Kurzemes Vārds

11:54 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Liepājas talants zem Eiropas palielināmā stikla

EDGARS LŪSĒNS

Nu jau divas nedēļas visā Eiropā nav svarīgākas aktualitātes par futbolu, jo Portugālē jau kopš 12.jūnija sešpadsmit spēcīgākās komandas uzsākušas sacensību par kontinenta čempionu lauriem. Šoreiz "visa Eiropa" vistiešākajā veidā esam arī mēs, jo Latvija negaidīti, bet pelnīti nonākusi sporta karaļa ballē un, šķiet, tikai šajās nedēļās tā īsti beidzot apzinājās, ko tas nozīmē.

Protams, ka viens šāds turnīrs nepadarīs Latviju par "lielāko valsti pasaulē", kā to vēsta populārais reklāmas klips. Tāpat kā vienīgi emocionālām kaimiņattiecību spekulācijām pieskaitāma, piemēram, līdzjutēju lokā tik populārā diskusija par to, kas tad īsti ir nozīmīgāks – lietuviešu nonākšana Eiropas meistaru godā basketbolā vai latviešu nokļūšana kontinenta futbola elitē. Tomēr neapstrīdams ir fakts, ka futbols lielākajā daļā Eiropas ir ne tikai sporta veids, bet visus sabiedrības slāņus aizraujoša kaislība, un tāpēc tikai loģiski šķita, ka, ne vien stadionos, bet arī Portugāles pilsētu nomalēs izskanot Latvijas vārdam, šīs valsts nosaukums vairs neliek izbrīnā paraustīt plecus vai uzdot jautājumus, kur tad tāda zeme atrodas.

Vispārējā kājbumbas eiforijā īpaši patīkami, ka Lielajā Futbola simfonijā netrūka arī Liepājas nots, jo mūsu pilsētas klubu "Liepājas metalurgs" pārstāvēja aizsargs Dzintars Zirnis, bet par izlases uzbrukuma līnijas pirmo vijoli neapšaubāmi uzskatāms Liepājā dzimušais un par futbolistu kļuvušais, bet šobrīd Kijevas "Dynamo" krāsas aizstāvošais Māris Verpakovskis.

Māris par čempionāta finālturnīrā debitējušās Latvijas izlases galveno tēlu dažādu ārzemju valstu žurnālisti bija izvēlējušies jau pirms čempionāta, jo viņš bija redzams gan ekskluzīvi greznā spāņu futbola izdevumā, gan portugāļu un vācu drukāto mediju izdevumos par Latvijas izlasi. Un finālturnīrā Verpakovskis apliecināja, ka šie nav veltīgi dāvināti avansi, laukumā demonstrējot gan snaiperim tik nepieciešamo pozīcijas izjūtu, gan rādot lielisku bumbas pārvaldītāja talantu. Uz sāncenšu iespaidīgu fizisko parametru aizsargu fona nudien par mazo cinīti dēvējamais liepājnieks vilka Latvijas izlases uzbrukuma vezumu, gūstot vienīgos vārtus mūsu valstsvienības labā šajā finālturnīrā un aizvadot lielisku spēli ar Vācijas izlasi. Tāpēc no atmiņas ilgi vēl nebūs izdzēšams Verpakovska reids pāri puslaukumam cauri visiem vācu aizsardzības bastioniem, tāpat kā futbola speciālistiem neapbruņotu aci bija redzams, ka tieši liepājnieks visu spēles laiku radīja nervozitāti Vācijas aizsardzībai, un tieši tas, kā to vēlāk uzsvēra Vācijas Futbola federācijas prezidents Gerhards Meiers neļāva pilnvērtīgi visiem spēlētājiem pieslēgties uzbrukumam uz salauzt līdz pēdējam elpas vilcienam savus vārtus aizstāvēt gatavo Latvijas izlasi. Tomēr visdaiļrunīgāk par Māra meistarību vēsta ne jau tikai daudzās valodās lietie žurnālistu komplimenti. Ja Verpakovski lietišķi un pašsaprotami par Raķeti nosauc viens no iepriekšējā gadsimta deviņdesmito gadu planētas spožākajiem uzbrucējiem Rūdijs Fellers, kuram tieši neizšķirts ar Latviju faktiski maksāja valstsvienības galvenā trenera krēslu, tad komentāri ir lieki, un vien kā patīkama piedeva uz šī fona šķiet Latvijas izlases bijušā trenera Revaza Dodzuašvili sajūsma lasītākajā krievu sporta izdevumā "Sport - Express", kur viņš liepājnieka sologājienu pret vāciešiem salīdzina ar futbola karaļa Peles reidu Brazīlijas spēlē pret PSRS izlasi Lužņiku stadionā, kas ir individuālās meistarības etalons vai ikvienam bijušās impērijas iedzīvotājam, kurš pazīst futbolu.

Mums atliek tikai minēt, kādas dilemmas priekšā šās vasaras futbola tirgū būtu Kijevas "Dynamo" īpašnieki un viņu kolēģi no bagātajiem Rietumeiropas klubiem, ja Māris, piemēram, būtu vienlaicīgi pārspējis Oliveru Kānu un angļu tiesnesis Maikls Reilijs nebūtu sabijies vācu aizsargu dusmu lēkmes un piešķīris pēc neitrālu Eiropas futbola ekspertu domām nepārprotami pelnīto 11 m soda sitienu uz vāciešu vārtiem, un netieši to apstiprina neoficiālā informācija, ka tieši par šo kļūdu britam liegta iespēja tiesāt kādu no nākošajām finālturnīra spēlēm. Taču, kā zināms, ja tantei būtu riteņi, tad viņa vars nebūtu tante, tomēr jebkurā gadījumā Verpakovskis bija uzvārds, kas pāris dienas sulīgu komplimentu toņkārtā skanēja ikviena Eiropas futbola eksperta mutē vai sacensību aprakstā.

"Nevajag no manis taisīt zvaigzni," Verpakovskis čempionāta gaitā nebeidza atkārtot ārzemju žurnālistiem. "Jo Latvijas izlases cienīgā spēle pret Eiropas vadošajām izlasēm vispirms ir komandas nopelns." Šīs frāzes liecina, ka Māra attieksmē pret futbolu un komandas biedriem nekas nav mainījies kopš pagājušā rudens, kad laukumā žilbstošās Latvijas izlases uzbrukuma zvaigznes spožums pārvērtās lietišķi kautrīgā pieticībā, tikko bija noskanējis spēles beigu signāls, bet varbūt tieši šajos vārdos sameklējama tā atslēga, kas ļāvusi Liepājas puikam Mārim Verpakovskim kļūt par bīstamāko un draudīgāko Latvijas izlases uzbrukuma ieroci, pateicoties kuram Latvija 2004.gada vasarā varēja vispirms nokļūt Portugālē, bet pēc tam arī paceltu galvu atstāja Eiropas futbola čempionāta finālturnīru.

Mēs nezinām, ko par Māra Verpakovska turpmāko likteni lems Futbola dieviete vai cik ļoti to ietekmēt spēs viņš pats. Taču, ja Verpakovskis spēs saglabāt fiziskos un emocionālos resursus, kas nupat prasīties prasās pēc atjaunošanas, jo Māris augstā līmenī spēlē ar simbolisku pārtraukumu nu jau vairāk nekā gadu, tad gribētos gandrīz vai saderēt, ka kontinenta čempionāta finālturnīrs nav pēdējā reize, kad varam mažora toņos vēstīt par Eiropā pazīstamāko latviešu futbolistu.