Kurzemes Vārds

16:56 Ceturtdiena, 24. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skolotāj, vai šodien sprādziens būs?

Lāsma Ģibiete

Šī mācību gada beigas 15.vidusskolas ķīmijas skolotājai un pilsētas ķīmijas skolotāju metodiskās apvienības vadītājai Marijai Akimovai bija divreiz saspringtākas nekā citiem mūsu puses pedagogiem. Viņa ne tikai pieņēma izlaidumu klašu eksāmenus ķīmijā, bet eksaminējamā ādā iejutās arī pati. Skolotāja M.Akimova nupat nokārtojusi naturalizācijas eksāmenu latviešu valodā.

15.vidusskolas direktore Maija Neimane par savu kolēģi izteica neviltotu prieku. Viņa, pretēji skolotājai M.Akimovai pašai, uzskata, ka kolēģe latviski runā ļoti labi un, mācot sarežģīto priekšmetu skolēniem, valodas dēļ problēmas nevar rasties. Turklāt skolotāja ir viena retajiem pedagogiem, kas no krievu skolas pārgājusi darbā uz latviešu skolu, jo tikai mūsu valstī saskata savu nākotni.

– Vai iemācīties latviešu valodu un nokārtot eksāmenu bija grūti?

– Valodu sāku mācīties relatīvi nesen. Apmeklēju arī dažādus kursus, vienus no tiem 7.vidusskolā, ko vadīja skolas direktore Inese Festere. Viņa mums mācīja ne tikai pašu valodu, bet arī Latvijas Satversmi, vēsturi, simboliku. Nezinot šīs lietas, naturalizācijas eksāmenu nokārtot nevar. Taču īsti valodu var iemācīties ne jau kursos, bet daudz sarunājoties ikdienā. Visi, kas mācījāmies kursos, uzskatām, ka eksāmens grūts nebija.

Esmu pārliecināta, ka pat manā vecumā cilvēks, ja vien grib, Latvijā atrast darbu un iemācīties valsts valodu var. Jauniešiem, arī manam dēlam Pāvelam, problēmu ar valsts valodu nav.

– Kā izlēmāt no krievu skolas pārnākt strādāt uz latviešu skolu?

– Šo lēmumu pieņemt man bija ļoti, ļoti grūti. Galvenais un, jāteic, arī vienīgais iemesls bija latviešu valoda. Domāju par savu nākotni un saskatu to Latvijā. Dēls reiz jautāja: "Mammu, kur ir mūsu nākotne? Nu Latvijā taču! Tāpēc tev vajag strādāt latviešu vidē."

Citi prot šūt, pārdot veļu, bet es bez skolotājas darba neko citu neprotu, tāpēc bija jāizvēlas. Sākumā paralēli strādāju gan 7., gan 15.skolā, bet pirms trim gadiem pārgāju uz 15.skolu pavisam.

– Kāda bija jūsu pirmā ķīmijas stunda pie latviešu bērniem?

– (Smejas.) Nē, to labāk nestāstīšu… Pirmajā brīdī aizmirsu visus latviešu vārdus, pēkšņi nevienu nevarēju atcerēties. Un skolēni tikai smējās. Bet, ja godīgi, viņi man visu laiku daudz palīdz.

– Vai ar latviešu bērniem jums izveidojies labs kontakts?

– Domāju, ka jā. Bērni visur vienādi – gan čakli, gan slinki. Bieži skolēniem jautāju: "Varbūt jūs ķīmiju nesaprotat manas latviešu valodas dēļ?" Viņi vienmēr atbild noliedzoši.

– Vai nebija grūti latviski apgūt visus ķīmijas terminus?

– Nē, nepavisam ne. Mans priekšmets ir ļoti konkrēts, tāpēc nekādu grūtību nebija. Piemēram, latviski saka nātrija sulfāts, bet krieviski ir otrādi – sulfāts nātrija. Līdzīgi ir ar lielāko daļu vielu nosaukumiem. Man daudz lielākas problēmas par terminoloģiju sagādā sadzīves valoda.

– Ķīmijas stundu neatņemama sastāvdaļa ir praktiskie uzdevumi.

– Arī šajā ziņā cenšos un pildu programmu. Problēmu nekādu nav. Parādiet man skolēnu, kam nepatīk eksperimentēt! Pirms stundas man dažkārt nāk klāt un jautā: "Skolotāj, vai šodien sprādziens būs? Nebūs? Žēl gan!" Grūtāk ir ar teoriju un uzdevumu risināšanu.

– Un tomēr tas netraucē jūsu audzēkņiem regulāri gūt panākumus pilsētas mēroga olimpiādēs?

– Jā, par to man īpašs prieks. Pirms diviem gadiem 1.vieta pilsētas ķīmijas olimpiādē bija Katrīnai Strodei, pagājušajā gadā 3.vietu ieguva Kaspars Pūris. Pirms trim gadiem 1.vieta pilsētas olimpiādē bija Aleksandram Pīrāgam. Viņi visi ir 15.vidusskolas bērni.

– Kā panākat, ka jūsu audzēkņiem tā veicas?

– Daudz jāmācās papildus, tas arī viss. Ar vidusskolas vielu olimpiādē nav ko darīt. Tur jārisina ļoti sarežģīti nestandarta uzdevumi, tāpēc jābūt labai loģiskajai domāšanai. Lai sagatavotos, mums divas reizes nedēļā pēc stundām bija fakultatīvās nodarbības, taču tas ir par maz. Vairāk viņi negrib.

– Vai panākumus guvāt arī pati savos skolas gados?

– Es skolā gāju Baltkrievijas pilsētiņā Drujā, kas atrodas pie Latvijas robežas. Vidusskolu pabeidzu ar zelta medaļu, jo ļoti labi mācījos. Man padevās visi mācību priekšmeti, protams, arī ķīmija. Toreiz slikti mācīties bija kauns, šķiet, ka visi centās darīt, ko var. Kad studēju Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, saņēmu paaugstinātu stipendiju.

– Vai latviešu un krievu skolēnu vidū esat pamanījusi kādas atšķirības?

– Krievu skolēni, kad sāk mācības vidusskolā, lielākoties par profilējošo priekšmetu izvēlas matemātiku, bet latviešu bērni humanitāro programmu. Pagājušajā gadā 10.klases skolēni izvēlējās matemātikas programmu, kurā viens no obligātajiem priekšmetiem ir ķīmija divas reizes nedēļā. Krievu skolēni labprāt nāk uz fakultatīvajām nodarbībām arī sestdienās, latvieši negrib. "Kā, bet tā taču mana brīvdiena!" viņi saka.

– Jums bez skolotājas darba ir vēl viens amats.

– Jā, jau 20 gadus esmu ķīmijas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja pilsētā. Sākotnēji krievu skolu skolotājiem bija atsevišķa, taču tagad metodiskā apvienība ir viena. Katru gadu lūdzu, lai Izglītības pārvalde mani no šī amata atbrīvo, bet viņi negrib un viss. Man atbild: "Kāpēc, skolotāj, viss taču ir kārtībā!"