Kurzemes Vārds

07:23 Otrdiena, 2. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Latvija gaida debijas spēli, bet milžu cīņā uzvar Francija

Edgars Lūsēns Portugālē

Eiropas futbola čempionāta finālturnīrs aizvien straujāk uzņem savu gaitu, un šobrīd tajā pirmās spēles vēl nav aizvadījušas vienīgi četras komandas, starp kurām ir arī debitante Latvija. Vakar mūsējie aizvadīja pirmo un vienīgo treniņu spēles norises vietā Aveiru stadionā, un tūlīt pat precīzi 24 stundas pirms mača sākuma zālienu iemēģināt devās arī čehi, kas šajā mačā ir laukuma saimnieku statusā. Tas pēc noteikumiem ļauj viņiem izvēlēties vistīkamāko treniņlaiku, un mūsējiem atliek tam pielāgoties.

Citādāk gatavošanās debijas mačam līdz šim ir notikusi pēc plāna, un treneriem ir vien pāris galvassāpju. Pirmā futbolā pieder mūžīgajām, un tās ir spēlētāju mikrotraumas, kā arī sportiskās formas virsotnes sasniegšana vajadzīgajā brīdī. Bažas par to sagatavošanās cikla pēdējā fāzē skanējušas regulāri, un pat Anadijā te viens, te otrs no komandas līderiem nav aizvadījuši treniņus ar pilnu spēku. Tomēr ļoti iespējams, ka pamatsastāvs šodien būs optimāls, un, ja vien uz kājām būs visi labākie, tad faktiski vienīgais aktuālais jautājums būs, kurš spēlēs labās malas aizsarga postenī, kur Starkovam, ja vien viņš negatavo kādu īpašu pārsteigumu, it kā jāizšķiras starp "Liepājas metalurgā" spēlējošo Dzintaru Zirni un mūsu pilsētā gaisu paostījušo Aleksandru Isakovu. Vairums no Portugālē esošajiem Latvijas futbola žurnālistiem domā, ka spēlēs Isakovs, un tā šķiet gan tādēļ, ka viņš labāk par Zirni aizvadījis puslaiku no pēdējā treniņmača, kad Latvija ar 5:1 apspēlēja vietējo amatieru komandu, gan tādēļ, ka Zirņa komplikācijas spēlētāji sliktāk varētu panest karstumu. Tieši svelme varētu būt otrā lielākā mūsu treneru galvassāpe, jo kopš svētdienas Portugālē svelme ir nomainījusi Latvijas vasarai raksturīgo klimatu.

Futbolisti gan tam nepievērš izšķirošo uzmanību. "Jā, ir nežēlīgi karsts," pēc pēdējā treniņa Aveiru "Kurzemes Vārdam" sacīja Māris Verpakovskis. "Un man pašam arī labāk patīk spēlēt pie kādiem +20 grādiem, taču es pats arī neesmu vistrakākajā situācijā, jo lielākiem un smagākiem špīleriem klājas daudz grūtāk. Paši jau vēl nezinām, kā būs pēc 90 minūtēm, bet ievēroju, ka, krieviem spēlējot pret spāņiem, pēdējās desmit minūtēs līdz pretinieku soda laukumam pēc stūru sitienu izspēles spēja aizskriet trīs cilvēki. Ar dzīvošanu esmu apmierināts, bet, vai sanatorijai būs kādas dziedinošās īpašības, vislabāk varēs redzēt, atgūstot spēkus pēc spēlēm. Čehu spēli, protams, esam īpaši studējuši taktiskajās nodarbībās, un pats galveno vērību pievērsu aizsargu darbībai. Tā nav ideāla, bet, vai pratīsim to izmantot, rādīs pati spēle."

Viens no mūsējo spēles konstruktoriem un pussargu līnijas balstiem Juris Laizāns svētdien guva nelielu muskuļa sasitumu, bet tūlīt steidza mierināt žurnālistu, ka tas neesot nekas nopietns un spēlēt viņš noteikti varēšot. "Pret čehiem ļoti daudz ko izšķirs tas, vai spēsim mača sākumā noturēt pretinieku vidējo līniju, vai pratīsim nospēlēt tā, lai neļautu tai izvērsties," spriež Laizāns.

"Mums nebūs viegli," pragmatiski pauž pieredzējušais aizsargs Mihails Zemļinskis. "Bet mēs taču zinām, kur esam atbraukuši. Šeit nav vāju komandu, un katra spēle mums būs pārbaudījums. Mums svarīgi ir parādīt, ko protam, un cīnīties, nerespektējot pretinieku titulus."

Viens no smaidošākajiem Latvijas delegācijas pārstāvjiem ir par izlases talismanu dēvētais menedžera vietnieks Jevgeņijs Miļevskis. "Kurzemes Vārda" taujāts, vai pieredze viņam nepasaka priekšā, kādu spēles recepti, ko varētu izmantot pret čehiem, Austrijas čempiona godā pabijušais viens no astoņdesmito gadu spožākajiem Rīgas "Daugavas" uzbrukuma līderiem neapmulst ne brīdi. "Atbildi uz jūsu jautājumu var atrast, ja paskatāmies čempionāta dalībnieku sastāvu. Šeit no bijušās Savienības taču esam tikai mēs un Krievija. Bet savulaik ukraiņi, gruzīni, lietuvieši, armēņi bija spēcīgāki par mums. Taču viņu bēda ir tā, ka viņi ir palikuši tajā domāšanas līmenī, ka viņi ir stipri un visu māk. Latvija vispirms izmainīja domāšanu, attieksmi, un tāpēc mēs šeit nokļuvām. Futbols sākas no galvas. Ja pratīsim psiholoģiski pareizi sagatavoties mačiem, domāju, nav izslēgts kāds pārsteigums," domā Miļevskis.

Izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs ir nosvīdis gan no treniņa vadīšanas svelmē, gan no ārzemju žurnālistu vaicājumiem. Tomēr viņš arī pēc oficiālās preses konferences beigām turpina pacietīgi atbildēt uz Latvijas žurnālistu jautājumiem. Treneris konstatē, ka treniņprocess ritējis, kā iecerēts, un uzņemšanu labāku nevar vēlēties, bet viņam tāpat kā komandai kārojoties ātrāk tikt līdz oficiālajiem mačiem, jo gaidīšana neesot tas patīkamākais laika pavadīšanas veids. Starkovs cer, ka fani nepametīs izlasi arī tad, ja tai klāsies grūti, bet, taujāts par iespaidiem no pirmajām spēlēm, atbild, ka tajās nav bijis pārsteigumu.

Vakar Portugālē nolaidās arī vairākas lidmašīnas no Rīgas un uz Eiropas čempionāta zemes izkāpa arī virkne liepājnieku – "Liepājas metalurga" vadītāji un treneri A.Rogoza, B.Zelkēvičs, I.Verpakovskis, V.Osipovs, A.Daņilovs un A.Stradiņš.

Bet Portugāle tikmēr dzīvo lielajās kaislībās. Ja svētdien visa valsts atguvās no sestdienas šoka un avīzes atgādināja krāsainas, taču depresīvas sēru lapas, kur mainījās tikai portugāļu elka Figu un trenera Skolari sarūgtinātās grimases, tad vakar, protams, ka vēl un vēlreiz tika apspriesta Francijas un Anglijas milžu cīņa. Septiņdesmit tūkstošus cilvēku uzņemošajā Lisabonas "Luz" stadionā "Kurzemes Vārdam" bija iespēja kļūt par aculiecinieku mačam, kurš vēl pirms tā norises tika dēvēts vispārākajās pakāpēs un viskrāšņākajos salīdzinājumos, no kuriem tādas frāzes kā čempionāta nagla, gadsimta milžu cīņa vai fināls jau apakšgrupā nebūt nebija tās izpušķotākās.

Šajā lappusē nepietiku vietas, lai aprakstītu kaut vai to, kas notika pirms spēles. Angļu līdzjutēju ierašanās uz maču būtu Holivudas eposa vērta, bet leģendārās "Benfica" mājvietas tuvums atgādināja vienu milzonīgu elles ķēķi, kas visdažādākajās skaņās dunēja nepārtraukti. Preses centrs bija akurāt tik liels, kā Ventspils basketbola halle, bet vislielākais šoks mani sagaidīja preses tribīnē, kur voluntiere mani vadāja tik ilgi,līdz atradu vietas devītajā rindā pie paša laukuma centra. Man neatlika laika noskaitīt pateicības lūgsnu Latvijas futbola izlasei, jo skaidrs, ka tas ir tikai un vienīgi šās komandas nopelns, ka šās valsts žurnālisti tiek tādās vietās, jo man skats bija piekalts vispirms tribīnēm, bet tad laukumam. Atzīstos, es pāris minūtes nespēju noticēt, ka Bekhems iesildās tuvāk nekā Grebis pirms metalurgu mačiem man ierastajā Liepājas "Daugavas" stadionā, bet, uzmetot acis pārdesmit metrus pa kreisi, gribas bezmaz vēl vienu reizi iekniebt sānos, lai vīzija pārtrūktu, jo cilvēks, kas žestikulē savējiem Bekhemam pretējā pusē, ir neviens cits kā Zidāns.

Pēc laiciņa mačs sākās un pagāja desmit minūtes, līdz pieradu, ka šie ir patiešām dzīvi cilvēki, nevis kāds milzīgs kompjūteru veidots digitalizētais realitātes šovs, jo tas, cik organizēti komandas darbojās un kā šie vīri pieturēja bumbu vai saspēlējās, likās mākslīgi veidots, nevis dzīvu cilvēku spēlēts futbols, un tikai tad, kad sāka sprēgāt emocijas, es sapratu, kāpēc cilvēki melnajā tirgū gatavi maksāt pat pārsimts eiro, lai nokļūtu uz šādiem futbola šedevriem.

Neapšaubāmi, ka man visinteresantākais bija tas, ko parasti nevar redzēt televizorā, un es pievērsos līderiem, jo galu galā laukuma pretējās pusēs bija divi no Eiropas (un ne tikai) futbola labākajiem kājbumbas diriģentiem. Neapšaubāmi, ka Bekhems ir atraktīvākais no tām Madrides "Real" trijām pasaules futbola zvaigznēm, ko gadījies redzēt divu dienu laikā. Jo Portugālei visa komanda meklēja un atrada Figu, bet viņš šoreiz nebija vilcējs, savukārt Zidāns turējās ēnā un par sevi atgādināja vien ar piespēlēm ievadot uzbrukumus. Savukārt Bekhems it kā bija visur. Viņš deva piespēles, viņš slavēja Ovenu un uzmundrināja brīnumbērnu Rūniju, kā arī Vācijas labākā tiesneša Merka vietā bija gatavs pasaukt ārstus, kad galvas sasitumu guva Nevils. Bekhems atdeva piespēli, kad tika gūti vārti, un pat nerealizētā pendele, šķiet, darīja viņu tikai laicīgai zemei piederīgāku, jo angļi taču uzvarēja un fani jau dziedāja un gavilēja. Taču Bekhems aizmirsa, ka futbolā spēle rit nevis 90 minūtes, bet gan līdz brīdim, kad finālu svilp tiesnesis. Toties šo patiesību šoreiz labi bija ielāgojis Zidāns. Divi viņa standartsituāciju sitieni soģa pieliktajā laikā, un pēc mača gavilēja jau Francijas fani, savukārt neitrālāki līdzjutēji, šo rindu autoru ieskaitot, nebeidza jūsmot par futbola brīnumdaru sagādāto futbola šedevru, kura sižetu nav iespējams izdomāt – to var tikai izspēlēt, ja laukumā 2004.gada 13.jūnijā Portugāles "Luz" stadionā satiekas Anglija un Francija.