Kurzemes Vārds

06:40 Otrdiena, 2. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

"Liepājā atstāsim savu otru ģimeni"

Daiga Mikuļska

Tā mūsu sarunas laikā atzina abas amerikānietes – septiņpadsmit gadu vecā teksasiete Ketlina Grīnvuda un deviņpadsmitgadīgā Aidaho štata iedzīvotāja Daniela Morisone. Viņas abas pagājušā gada augustā atbrauca uz Liepāju, lai vienu gadu mācītos vidusskolā šeit, pilsētā un valstī, kuru pirms tam nemaz nepazina. Ketlina nokļuva latviešu ģimenē, tūdaļ sāka mācīties latviešu valodu un uz mācību stundām gāja 6.vidusskolā. Danielas mājas bija krievu ģimenē. Viņa apguva krievu valodu un par savējo sauca 7.vidusskolu. Meitenes jūnija beigās dosies atpakaļ uz savu dzimteni, un tādēļ šī saruna. Ar Ketlinu un Danielu tikāmies vienlaikus, un abas diezgan raiti runāja ne savā dzimtajā valodā. Viena uz jautājumiem atbildēja latviski, otra krieviski.

Kā un kādēļ abas nokļuvāt Liepājā?

K.: – Negribēju steigties ar mācībām koledžā, tādēļ izmantoju iespēju vienu gadu mācīties ārpus savas valsts un iepazīt citu zemi. Mans brālis nolēma braukt un mācīties skolā Urugvajā, bet es gribēju kaut kur tālu, svešā, nezināmā zemē. Pirms tam par Latviju nezināju neko.

D.: – Vēlējos aizbraukt uz vietu, kuru nepazīstu. Latvija man bija sveša un nepazīstama. Bija iespējas mācīties arī Francijā vai citās Eiropas valstīs.

Kā jutāties, kad bija veikts tūkstošiem kilometru garais ceļš uz Liepāju un ieradāties pavisam citā pasaulē?

K.: – Sākumā bija ļoti, ļoti grūti. Es nezināju valodu, nesapratu, kas notiek mācību stundās, bet skolotāji pret mani ļoti jauki izturējās. Palīdzēja man. Pamazām iepazinos ar klasesbiedriem, un arī viņi palīdzēja. Vairākas reizes sākumā es apmaldījos, jo apjuku un nezināju, kur ir manas mājas, uz kurieni jāiet. Tad bija bail.

D.: – Visi cilvēki bija ļoti laipni pret mani. Skolotājas labas. Visi runāja ar mani, interesējās, gribēja uzzināt par mani, manu ģimeni, bet es nevarēju atbildēt, jo vēl nemācēju runāt krieviski. Taču katru dienu aizvien vairāk un vairāk apguvu krievu vārdus un mēģināju runāt pati. Agrāk par krievu valodu neko nezināju tāpat kā Ketlina par latviešu valodu. Kad sākumā no Tosmares, kur dzīvoju, ar maršruta taksometru braucu uz pilsētas centru, nemācēju pateikt, kur vajag apstāties. Rakstīju to vietu uz taloniņa un devu šoferim.

Pastāstiet par savām Liepājas ģimenēm!

K.: – Man te ir mamma Inta Marnauza. Mums ir arī kaķis un suns. Mēs dzīvojām klusi un mīļi, taču man pie tā vajadzēja pierast. Tagad man tas patīk! Mājās Teksasā vienmēr iet ļoti skaļi, jo man ir trīs brāļi. Kad īstā mamma runā pa telefonu, tad visā mājā to dzird! Cits temperaments.

D.: – Mana ģimene šeit ļoti jauka, un man ir māsas Nataša un Taņa. Mamma Olga un tētis Sergejs. Amerikā man ir četras māsas un viens brālis. Mums nav tēta. Šeit viņš ir, un sākumā nezināju, kā tas būs – tētis. Tagad zinu, ka tas ir lieliski.

Jums vajadzēja pierast kā pie jauniem cilvēkiem, tā citādākām attiecībām. Kas vēl sagādāja rūpes?

K.: – Ēdiens. Daudzas lietas iepriekš vispār nepazinu un nezināju par tām. Kartupeļu pankūkas, sēnes, majonēze... Pat slimoju, jo manam vēderam kaut kas no tā visa nepatika. Amerikā vairāk ēdām dārzeņus, mazāk piena produktus. Esmu veģetāriete. Varbūt tādēļ šeit grūti? Tagad jau ēdu to, ko Latvijā ēd. Tās pašas kartupeļu pankūkas! Bet man pietrūkst zemesriekstu sviesta... Kad būšu Amerikā, tad pietrūks kefīra, skābeņu zupas.

Ziema bija šausmīga. Auksta, tumša, visur slapjš, sniegs. Teksasā kaut kas līdzīgs ziemai ir tikai vienu mēnesi gadā un sniegs uzkrīt labi ja vienu dienu gadā. Pārējā laikā silti, tā kā tagad, vai karsti, kad plus 40 grādu. Lietus nav. Pirmo reizi savā dzimšanas dienā, 26.martā, piedzīvoju sniegu.

D.: – Amerikā neēdu sviestu, majonēzi. Tur man ļoti garšoja meksikāņu ēdieni. Te to nav. Te pirmo reizi ēdu biezpienu un dzēru kefīru. Par biezpienu brīnījos un jautāju: kas tas tāds ir, ko ēdu? Tagad man visi ēdieni šeit ļoti garšo. Pati mājās palīdzu virtuvē.

Te, Liepājā, man vienmēr par aukstu, bet ļoti priecājos par lietu, jo manā dzimtajā vietā lietus nav. Sniega arī nav, bet te jau bija oktobrī. Te ir gadalaiki – ziema, vasara, pavasaris.

Pagājis jau gandrīz gads, kopš dzīvojat Latvijā. Vai negribas uz mājām?

D.: – Ļoti gribējās decembrī, janvārī, tagad vairs ne. Es saprotu šejienes cilvēkus. Man tik daudz ko gribas pateikt savai Liepājas ģimenei, bet man pietrūkst krievu valodas vārdu. Esmu mainījusies un noteikti skumšu pēc šīs ģimenes un Liepājas.

Brīvajā laikā gāju uz muzejiem, daudz uz koncertiem, skolā uz diskotēku. Biju arī pirtī. Tādas vietas kā pirts pie mums nav!

K.: – Man bija tāpat. Un mammas pietrūka. Tagad šeit jūtos labi. Latvija ir ļoti skaista zeme ar skaistu arhitektūru. Teksasa brūna visu gadu, šeit daudz zaļu koku. Liepājā dzīvojot, esmu kļuvusi daudz patstāvīgāka. Te mājās daudzas saimniecības lietas darīju pati, Amerikā visu darīja mamma. Pēc stundām gāju uz austrumu vēderdejas nodarbībām, ādas apstrādes pulciņu. Patīk kino.

Kādi jūsu nākotnes plāni pēc atgriešanās dzimtenē?

K.: – Noteikti stāstīšu draugiem par Latviju, lai viņi zina, ka Latvija ir brīnišķīga zeme. Mācīšos koledžā, universitātē, gribu kļūt par fotogrāfi. Pēc gadiem pieciem noteikti vēlreiz atbraukšu uz Liepāju, lai paskatītos, kas šeit mainījies. Pasaule ir tik maza.

D.: – Atgriezīšos Amerikā un būšu šokā. Jo būs skumji, ka man viss Liepājā beidzies. Savējiem noteikti stāstīšu par šeit piedzīvoto. Gribu, lai viņi zina, ka šeit dzīvo labi cilvēki. Jūs paši ne vienmēr apzināties, cik lieliskā vietā dzīvojat. Es vēlos kļūt par skolotāju un rakstnieci. Tie ir mani sapņi. Iespējams, kādreiz atbraukšu uz Latviju un dzīvošu šeit. Latvija tagad ir manā sirdī.