Kurzemes Vārds

08:36 Trešdiena, 16. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Pret viltus zināšanām

Kirils Bobrovs

Manā aforismu kolekcijā ir Ļeva Tolstoja citāts: "Nebaidieties no nezināšanas, baidieties no viltus zināšanām." Taču visa nelaime slēpjas apstāklī, ka cilvēks bieži vien pat nenojauš, ka jau ir apkrāpts, un apzinās to pārāk vēlu. Vēl jo vairāk, krāpšana sākas ar pašapmānu, ar gatavību pieņemt to gandrīz vai kā laimi un vienīgo glābiņu. Un nemaz nav svarīgi, kas noticis – vai nu Kašpirovskis nebija izdziedinājis, vai finanšu piramīda sagruvusi, vai arī parlamentā ievēlētais iecienītais politiķis sācis rīkoties aplam. Pilnīgi viss atkarīgs no mūsu attieksmes. Un jau ir pierasts, ka vairākos jautājumos apkrāptie uzreiz sāk strikti pierādīt, ka viņu pozīcija ir vienīgā pareizā. Kā piemēru varētu minēt sektas, konkrēti, Jehovas lieciniekus. Kas gan viņus var aizrunāt? Viņi manipulē ar atsaucēm uz Bībeles tekstiem aktīvāk nekā pieredzējis advokāts ar krimināllikuma pantiem.

Diemžēl praksē cilvēks bieži vien nespēj atšķirt šos jēdzienus – nezināšanu un viltus zināšanas. Bet par vislabāko piemēru varētu kalpot ikdienā sastopamās baumas un tām sekojošā reakcija. Pirms dažām dienām redakcijā vērsās padzīvojusi sieviete no Toma ielas 12/20. Viņa lūdza palīdzību, lai apturētu telpu rekonstrukciju zem viņas dzīvokļa pirmajā stāvā. Kāds bija sacījis, ka tur būšot vai nu bārs, vai spēļu salons, bet ar iedzīvotajiem šādas izmaiņas it kā neesot saskaņotas. Taču vispirms būtu viss precīzi jānoskaidro! Varbūt tur nolēmuši atvērt visparastāko frizētavu. Jāaiziet uz būvinspekciju un jāpalūdz, lai tur parāda visus lēmumus. Nevar taču balstīties uz kaut kādām runām! Tieši tāpat kā avīze nedrīkst savās slejās neko pārmest domei, ja tai nav visas nepieciešamās informācijas.

Pilsētas dzīvē ir pārpārēm tādu piemēru, kad nezināšanas vai pat nevēlēšanās dēļ kaut ko zināt par to, kas attiecas uz ļoti daudziem no mums, rodas nevēlamas sekas. Kad sākās dzīvokļu privatizācija, nevajadzēja tik ļoti steigties, varēja kādu gadiņu pagaidīt, lai pašvaldība sakārtotu mājas tā, kā to paredz būvniecības normas un noteikumi un daudzi citi tiesiskie dokumenti. Piemēram, pagrabā gadiem ilgi krājušies kanalizācijas notekūdeņi, bet īrnieki cits pēc cita ar mierīgu prātu privatizē savus dzīvokļus, sak, vienalga neko neizdosies panākt. Bet tieši šajā ziņā ir palaista garām reta izdevība, kad varēja daudz ko paveikt. Taču toreiz kāds sacīja, ka pasīva privatizācija var kļūt par iemeslu, lai jūsu dzīvokli nopirktu kāds cits gribētājs, bet, ja nē, tad jums būs jāmaksā par to nevis ar sertifikātiem, bet naudu. Tagad jau grūti pateikt, no kurienes radās tādas baumas – no nezinošiem cilvēkiem vai no pašvaldības. Taču pašapmāns acīm redzams. Un sekas nemaz vairs nepriecē: bijušajiem īrniekiem tagad jāveido biedrība mājas kopīgai apsaimniekošanai un visi izdevumi jāsedz pašiem. Zinu, ka varasvīri uzreiz vainos mani: tu taču zini, ka nebija naudas! Es tam nepiekrītu: tā ir jūsu problēma, vajadzēja daudz agrāk paaugstināt īres maksu. Un iznāk, ka notikušajā it kā neviens nav vainīgs.

Kaut kas līdzīgs tagad varētu notikt ar siltuma mērītājiem. Visiem skaidrs, ka visur jābūt ierīkotiem mērītājiem. Ar tādu mērķi ieviesti arī pašreizējie spēkā esošie tarifi. Tiek veikti aprēķini, komisijas strādā, sākušās sarunas par kredītiem, jo gaidīt, kamēr visu izdarīs iedzīvotāji, ir naivi. Un daudzi pašapmāna upuri turpina pasūtīt projektus šo mērītāju ierīkošanai, vāc naudu no kāpņutelpas kaimiņiem. Nepieciešamās informācijas nevienam nav, bet iedzīvotāji vienojas, un darbi rit uz priekšu. Taču pilnīgi iespējams, ka rīt būs papildus jāmaksā un kaut kas jāpārveido, jo cauri siltummezgliem būs jācirkulē arī karstajam ūdenim. Šobrīd lietderīgāk būtu mazliet pagaidīt, kamēr dome pieņems visus nepieciešamos lēmumus. Lai būtu vismaz skaidrība. Bet vēl pareizāk būtu bijis pilsētas riņķa danci ar mērītājiem pabeigt vēl pirms trim, četriem gadiem. Taču toreiz pašvaldībai nebija vienprātības ar "Liepājas siltumu", un nekas nesanāca.

Šodienas vecākā paaudze var atcerēties savas mācības padomju skolās un augstskolās. Ideoloģiskie baušļi bija stingri, šis tas no tiem izpaužas arī šodien mūsu raksturos, un tomēr viss nevajadzīgais kaut kā pats atsijājies. Sākot patstāvīgu dzīvi, bijušais skolēns vai students zemapziņas līmenī šķiroja viņam apkārt esošās patiesības, kaut kādus failus taupīja, lai atvērtu, teiksim, partijas sapulcē, bet dažus tikai sarunās ar vistuvākajiem cilvēkiem. Vairums droši vien neticēja marksismam – materiālismam. Kā gan citādi šī izskolotā vecākā paaudze ar tik vieglu uzticēšanos nokļūtu visādu gaišreģu un pašdarbības dziednieku valgos, kas garantē veselību un veiksmi? Kādēļ šie cilvēki dziļā pārliecībā par savas izvēles pareizību iesaistās reliģiozajās sektās? Kādēļ veikalos ir tik ļoti pieprasīta lētā neprofesionāli sagatavotā grāmatu produkcija par veiksmes nodrošināšanu, kuru pat nav iespējams nosaukt par literatūru?

Vai nebūtu labāk lieku reizi apstāties, lai visu to apdomātu un apsvērtu?