Kurzemes Vārds

06:25 Pirmdiena, 22. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skaista nāca Jāņu diena, tai ir pulka gaidītāju

Anda Pūce

Būtu muļķīgi apstrīdēt Jāņu dienas milzīgo nozīmi mūsu senču kultūrā, un šie joprojām ir vieni no visgaidītākajiem svētkiem. Tomēr ik gadu sabiedrībā izskan arī diskusijas par to, kāda tad ir šo svētku vieta modernā cilvēka dzīvē. Vai tie joprojām ir pagāniskie auglības svētki, vai pārvērtušies par milzu kopēju pikniku? Kāda vieta Jāņiem ir kristīgu cilvēku dzīvē? Kāda ir šo svētku dziļākā būtība un kā mums katram piedzīvot īstus Jāņus? Par to visu pirmssvētku noskaņās runājāmies ar pieciem dažādu paaudžu, uzskatu un nodarbošanās cilvēkiem, starp kuriem bija arī pāris Jāņu un viena Līga – Lutera draudzes mācītājs Raitis Šēners, tūrisma speciāliste Līga Engelmane, Liepājas domes deputāts Jānis Birzkops, mākslas un jaunrades centra "Vaduguns" folkloras kopas "Ķocis" vadītāja Mirdza Vanaga un Rucavas Pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Bārdulis.

Vispirms es gribu jums katram pavaicāt par to, kāda ir Jāņu nozīme jums katram personīgi, bez kā šos svētkus nevarat iedomāties un ar ko tie jums saistās?

Jānis Bārdulis: "Manā dzīvē Jāņiem vienmēr ir bijusi ļoti liela nozīme, jo es pats esmu Jānis un tā ir mana vārdadiena, ko turklāt daudzina visa tauta. Vēl tikpat populāri varbūt ir Pēteri un Mārtiņi, tomēr Jāņi stāv pāri visam kā tādi īsti tautas svētki. Pirmās atmiņas par Jāņiem ir no bērnības un visspilgtāk atceros ugunskurus, tomēr uzreiz jāteic, ka tolaik Jāņi bija gluži citādi, nekā tie ir tagad. Vispār šie svētki ir vairākkārt mainījušies un dažādos laikos bijuši ļoti dažādi. Ja atceramies tos padomju gadus, kad tie bija vienīgie pusslepenie nacionālie svētki bez partijas pieskaņas, tad tās noskaņas bija pavisam citādākas nekā tagad, kad tā teikt, visi ceļi vaļā. Man šķiet, tie kļuvuši mazāk dvēseliski, nekā bija agrāk, vairāk pārvērtušies par tādiem šašliku svētkiem. Tomēr kopumā liekas, ka sabiedrībā šos svētkus gaida visvairāk vai vismaz vienlīdz stipri kā Ziemassvētkus. Ja kristiešiem varbūt Lieldienas ir nozīmīgāki svētki, tad latviešiem Jāņi ar to vienreizējo kopības sajūtu ir svētku svētki.

Bet, ja runājam par svētku sajūtām, tad man vispirms nāk prātā gatavošanās svētkiem – ja es neesmu vēl to ceļa galu vai pagalma stūrīti appļāvis, man ir tāda nelāga sajūta, jo tas, kā zināms, draud ar aplīgošanu. Tomēr ne jau no tā baidos, vienkārši tā pieņemts, ka visi darbi līdz Jāņiem ir jāapdara, vismaz jācenšas tos apdarīt un sakārtot. Nu, un tad 23.jūnijā jau redzu, ka mājinieki tā neuzkrītoši sāk pazust, jo devušies pēc Jāņu zālēm un ozola zariem vainagam. Neteikšu, ka nepatīk, turklāt pēdējos gados to vainagu ir ļoti daudz – pēc svētkiem visa istaba ir pilna piekārta. Man grūti salīdzināt lauku un pilsētas Jāņu svinības, jo es visu mūžu šos svētkus esmu svinējis laukos, bet, protams, ka lauku cilvēkam Jāņi ir tuvāki, jo ikdienas darbi jau rit pēc dabas likumiem un arī šie svētki. Ne velti līdz Jāņiem tie lielie darbi jāapdara, bet pēc Jāņiem jau mēs ejam uz rudeni, uz ražas laiku."

Jānis Birzkops: "Ne tikai Jāņi, bet arī Lieldienas, Ziemassvētki, valsts svētki man vispirms saistās ar to, kā tos svinēja manā ģimenē. Man šķiet būtiski, ka katram no šiem svētkiem bija sava dziļa būtība un jēga, nozīme. Es pats varbūt to nebūtu tā uztvēris, bet manu vecāku un vecvecāku paaudzes bija tās, kas stingri turējās pie šīm tradīcijām. Un, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, visvairāk man patika, ka svētki nebija tikai ēšanas un dzeršanas pasākums, kādi tagad tautas apziņā faktiski ir jebkuri svētki. Un trakākās ir tās reklāmas par dažādām atlaidēm un akcijām, kas to zināmā mērā veicina."

Līga Engelmane: "Vispār šīs pirmssvētku reklāmas ir ļoti kaitinošas, īpaši pirms Ziemassvētkiem, kad ir grūti atrast informāciju par to, kad un kur notiks svētku dievkalpojumi, bet ir milzum daudz visādu akciju un atlaižu reklāmu."

Jānis Bārdulis: "Tas būtībā ir koks ar diviem galiem, jo Jāņos, tāpat kā citos svētkos mēs kaut ko dodam un kaut ko saņemam pretī, tāpēc nav slikti, ka uzņēmēji nāk ar šiem piedāvājumiem, bet, kad tas ir par daudz, tad kļūst diezgan nomācoši."

Raitis Šēners: "Tas, ka šodienas cilvēka prāts jeb pragmatisms un racionālisms ir ņēmis virsroku pār cilvēku, redzams visās dzīves jomās. Un tas izpaužas arī cilvēka materiālistiskajā pieejā jebkam, arī šiem svētkiem. Bet tā vienīgā patiesība, ko mēs vai nu pieņemam, vai noraidām, runā par to, ka cilvēks ir tas, kas viņš ir nevis ar prātu, bet ar sirdi. Un vai nu viņš ir sirds cilvēks, vai racionāls instruments, kas neatrod sev īsti vietu un neatrod arī svētkus, jo noracionalizē tos līdz ikdienai. Tāpēc jau arī rodas tās intereses cilvēkos – vieni kaut ko palētina, bet otri skrien pakaļ. Bet Jāņi, manuprāt, ir svētki, kas meklē vietu cilvēka sirdī."

Jānis Birzkops: "Es atceros, kā kopā ar vectēvu viņa saimniecībā apstaigāju druvas un viņš man visu izrādīju, pēc tam netālajā pakalnā pūdeli vilka augšā, un sievietes – mamma, vecmamma un tantes pina noteiktas puķes vainagos. Pieaugušie pie ugunskura runāja par padarīto, par vēl darāmo un dažādiem pasaules notikumiem, vēlāk gāja uz kaimiņu mājām, kur notika aplīgošana, tad ieradās kaimiņi un līgotāju pulks kļuva aizvien lielāks. Un dzeršana un ēšana nebija tas svarīgākais, svarīgākais bija tā darbošanās. Tas bija vesels rituāls, kas man arī Jāņos visvairāk patīk un tagad nereti pietrūkst. Es cenšos kaut ko no tās Jāņu bildes, kas man acu priekšā, vēl saglabāt, un tāpēc nevaru līgot kaut kur pilsētā, kur visi ampelējas un dzērumā grūstās. Laukos jau mēs, latvieši, vispār esam savai būtībai tuvāki, tāpēc arī mēs ar ģimeni braucam uz saviem laukiem, kur vēl apdarām pēdējos darbus, kas apdarāmi, baudām klusumu, pasēžam pie ugunskura, kur notiek pārrunas par dzīvi, nevis tikai neprātīga ālēšanās."

Jānis Bārdulis: "Gribu mazliet oponēt, jo bez tās lustēšanās Jāņos arī nevar iztikt, tikai svarīgi, protams, lai netiktu pārkāptas zināmas robežas, taču no dancošanas un kāda izdzerta alus kausa jau neviens nesitas un nemirst."

Mirdza Vanaga: "Mūsu ģimenē, kur mans tēvs ir Jānis un dēls – Jānis, mēs vienmēr esam sēdējuši pie ugunskura un līgojuši, ejot un dziedot no sētas uz sētu. Un skumjākais ir tas, ka jaunākās paaudzes vairs nezina līgotnes. Es vienmēr saku, ka, ja viens māk tautas dziesmu, tad visi māk, jo tikai kādam jāsāk dziedāt un citiem jāiesaistās! Līgo dziesmas ir ārkārtīgi daudz un ļoti skaistas, tāpēc mani patiesi skumdina, ka jaunieši tās neprot. Visos pasākumos, arī Liepājā, tiek uzaicinātas dažādas folkloras kopas, kas uzstājas ar saviem priekšnesumiem, mums pašiem ir "Atštaukas" un "Vēlava" – nu kāpēc tās nevarētu iesaistīt līgodziesmu dziedāšanā citus, kaut gan viegli tas nebūs, jo ļaudis ir ļoti kūtri. Bet ar bērniem esmu to izmēģinājusi un, pa vienai rindiņai vien atkārtojot, tautas dziesmas var iemācīt jebkuram – arī tiem, kas rūc, nevis dzied. Katrā ziņā bērni vienmēr ir ļoti atsaucīgi. Ja runājam par dančiem, tad pērnvasar biju kāzās, kur jaunieši līdz slapjiem sviedriem dancoja tikai latviešu tautas dančus! Un tāpat rotaļas mums daudz un dažādas. Bet mums pēdējos gados Jāņi ir pamatā ar atskaņotām Raimonda Paula dziesmām, nevis īstām Līgo dziesmām, kas ir tik skaistas, ka dažbrīd pat dziedot tirpas izskrien pār kauliem."

Jānis Birzkops: "Mūsu tautas mākslu vispirms pazudināja tāds izgudrojums kā patafons, jo līdz tam visiem vajadzēja pašiem dziedāt, bet mūsdienās šī sērga vēl pieaugusi, jo tagad mums ir maģi, kur tikai disks jāieliek un poga jānospiež, vai vēl trakāk, televizors. Un tāpēc cilvēki vairs Jāņos nedzied un ir aizmirsuši šīs līgotnes."

Līga Engelmane: "Man Jāņi ir vismīļākie svētki, tādā izpratnē, ka tos vienmēr cenšos nosvinēt tā, lai man pašai patiktu. Un iespējams, ka sava mūža krāšņākos Jāņus es jau esmu piedzīvojusi. Tas bija astoņdesmito gadu beigās, kas bija Atmodas laiks, kad gadus sešus pēc kārtas mēs kopā ar vecākiem mūsu lauku mājās Ausekļos centāmies rīkot tādus svētkus, kādus mums pašiem gribējās, un ļoti rūpīgi un pārdomāti tiem gatavojāmies. Un tad piedzīvoju vēl tādus Jāņus, kad automašīnas tika atstātas pagalmā un radio izslēgti, un visi viesi – kādi piecdesmit cilvēki dziedāja līgodziesmas, kādas un kā tikai prazdami. Paps pats brūvēja alu, es – sēju sieru, kas nemaz nav tik sarežģīti, un man bija pašas darināts tautas tērps. Šķiet, ka tie jaukākie Jāņi bija 1988.gadā, kad uzvilkām slepus arī Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, sak, meža vidū neviens to neredzēs, atbrauca koris "Līva" – visi tautas tērpos, un jāteic, ka man no saviļņojuma asaras pašas riesās acīs. Bet viss šis Atmodas laiks jau bija tāds emocionālas pacilātības pilns. Tagad man tā enerģija ir mazliet apsīkusi, bet es vienmēr cenšos šos svētkus pavadīt ar tiem draugiem, ar kuriem varam kopā līgodziesmās vienoties. Jo ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki tev ir apkārt, kaut gan ir bijis arī tā, ka nakts vidū iebrauc sveša mašīna sētā un cilvēki vienkārši iesaistās visās izdarībās.

Man šķiet, ka tas, kas tagad Jāņiem ir zudis, ir tā nozīme un mērķis, kas šiem svētkiem agrāk ir bijis. Nu kaut vai 23.jūnijs vai pareizāk laikam 21.jūnijs, kad ir īstie saulgrieži, kas man šķiet nopietna darba diena, jo jāceļas jau pirms saules un jānodarbojas ar skaistumkopšanu, tad ir jānopušķo visi lopi, zālītes jāvāc un daudz un dažādi citi darbi jādara. Tā ir ļoti mērķtiecīga un akurāta gatavošanās, bez kuras šie svētki nav iedomājami. Un man ir žēl, ka šo vislatviskāko svētku dziļā doma, patiesā būtība ir pazudusi. Jo šie svētki ir tie, ar kuriem mēs varam izcelties tādā globālā kontekstā. Esmu bijusi Jāņu laikā arī citās zemēs un arī tur šo vasaras kulmināciju atzīmē, taču tas ir vairāk formāli."

Raitis Šēners: "Jāņi, kas man vienmēr ir bijuši mīļi svētki un nav pazaudējuši šo vietu manā dzīvē arī šodien, no manas bērnības man vispirms asociējas ar latvisko identitāti, jo tie bija simtprocentīgi nacionāli svētki, ko var saukt arī par tautas vienotības simbolu, kas apliecināja, ka mēs – latvieši – esam dzīvi, gaidām šo dienu un gribam to svinēt. Un tas, par ko šie svētki kļūst katram no mums, ir atkarīgs no mūsu cilvēciskās dabas. Tāpēc vienam tie ir šašliku ēšanas svētki, citam – ģimenes tikšanās svētki.

Jāteic, ka skaidri šo svētku būtību es sāku saprast tad, kad es pats kļuvu ticīgs. Es pats priekš sevis vēlējos noskaidrot, ko šie svētki īsti nozīmē. Gribu teikt, ka šie svētki vispirms saistās ar latviskās reliģiozitātes dabu un šeit ir runa par Līgo dievu – miera un mīlestības dievu, kam ierādīja vietu vasaras saulgriežos, kad gaisma svin uzvaru, un veltīja daudz skaistas slavas un pielūgsmes dziesmas. Ienākot Latvijas telpā kristietībai, latvieši līdztekus sāka godināt arī gaismas nesēju Jāni Kristītāju, kamēr arvien vairāk Līgo savu vietu mūsu tautas reliģijā zaudēja un šīs funkcijas pārņēma Jānis. Tāpēc šobrīd ir tā, ka mēs vairs nevaram precīzi nodefinēt, kas tad tie īsti ir – Līgo vai Jāņa svētki. Bet es visai noteikti vismaz pats sev varu teikt, ka Jāņa Kristītāja pagodināšanas svētki ir pārņēmuši Līgo svētkus, jo visām Eiropas kontinenta tautām, kas pielūdza dabas spēkus, līdz ar kristietības ienākšanu šīs funkcijas pārņem nevis cilvēku priekšstatu radītie dievi, bet Dievs, kas atklājas. Bija laiks, kad Jāņa Kristītāja diena Latvijā un citur Eiropā tika svinēta. Tas bija ģimeņu kopā sanākšanas laiks, kad vienā vietā sabrauca trīs, četru paaudžu cilvēki, galvenokārt ģimenes locekļi, nevis draugi, un tie bija latviskās piederības, mīlestības un patiesības svētki. Cilvēki dziedāja arī līgodziesmas, bet to vairs nesaistīja ar Līgo dieva pielūgšanu. Taču piecdesmit okupācijas gadu laikā Latvijā izauga vairākas paaudzes, kas pazaudēja šo svētku patieso nozīmi. Tāpēc tagad mēs pazīstam tādu kā mistrojumu, uzmaisījumu no šiem svētkiem.

Man gribas, lai Jāņu saistībā mēs runājam ne tikai par kaut kādu ārējo lietu sakārtošanu – sētā, mājā, bet, nonākot pie ticības, varam runāt arī par iekšējo sakārtošanos, godīgi atzīstot, ka mums katram ir pa kādai nezālei, ko vajag izravēt."

Bet vai tēzi par svētku mistrojumu mēs nevaram attiecināt uz visiem svētkiem? Arī Lieldienās un Ziemassvētkos taču kristīgie rituāli ir sajaukušies ar senlatviešu rituāliem."

Raitis Šēners: "Vārds reliģija nāk no latīņu valodas vārda religare un nozīmē atkalsaistīšanos vai atgriešanos pie būtības. Un varam teikt, ka cilvēkam nemitīgi, katrā paaudzē ir jāatgriežas pie savām saknēm, no kurienes viņš nāk. Un kristietība, kā zināms, atbild, ka cilvēks ir nācis no Dieva, kurš ir atklājis sevi Jēzū Kristū. Bet, ja cilvēks aiziet prom no šīs atbildes, ignorē to, viņš nonāk apjukumā un haosā. Un šajā situācijā, kad cilvēks nezina, kam īsti pieķerties, viņš sāk haotiski izturēties pilnīgi pret visu – savu ģimeni, svētkiem, ikdienu, citiem cilvēkiem, amatu, ko viņš dara."

Mirdza Vanaga: "Bet, ja mēs paskatāmies uz Latgali, tad tur šī kristīgā ticība ar folkloru ir ļoti cieši un organiski savijusies kopā, dabiski ieplūstot viena otrā."

Raitis Šēners: "Iespējams, ka tas ir saistīts arī ar materiālo nodrošinājumu, jo bagātie kurzemnieki vienmēr ir bijuši lepni un tas latvietības gars šeit vienmēr bijis drusku kareivīgāks un nepakļāvīgāks. Tādi nu mēs, kurzemnieki, esam, mums pašiem patīk valdīt pār savu dzīvi."

Jānis Birzkops: "Vispār par to atgriešanos pie savām saknēm sabiedrībā vajadzētu vairāk runāt, jo no tās nenormālās informācijas gūzmas, kas tagad cilvēkam gāžas pāri, viņš ir aizmirsis ne tikai savas saknes, bet kā tāda skaidiņa padodas visām plūsmām. Un diemžēl vienīgā vieta, kur par tādām dzīves vērtībām tiek runāts, ir baznīca, jo skolas tagad nodarbojas tikai ar zināšanu bāšanu galvās."

Mirdza Vanaga: "Man arī šķiet nepareizi, ka visā pilsētā ir tikai viena maza bērnu folkloras kopiņa, jo tādām būtu jābūt katrā skolā."

Raitis Šēners: "Pēdējā laikā mūsu sabiedrībā diskutē par folkloras un mūsu kultūras mantojuma vietu. Vieni uzsver, ka tas ir pats svarīgākais mūsu tautai, ko vajadzētu mācīt, citi spriež, vai modernā pasaulē ar tās multikulturālo vidi tas vēl ir vai nav vajadzīgs. Un, manuprāt, mums uz folkloru jāskatās kā uz mūsu tautas reliģiskajiem meklējumiem, kas ļauj skaidri iezīmēt folkloras patieso vietu kā vēsturisko posmu, kas saglabājies tautas dziesmās un dejās, ar kuru patiesi lepojamies. Bet tomēr mēs ejam tālāk šajos meklējumos un tie joprojām turpinās."

Līga Engelmane: "Es gribu teikt to, ka visas lietas, ko mēs pieņemam sev kā dabiskas, ir ļoti labas. Bet, strādājot par gidi, man ne vienreiz vien ir bijis jāsaskaras ar situācijām, kad bērni nezina neko par folkloru un, piemēram, upurakmeni uztver kā vienkāršu lielu akmeni, jo viņiem neviens par to nekad nav stāstījis. Kristīgā ētika ir ļoti laba lieta, un mana meita ir tik izglītota baznīcas lietās, ka dažkārt es uzdodu jautājumus viņai, tomēr man liekas, ka ir jāmāca arī folklora un etnogrāfija, lai izaugot bērns būtu zinošāks. Un man tieši šajā modernajā pasaulē šķiet būtiski nepazaudēt to, no kurienes mēs esam nākuši, to savu unikalitāti – savu tautas dziesmu, Lielvārdes jostu un tautas tērpu, kāda nav nevienam meksikānim vai itālietim, kāds ir tikai mums – latviešiem."

Bet, ja atgriežamies pie mūsu diskusijas tēmas par Jāņiem, tad nobeigumā jums katram vēl vēlos pajautāt par to, kādi būs jūsu Jāņi šogad un kādus tos novēlat sagaidīt citiem?

Jānis Bārdulis: "Nebūtu tik svarīgi, kas šajos svētkos būs mielasta galdā – šašliks, siers vai kāds cits ēdamais. Svarīgāk, lai cilvēki vēl prastu līgodziesmas padziedāt, lai būtu ugunskurs kā gaismas turpinājums un netrūktu arī lustes. Tāpēc man patīk tie sarīkojumi, kas, Jāņus sagaidot, notiek pagastos, kur ļaudis var kopā līgot, dejot un priecāties, lai gan man nebūtu nekas pretī arī pret to, ka kāds pussimts pazīstamu un nepazīstamu ļaužu dancotu manā sētā. Būtiskākais jau ir tā latviešu kopības sajūta, un nav svarīgi, vai tā rodas sētā vai ārpus tās."

Jānis Birzkops: "Es centīšos, lai šie svētki būtu kā barība manai sirdij jeb garam, mazāk domājot par materiālām lietām, un to arī citiem novēlu!"

Mirdza Vanaga: "Manējie tagad vairāk pa Rīgu izklīduši, tāpēc nezinu, kā šogad būs ar to svinēšanu, bet visiem liepājniekiem gan gribu novēlēt, lai viņi, kopā sapulcējoties, šogad tiešām pamēģinātu paši padziedāt Līgo dziesmas, iet rotaļās un dancot, pārvēršot šos svētkus par īstiem latviešu svētkiem. To man tiešām ļoti gribētos."

Līga Engelmane: "Jo tikai tad, kad tu pats esi iesaistījies tajos svētku rituālos, dziesmās un dejās, tikai tad tu sajūti to īsto burvību. Vajag riskēt un ļauties šiem svētkiem. Bet jauniem cilvēkiem es īpaši gribu novēlēt šajā svētku dienā uz mirkli apstāties. Aizbraukt pie omes uz laukiem, paprasīt viņai veco fotoalbumu un, to šķirstot, izprasīt, kā ome un vēl viņas ome ir Jāņus svinējušas, paņemt no plaukta tautas dziesmu krājumu, kāds noteikti vismaz viens katram latvietim mājās ir, un palasīt tautas dziesmas. Bet, kurinot ugunskuru, saklausīt arī cīruļa dziesmu. Tad var atkal dziedāt un lekt, bet vismaz mirklis jāatvēl atelpai no tā trakā skrējiena, kāda tagad ir mūsu dzīve. Tad arī tā sevis sakārtošana notiks pati no sevis."

Raitis Šēners: "Es no savas puses cilvēkiem vispirms Jāņos novēlētu patiesu satikšanās prieku. Tie būs īsti svētki, kad kopā satiksies visa ģimene – vismaz triju paaudžu cilvēki. Tāpat Jāņiem ir jābūt svētkiem, kuros mēs uzsveram savu latvisko identitāti. Un mums jāatzīst patiesība, ka mēs nedzīvojam kaut kādos radītos priekšstatos un senču ēnā, bet, ka mēs uzsveram patiesību par Dievu. Es kā cilvēks saredzu Jāņos savu vietu savā paša ģimenē, savā tautā un Dieva bērnu saimē. Mazliet utopiski skan, bet man šķiet, tas ļauj katram sajusties laimīgam. Tāpēc tieši to es Jāņos novēlu gan pats sev, gan citiem. Esmu pārliecināts – ja kaut kas no tā visa vismaz fragmentāri atblāzmo katrā no mums, tad mēs esam piedzīvojuši šos svētkus. Un tad no šiem svētkiem var iziet nevis iztukšots, bet gan uzlādēts, lai atkal gaidītu Jāņu nākšanu pēc gada."