 10.09.1947. leitn. Oruņs 25+5

9. Krišs Mikass 1922. kalpotāji 11.09.1947. leitn. Lagzdiņš 25+5

10. Roberts Jansons 1929. zemnieki 12.09.1947. leitn. Spilners 25+5

11. Aivars Kalējs 1929. dārznieki 12.09.1947. leitn. Lakstenieks 25

12. Voldemārs Grasmanis 1929. zemnieki 12.09.1947. leitn. Lazdiņš 25+5

13. Alfreds Valciņš 1928. zemnieki 12.09.1947. v.leitn. Kuļikovs 25+5

14. Gunārs Radovičs 1927. kalpotāji 12.09.1947. v.leitn. Germilovskis 25+5

15. Žanis Megnis 1930. zemnieki 13.09.1947. leitn. Lagzdiņš 25

16. Ernests Treimanis 1927. zemnieki 15.09.1947. v.leitn. Kuļikovs 5+5

17. Viesturs Graikste 1927. zemnieki 15.09.1947. kapt. Kostjakovs 25+5

18. Oskars Smiltnieks 1927. zemnieki 17.09.1947. leitn. Nazarovs 25+5

19. Arnis Otrups 1929. kalpotāji 20.09.1947. kapt. Kostjakovs 25

20. Krišs Bulavs 1926. zemnieki 26.09.1947. maj. Ļeonovs 25.+5

21. Haralds Vērpe 1927. strādnieki 26.09.1947. leitn. Lazdiņš 25+5

22. Zigismunds Zvinbergs 1927. zemnieki 26.09.1947. leitn. Lazdiņš 25+5

23. Arnolds Zviedris 1928. zemnieki 26.09.1947. kapt. Jakušonoks 10+5

24. Armants Ģintars 1928. kalpotāji 26.09.1947. kapt. Kostjakovs 25+5

25. Ojārs Vītols 1929. kalpotāji 29.09.1947. kapt. Jevdokimovs 25+5

26. Ārvaldis Grīnbergs 1930. strādnieki 02.10.1947. kapt. Jakušonoks 25

27. Gunārs Gūža 1928. strādnieki 02.10.1947. leitn. Lazdiņš 25+5

28. Harijs Jonass 1927. strādnieki 02.10.1947. maj. Ļeonovs 25+5

29. Edgars Baumanis 1930. zemnieki 07.10.1947. kapt. Jakušonoks 25

30. Kārlis Deklavs 1929. zemnieki 09.10.1947. maj. Oručs 25+5

31. Oskars Gūtmanis 1930. zemnieki 10.10.1947. kapt. Jakušonoks 25

Svešas varas rokās

"Kursas" sagrāves plānotāji, bija Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas kadru virsnieki. Ar apsūdzību zēnus iepazīstināja 24. decembrī. No 27. līdz 30. decembrim notika tiesas process. Liepājā, Latvijā mūs apsūdzēja pēc Krievijas Federatīvās Sociālistiskās republikas Kriminālkodeksa 58.'1a, 58.'11, 58.'12 panta. Tiesāja Piebaltijas Iekšlietu ministrijas kara tribunāls. Arestus apstiprināja LPSR VDK ministrs ģenerālmajors Novikovs, dokumentus viņa vietā parakstīja ministra vietnieks Vēvers. Lēmumus par arestiem apstiprināja LPSR Iekšlietu ministrijas kara prokurora palīgs gvardes majors Dmitrijevs vai kara prokurora palīgs majors Semins. Lēmumus par arestiem sastādīja un parakstīja LPSR VDK Liepājas nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Jaunpetrovičs vai speciālās daļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis Knipsts, kā arī izmeklēšanas daļas priekšnieks majors Pešehanovs, VDK nodaļas priekšnieka vietnieks kapteinis Savenko, VDK 2. daļas otrās nodaļas priekšnieka vietnieks majors Ļeonovs, kā arī VDK 2. daļas pirmā nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais leitnants Losickis.

Tiesa mums notika Republikas ielā. Vecākus zālē nelaida, pat tiesas namā neļāva ieiet. Aizstāvjiem pat nedeva vārdu. 31 cilvēka notiesāšanas process ilga tikai trīs dienas. Deviņi no mums saņēma augstāko soda mēru, bet, tā kā 1947. gada maijā PSRS Augstākā Padome bija pieņēmusi lēmumu, ka nāves sods jāatceļ, tā vietā piesprieda 25 gadus cietumā un 5 gadus izsūtījumā. Tas nozīmēja – pirms tu mirsi, tu vēl celsi PSRS varenību, tikai tad neciešamos apstākļos un bada nāvē aiziesi bojā. Tie, kuriem bija piespriesti 25 gadi, ar pirmo Stolipina vagonu tika nosūtīti uz Rīgas cietumu, pārējie palikām Liepājā. Pienāca vasara, bet mēs turpinājām sēdēt savās kamerās. Nesapratām kāpēc. Izrādījās, VDK ierēdņi sūdzējās kara tribunāla prokuroram, ka mums, tautas ienaidniekiem, piespriests pārāk mazs soda mērs. Augustā arī mūs aizveda uz Rīgas Centrālcietumu, tur sagaidījām 1948.gada 3. oktobri, lai kara tiesa citā sastāvā mums piespriestu, ko esam pelnījuši: 25+5. Tikai dažiem, kam aresta brīdī pilni 18 gadi vēl nebija, šo "+5" neiedeva.

Viņi mēģināja bēgt

Daļa no kursiešiem paspēja aizbēgt, izklīda pa visu Latviju, VDK izsludināja viņu meklēšanu. Tika sastādīts arī speciāls meklējamo saraksts. Iespējams, starp viņiem ir arī mūsu nodevējs. Pēc gadiem čekas materiālu krātuves slepenajos fondos atradām šādu sarakstu:

1. Kambala Vaclavs Friča dēls. Liepājas Pedagoģiskās skolas 4. kursa audzēknis. Organizējis un vadīja organizācijas "Lāčplēsis" un "Kursa". Sastāvējis pretpadomju organizācijā "Tēvijas vanagi". Izvairās no aresta.

(Ir pamats domāt, ka Kambala bija iefiltrētais aģents. Pēc skolēnu arestiem viņš Liepāju pameta, atrada darbu kādā Tukuma rajona skolā. Kā to varēja izdarīt laikā, kad visu zināja un kārtoja čeka? Dokumenti viņam taču nebija, skolu nebija pabeidzis, bet kļuva skolotājs...)

2. Senkevičs Visvaldis. Liepājas Pedagoģijas skolas 3. kursa audzēknis. Sastāvējis un darbojies pretpadomju organizācijās "Lāčplēsis" un "Kursa". Kambalas palīgs. Izvairās no aresta.

(Arestēts netika, mainīja dzīvesvietu, miris.)

3. Harmsons Verners Ernesta dēls. Liepājas Politehnikuma 3. kursa audzēknis. Sastāvējis pretpadomju organizācijā "Kursa". Ir ierocis. Izvairās no aresta.

(Deviņus gadus dzīvoja nelegāli. Kad "Kursas" biedrus atbrīvoja no ieslodzījuma, pieteicās milicijā un dabūja jaunu pasi.)

4. Šterns Arnolds Viļa dēls. Liepājas Politehnikuma 3. kursa audzēknis. Sastāvējis pretpadomju organizācijā "Kursa". Ir ierocis. Izvairās no aresta.

(Arestēts, bijis Gulaga nometnēs ziemeļos, atgriezies Liepājā, strādājis par baptistu draudzes mācītāju.)

5. Zīlītis Visvaldis. Liepājas Politehnikuma 2. kursa audzēknis. Sastāvējis pretpadomju organizācijā "Kursa". Bijis grupas vadītāja palīgs. Ir ierocis. Izvairās no aresta.

(Arestēts, bijis Gulaga nometnē ziemeļos, pēc atbrīvošanas dzīvojis Kuldīgā, miris.)

6. Ostrovskis Antons. Liepājas Pedagoģijas skolas 3. kursa audzēknis. Sastāvējis un darbojies pretpadomju organizācijā "Kursa". Ir ierocis. Izvairās no aresta.

(Izvairās no aresta. Par tālāko likteni ziņu nav.)

7. Ziņģis Georgs. Sastāv bandītiskā pagrīdes grupā, instruktors pretpadomju organizācijā "Kursa", grupu vadītājs, dzīvo nelegālā stāvoklī.

(Pēc apšaudes mežā 1951. gadā arestēts, bijis Gulaga cietumā un nometnē. Pēc atbrīvošanas dzīvo Liepājā. Kopš Atmodas sākuma dien zemessardzē.)

8. Treimanis Jānis. Liepājas rajona iedzīvotājs. Tadaiķu pagastā. Sastāvējis pretpadomju organizācijā "Kursa". Ir ierocis. Pārgājis nelegālā stāvoklī.

(Par likteni nav nekādu ziņu.)

9. Upenieks Maigonis. Sastāv bandītiskā pagrīdes grupā. Instruktors Kambalam un Vilkastim. Organizējis pagrīdes organizāciju "Lāčplēsis".

(Vēlāk arestēts. Pēc atbrīvošanas dzīvojis Liepājā. )

10. Alnis Hūgo. Liepājas Politehnikuma 3. kursa audzēknis. Sastāvējis pretpadomju organizācijā "Kursa". Bija grupas vadītājs. Vervējis jaunus biedrus organizācijā "Kursa".

(Pēc aresta 1949. gadā tika nosūtīts uz Gulaga nometnēm ziemeļos. Pēc atbrīvošanas dzīvojis Valmierā. )

Šajā sarakstā ir pavisam minētas 28 personas, kurām ir sakars ar "Kursu". Visas nenosaukt.

Smagais jautājums: kurš?

Skarbās atmiņas joprojām manī urda jautājumu: kas pirmais paziņoja VDK par "Kursu". Tiesas materiāli aizņem deviņus biezus sējumus. Čekas arhīvi esot pārvesti uz Maskavu, un mums liegts tos izskatīt un visu patiesību uzzināt. Tāpēc nezinu, vai varu saviem mirušajiem un dzīvajiem biedriem sacīt: "Jūs taču esat gandarīti. Totalitārisms ir miris, un tā pielūdzēji, kas gāja okupācijas varas pavadā, vairs nevar lemt tautu likteņus, arī tas JŪDA, kas nodeva mūs."

Vēl vienu faktu gribu pieminēt. Mēs visi, protams, rakstījām lūgumus, lai mūsu sodus samazina. 1954. gada 14. jūnija protokols liecina, ka LPSR komisijas sēdē lemts par kriminālās lietas izskatīšanu personām, kuras notiesātas par kontrrevolucionāru darbību, atrodas labošanas darbu kolonijās, tas ir, "Kursas" dalībniekiem. Taču viņi nav pelnījuši sodu samazināt līdz 12 gadiem. Protestu pret kursiešu lūgumiem parakstījuši – LPSR prokurors valsts justīcijas 2. klases padomnieks komisijas priekšsēdētājs Liepiņš un komisijas locekļi apakšpulkvedis Zujāns, LPSR VDK priekšnieka vietnieks pulkvedis Vēveris un LPSR tieslietu ministrs Veinbergs. "Kā? Visi vēl nav nosprāguši, kā to karsti vēlējās kara tribunāla loceklis Dimants 1948. gada 3.oktobra tiesas sēdē?" izbrīnēti bija 1954. gada sēdes locekļi. Viņi pat nezināja, ka iesnieguši protestu pret soda samazināšanu badā un nesamērīgi smagajā darbā mirušajiem kursiešiem Zigismundu Zvinbergu, Albertu Megni, Kārli Deklavu. Šie kursieši, protams, par šādu laipnību viņiem pateicās, jo jau staigāja debesu dārzos, kur vairs nebija ne bada, ne aukstuma. Nezinu, kas šodien ir 2. klases padomnieks Liepiņš, tieslietu ministrs Veinbergs, kas ir Zujāns, Vēveris. Es šodien varu tikai protestēt, ja viņu kājas skar vēl Latvijas zemi!

Liels laika sprīdis ir aizvadīts kopš kara beigām, kad skolēni, jaunieši, patriotisku jūtu vadīti, centās atgūt tādu Latvijas iekārtu, par ko bija cīnījušies viņu senči. To dienu jaunekļi nu jau vectēvi. Un varam vien atmiņās runāties ar tiem zēniem, kas palika pusceļā – Gulaga nometnēs, kas mira arī šeit, mājās atgriezušies, no ieslodzījumā gūtajām traumām un slimībām. Bet mēs, kas esam palikuši, esam lepni par savu izvēli, iesaistīšanos pretestības kustībā, kas noveda mūs līdz kopīgajam mērķim – brīvai Latvijai.

Par to, ka man noņemts čekas zīmogs – kontrrevolucionārs – un esmu brīvs, reabilitācijas apliecinājumu saņēmu 1991. gada 25. februārī.