Kurzemes Vārds

11:35 Trešdiena, 23. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pārdomas

Liepājnieki un latviešu tautas politiskā atmoda

Rihards Rubīns

Tiesa, atmodāmies stipri pavēlu. Tikai pirms simts gadiem mums radās pirmā politiskā partija. Sociāldemokrāti: skaidrs – nelegālā statusā. Ar demokrātiju Krievijā allaž bijušas problēmas. Jaunlatvieši mācīja tautiešiem pašcieņu, rosīties nacionāli kulturālā ziņā. Risināt politiskās problēmas vēl nespēja. Salasījušies svešas, vācu marksistu gudrības, to uzsāka jaunstrāvnieki. Trīs mūsējie: Miķelis Valters, Ernests Rolovs, Emīls Skubiķis 1903.gadā nāca klajā ar brīvās Latvijas ideju. Dzima politiskais nacionālisms.

Latviešu tautas politiskā atmoda – grūtas, sarežģītas dzemdības, ar ķeizargriezienu 1905.gadā. Vai to atcerēties? Ja ņem vērā pašreizējo pieeju pagājībai – stipri šaubos. Kam gan interesē, kā mūsu tautieši pirms simts gadiem politiku taisīja!? Tomēr mulsināja atziņa, ka daudzi toreizējie politiskie defekti dzīvi šobaltdien. Neviens no laikiem nav spējis pārkāpt savai ēnai.

Kaut kur ārzemēs – Šveicē – trīs liepājnieki, sapņojot par brīvību, rakstīja savā avīzē: "Ārā no Krievijas! Nost ar patvaldību!" Politiski svēta patiesība. Tajā pašā laikā Liepāja uzņēma krievu ķeizaru. Baltvāci, ebreju tirgoņi, turīgie latvieši sajūsmā. Pats cars jāja uz skaista zirga, ķeizariene karietē. Urravas, ziedi, mūzika. Apvienotie kori atkārtoti dziedāja: "Dievs, sargi ķeizaru!" Viss bija nokārtots tā, lai patvaldnieks nedzirdētu nevienu sliktu vārdu.

Vai slavinātāji bija patiesi? Protams, nē. Bet, ja esi politiskos saietos, liec lietā dubultmorāli. Tad, lai ar kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri. Tā šodien arī, kad vēroju ieiešanas svētkus Eiropā.

Kas veido vēsturi? Vai tautas masas? Tā man savlaik mācīja divās augstskolās. Blefs. Protams, personības – tām ir izcila loma politikā.

Latviešu tautu politiskai darbībai arī modināja personības. Dīvaini gan – daudzi Liepājas ģimnāzijas absolventi: Miķelis Valters, Ernests Rolovs, Pauls Kalniņš, Fricis Roziņš, Jānis Jansons un vēl citi.

Par Miķeli Valteru skaidrs it kā būtu viss. Pats daudzkārt esmu publicējis dažādos preses izdevumos. Par Ernestu Rolovu mazāk, bet par Emīlu Skubiķi gandrīz nekas. Ar lielām pūlēm sameklēju tikai vienu bildi. Retais zinās, ka Emīls vēsturiskajā brīdī – 18.novembrī – uzstājās ar runu un bija viens no 38 Tautas padomes locekļiem. Redzot sākotnējo sapņu devalvāciju, mūža beigās politiku pameta.

Ernesta Rolova īsā dzīve – tipisks profesionāla politiķa stāsts. Dzimis 1874.gada 15.augustā Asītes pagasta Nodegās. Atkal dīvainība – tieši šī pašvaldība ir vairāku izcilu politisko revolucionāru dzimtā puse. Ja Valters bija teorētiķis, tad Rolovs praktiķis. Sākot ar 1903.gadu, abi kopā par Latvijas valsti. Vairākkārt apcietināts, ieslodzīts Grobiņas, Liepājas Maskavas cietumos. Izsūtīts Sibīrijā. Izbēdzis līdzīgā kārtā kā Staļins. 1907.gadā viņu arestēja Odesā, atveda uz Grobiņas cietumu un 18.augustā "nošāva bēgot" Bārtas ceļā. Toreiz no cīņu biedru puses tika darīts pat neiespējamais, lai Rolovu atbrīvotu. Izmantojot krievu kņazieni, nonāca līdz pat Stolipinam. Cara ministru padomes galva apsolīja palīdzēt. Tiesa, bilstot, ka Krievijā nevienu bez tiesas nenošaujot… Dzīves realitāte sludināja pretējo. Ne tikai Rolovu, bet nošāva arī pašu Stolipinu.

Šogad Rolovam tāpat kā Valteram apaļa jubileja. Jādomā, derētu sakopt atdusas vietu Grobiņas pagasta Limbiķu kapos. Tomēr jāņem vērā, ka nevienam politiskam režīmam Rolovs nav paticis. Boļševiki savulaik lamāja par nacionālistu. Īstie latvieši kritizēja par sadarbi ar sociāldemokrātiem. Baltvāci lamāja par latviešu žurku un muižu dedzinātāju. Arī šodien daži aizdomu pilni – ka tik nav sarkanais.

Pirmie politiskās atmodas darbinieki vislielāko pretestību juta patvaldības birokrātos. 19.gadsimta beigās tā vēl Latvijā runāja vācu mēlē, bet 20.gadsimta sākumā krieviski. Pārbīde bija asi jūtama. Vācu birokrātija nicināja latviešus, apsaukāja par bauriem, bet kukuļus neņēma, nezaga, ar milzīgu kārtības izjūtu pildīja likumus. Krievu činavnieki izrādījās nekulturāli, korumpēti, sadarbojās ar noziedzniekiem, spļaudīgi izturējās pret valsts norādēm. Subjektīvs barbarisms.

Šodien, manuprāt, valsts pārvaldē veidojas abu virzienu sintēze.

Pirmie politiķi – revolucionāri bija jauni cilvēki. Pastāvošais politiskais režīms viņos iesvēla sašutumu. Dzīvei, viņuprāt, vajadzēja sekot Svētiem Rakstiem, bet bija elles vestibils. Jaunos politiķos valdīja fanātisms – kalpošana idejai. Pašlabuma raušana vēl nenāca modē.

Carisms un vietējie baltvāci viņus slaktēja masveidīgi. Jānis Akuraters sacerēja politisko dzejoli: "… ar kaujas saucieniem uz lūpām kritāt jūs…" Jūlijs Sproģis uzrakstīja mūziku un tā kļuva par revolucionāru cīņas un sēru dziesmu.

Starp citu, vairāk bendēti tika nacionālisti nekā marksisti. Doma, ka sociālisms radīs paradīzi zemes virsū, varas vīriem šķita smieklīga. Taču no Latvijas patriotiem draudēja īstas briesmas. Visattīstītākā Krievijas nomale patiešām varēja atdalīties no impērijas. Kādas šausmas!

Vai toreiz politiķi strīdējās savā starpā? Protams. Kur divi latvieši, tur trīs partijas. Vai strīdi ir kaitīgi? Kā lai to saka. Piemēram, izcilais vācu filozofs Kants, kam arī šogad apaļa jubileja, domā, ka nepieciešamība. Ja uzskatu sadursmēs nedzimst patiesība, tad vismaz problēmas virzība. Diskusijās ir jābūt tolerancei, politiskai kultūrai, cieņai pret oponentu. Jāsaka, ka tā nebija toreiz, bet šodien gandrīz vēl trakāk. Kad priekšvēlēšanu batālijās dzirdi varas vīru savstarpējās lamas, jābrīnās, kāpēc tādi kungi vispār tika pie teikšanas.

Bet ko tad tauta? Latviešu zemnieks vēl karoja pats ar sevi. Lika visas cerības uz darbu, centību, tradīciju garu. Uz notiekošo aizdomu pilni. Nedrošās vēstures gaitas lietas uzskatīja par nejaušu sastapšanos saplūdumu. Kādu demokrātiju!? Dodiet īstu saimnieku. Miķelis Valters rakstīja: "Ne vēsture, ne skola, ne prese nebija gādājusi par pilsonības politisko mācīšanos – un tā viņa iegāja valsts dibināšanas aktos kā stumta, bīdīta masa."

Vai šodien labāk? Varbūt joprojām mācāmies peldēt krūmos.