Kurzemes Vārds

14:18 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Modernās dzīves ritma realitāte

Kaspars Migla

"Nekaunība – šobrīd izplatīta parādība ļaužu vidū neatkarīgi no vecuma un izglītības. Viena no tās izpausmes formām ir transporta novietošana kur pagadās, pat kaitējot pirmā stāva iedzīvotāju veselībai. Izplūdes gāzes, benzīna tvaiki, troksnis, cērtot durvis un bagāžnieka vāku," šādu ziņu mūsu laikrakstā bija atstājis kāds cilvēku sabiedrisko attiecību likstu mākts zvanītājs. Var viņam, protams, izteikt līdzjūtību, ka cilvēks cieš no nekaunības tik lielā mērā, ka šī sāpe ir jāizsaka publiski. Taču 2004.gada vasarā, izejot un ielas Liepājas centrā ar atvērtām ausīm un nāsīm, troksnis, kāds tiek radīts, "cērtot durvis un bagāžnieka vāku", šķiet kā mazu bērnu spēlēšanās smilškastē, ar plastmasas grābeklīti sitot pa spainīti.

Salīdzinot ar tiem mierīgajiem un labajiem laikiem, kas mūsu pilsētā bija pirms gadiem desmit, piecpadsmit, šobrīd sadzīviskā trokšņošana sit visai augstu vilni. Palielinājusies gan dzīves intensitāte, gan trokšņu raidošu objektu skaits un daudzveidība.

Jau par normu kļuvusi parādība, ka sabiedriskā transportā pārējiem pasažieriem liek satrūkties un atskatīties frāzes: "Es braucu autobusā! Ko tu saki? Neko nedzirdu! Runā skaļāk!". Vēl deviņdesmito gadu sākumā autobusā braucošam dakterim nebūtu grūti šādam, pēkšņi skaļā balsī runājošam pacie..., atvainojos, pasažierim, noteikt diagnozi, un arī līdzbraucēji cits citam pārvaicātu, no kurienes šis izbēdzis. Tagad, mobilo telefonu ēras uzplaukumā, atšķirt slimnieku no abonenta var tikai augstas klases speciālists. Šajā transporta bļaušanā ir vēl viena nepatīkama nianse. Kā noskaidrojuši psihologi, mūždien ziņkārīgos cilvēkus tracina ne tikai viena sarunāšanās, bet galvenokārt tas, ka nevar dzirdēt otra runātāju tekstu.

Taču, ja allaž kņadīgajā transportlīdzeklī mobilās sarunas var gan saprast, gan piedot, tad teātros, kinoteātros un citās šāda veida iestādēs un to piedāvātajos pasākumos apmeklētājus, kas nav izslēguši savus aparātus, reizēm gribas iekaustīt. Cik atceros, Latvijā šādi motivēti vardarbības gadījumi pagaidām vēl nav fiksēti, tādēļ jācer, ka arī turpmāk vienkāršai aizrādīšanai nesekos dunča izvilkšana.

Ja telefona zvans reti kuram var izraisīt infarktu, tad ir vēl ne mazums skaņu, kas ir daudz biedējošākas nekā, "cērtot durvis un bagāžnieka vāku". Reizēm var pat palekties, kad kāds autoīpašnieks no attāluma ieslēdz vai izslēdz sava spēkrata signalizāciju, radot spalgu un garāmgājējiem negaidītu skaņu. Naktsmiegu uz pāris stundām regulāri uzlabo sētā kaucoša automašīna, kuras vadītājs ne vienmēr pasteidzas uzreiz to izslēgt, visam kvartālam veicinot smadzenēs ritmisku pulsāciju. Ir jau arī dažādi mazāki prieciņi. Piemēram, pēc darba laika pa Siļķu ielu noiet gar tirdziņu un uz pāris sekundēm sirdi apstādināt pēc milzīga suņa rējiena no pusmetra attāluma.

Pilsētas ritms miera tīkotājus nežēlo. Tiem, kas sūdzas par svaiga gaisa un klusuma trūkumu, man grūti sniegt kādu citu recepti vai ieteikumu, kā vienīgi meklēt klusākas dzīves vietas vai samierināties ar domu, ka pilsēta ir sociāls formējums, kurā dzīvo dažādas paaudzes, sociālie slāņi ar daudzveidīgām interesēm, prasībām un attieksmi pret citiem cilvēkiem. Nekaitīgas tabletes mieram pilsētā ārsti vēl nav izgudrojuši.