Kurzemes Vārds

08:09 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sendienās

Ko Liepājā redzēja vecās kinokameras

Kristīne Jākabsone, kino vēstures pētniece

Kā katra skaista vieta, arī Liepāja ir radusi savu atspoguļojumu mākslā. Liepāja ir atveidota gleznās. Liepāja ir redzama mākslas fotogrāfijās. Un Liepājas skati un cilvēki ir iemūžināti arī daudzās kinolentēs. Šoreiz nerunāsim nedz par dokumentālajām filmām, kas veltītas Liepājai, nedz arī par mākslas filmām, kas tapušas šeit. Parunāsim par lietām, kas vispār vēl nebija filmas, bet tikai filmējumi – kadri, kas ar dažādiem jaunradītās kinotehnikas veidiem un paveidiem Liepājā uzņemti pašā kinomākslas rītausmā.

Uzreiz jāsaka, ka neviens no šiem filmējumiem nav saglabājies, vismaz nav atrasts. Ir saglabājušās teorētiskas ziņas par to, kas tajos bija attēlots, nostāsti un apraksti par šiem pašiem pirmajiem filmējumiem Liepājā. Kinematogrāfisti gan nav atmetuši cerības, ka kādreiz varētu vēl atrasties vismaz kāds šo filmējumu fragments, bet, patiesībai acīs skatoties, ir jāsaka, ka šīs cerības vairāk sakņojas vēlmē cīnīties par kultūras mantojuma saglabāšanu nekā patiesās izredzēs.

1895. gadā Francijā brāļi Luijs un Ogists Limjēri izgudroja un patentēja uzņemšanas kameru un projekcijas aparātu, ko pieņemts uzskatīt par pasaules kinematogrāfijas stūrakmeni. Ir zināms, ka kādreiz Liepājā slavens fotogrāfs – profesors E.Grencings, kura studija atradās Graudu ielā (ēka nav saglabājusies), no kāda ārzemju ceļojuma atveda "Pathe" firmas kinokameru, ar kuru bija paredzēts uzņemt vietējo hroniku. Tas bija jau pēc 1910. gada. Valda uzskats, ka tā ir bijusi pirmā un ilgu laiku vienīgā kinokamera Liepājā. E.Grencings kinokameru uzticēja savas fotostudijas audzēknim – tolaik vēl nevienam nepazīstamam Liepājas jauneklim. Paies gadi, un šo jaunekli pazīs pat tālajā Meksikā; kopā ar savu līdzgaitnieku, Rīgā dzimušo kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu, viņš rādīs filmu, kuru vēlāk iekļaus simts visu laiku labāko pasaules filmu sarakstā "Bruņukuģis "Potjomkins"". Jā, tas bija Eduards Tisē, kam profesors Grencings uzticēja savu kinokameru.

Maskavas arhīvā ir saglabājušās ziņas par to, ko fiksējuši šie pirmie filmējumi Liepājā. Tās, kā jau visas arhīvu ziņas, ir neizteiksmīgas un bezkaislīgas – filmējuma nosaukums, metrāža, producents. Taču pats Eduards Tisē savās atmiņās ir rakstījis par to, kā viņš uzņēmis šos filmējumus. Un viņa atmiņu stāstījumi ir ļoti emocionāli, palaikam arī ironiska toņa caurstrāvoti.

Filmējums "Libavas skati". Par to Eduards Tisē savās atmiņās ir rakstījis šādi. Viņa darba devējs, profesors Grencings, bija dalībnieks akciju sabiedrībā, kas pilsētā cēla jaunu kinoteātri. Eduards Tisē šo kinoteātri vārdā nekur nesauc, taču, salīdzinot viņa aprakstus ar Liepājas kino vēstures izpētē iegūtajiem materiāliem, var secināt, ka tas bija kinoteātris "Palass", kurš līdz pat Otrajam pasaules karam bija skaistākais un greznākais Liepājā. Eduards Tisē saņēma uzdevumu – uz kinoteātra atklāšanas svinībām jāuzfilmē Kūrmājas zāles un pludmales 150 m skatu, 150 m pilsētas skatu un 200 m pilsētas ietekmīgāko iedzīvotāju kinoportretu. Piebildīsim, ka tie, visticamāk, nebija kinoportreti mūsdienīgā izpratnē, drīzāk gan patiešām dzīvās bildes. Eduards Tisē vaļsirdīgi stāsta, kā viņam veicies ar šo kinoportretu veidošanu. Dažā labā pilsētas mājā viņš ar savu kino kasti nemaz nav ticis ielaists. Šo uzpūtību pilsētas naudas makiem nākas rūgti nožēlot – ieraugot uz ekrāna savus paziņas, viņus pārņem skaudība. Taču, kas darīts, padarīts. Tā ir mācība nākotnei, un ar laiku Eduards Tisē ir pazīstams un ļoti gaidīts viesis lepnajās villās.

Filmējums "Liepājas bombardēšana". Arī par šī filmējuma tapšanu emocionāli izjusti rakstījis Eduards Tisē pats. Kūrmājas zāle, vasaras pēcpusdiena. Cilvēki pulcējušies, lai noklausītos koncertu – P.Čaikovska VI simfoniju. Pabeidzis darbu kūrzālē, Tisē devies uz pludmali, ar kuru saplūda Kūrmājas dārzs. Viņš piemin arī to, ka tieši blakus Kūrmājai atradies cietoksnis, no kura jūras virzienā slējušies smago lielgabalu stobri – bijušā cietokšņa fragmentu tagadējā "Olimpijas" stadiona teritorijā tagad var aplūkot vēl šodien. Pludmale arī bijusi atpūtnieku pilna. Pie horizonta – kara eskadra. Parasta aina Liepājai, kur atrodas liela kara osta. Tisē sācis filmēt pludmales skatus, par fonu izmantojot jūru un kuģus, kad norībējusi artilērijas zalve. Sākumā kūrviesos tas izraisījis vienīgi interesi, bet Tisē – sajūsmu par necerēti veiksmīgo kadru. Tomēr ātri nākusi apjausma, ka šoreiz joki laikam vis nebūs…

Tā Liepājā ienāca Pirmais pasaules karš. Šī filmējuma dēļ Eduardu Tisē dēvē par pirmo frontes kinooperatoru Latvijā.

Ir ziņas arī par citiem filmējumiem, kurus Eduards Tisē uzņēmis Liepājā, bet pie kuru apraksta pats sīkāk nav pakavējies – "Zirgu izstāde Liepājā" (arhīva datos rakstīts, ka filmējums tapis 1914. gada 22. martā, tātad droši vien dienā, kad izstāde notikusi; taču preses izdevumi par 1914. gadu Liepājā nav saglabājušies, tāpēc sīkākas ziņas par šo izstādi pagaidām nav iegūstamas); "Kā iemācīties dejot tango?"; daži filmējumi Pirmā pasaules kara sākuma apstākļos, īsi pirms Eduards Tisē uz visiem laikiem pameta dzimto pilsētu (tiesa, toreiz viņš pats vēl cerēja, ka atgriezīsies).

Ir ziņas arī par citiem filmējumiem Liepājā, taču tie, tāpat kā Eduarda Tisē filmētie, nav saglabājušies. 1903. gadā Liepājā uz Sv. Nikolaja Jūras katedrāles atklāšanu ieradās cars Nikolajs II ar ģimeni. No šī brauciena ir saglabājušās vēsturiskas fotogrāfijas, uz dažām no kurām ir redzams cilvēks ar kinokameru. Ir zināms, ka caram Nikolajam ļoti patika jaunais brīnums – kino, tāpēc viņu praktiski visos braucienos pavadīja kinooperatori. Trūkst precīzu ziņu par to, kas tieši toreiz Liepājā filmēts, to var tikai aptuveni iedomāties, zinot cara vizītes norisi galvenajās līnijās – cara sagaidīšana notikusi pilsētas centrā, kanālmalā, tad paviljonā Jūrmalas parkā (tolaik ļoti krāšņais paviljons atradies tajā vietā, kur tagad vasaras kafejnīca "Banga") organizēta Kurzemes bruņniecības pieņemšana. Pēc tam cars ar kuģīti devies uz Karostu, kur pa dzelzceļu apbraukājis cietoksni. Saglabājies nostāsts, ka tikusi filmēta panorāma no Virsnieku saieta pils balkona. Un pilnīgi droši ir zināms, ka ticis filmēts galvenais notikums, kura dēļ cars te ieradies – katedrāles atklāšana.

Var diezgan droši izteikt pieņēmumu, ka Liepājā ir filmēts vēl, tikai mēs par to neko nezinām (varbūt kādreiz uzzināsim?). XX gs. sākumā Liepāja bija plaukstoša ostas un tūrisma pilsēta, kur ieradās un apgrozījās daudz dažādu ļaužu no visas pasaules. Tas bija kinotehnikas rītausmas laiks, kad dažādos šīs tehnikas variantus un paveidus azartiski izmēģināja daudzi cilvēki dažādās pasaules malās. Turklāt brāļi Limjēri sūtīja savus operatorus (sauktus arī par Limjēra aģentiem) pa visu pasauli filmēt nelielus sižetus, kurus arī pēc tam rādīja dažādās vietās visā pasaulē. Ir zināms, ka Limjēru operatori filmējuši arī Rīgā. Tātad, bez sevišķa riska kļūdīties, var pieņemt, ka Liepājā ticis filmēts vēl.

Un vēl par filmējumiem un Liepāju, tikai nedaudz citādā aspektā.

1909. gada 6. augustā Rēvelē (Tallinā) ir demonstrēti divi filmējumi – "Pārgājiens Majoru jūras piekrastē 5. jūlijā, sarīkojusi Majoru peldēšanas biedrība ar kostīmu konkursu" un "Pārgājiens Edinburgas jūras piekrastē, sarīkots no Romas katoļu labdarības biedrības 1909. gada 4. jūlijā". (Edinburga – agrākais Dzintaru nosaukums Jūrmalā.)

Abu filmējumu metrāža palikusi nezināma, filmējis – kāds I.Gucmans.

Jā, šie filmējumi nav Liepājā uzņemti, nav pat te demonstrēti. Bet – abus filmējumus producējusi K.Stefana kinozāle "The Express - Bio" Liepājā, Graudu ielā 35 (vēlākā kinozāle "U.T."). Tādējādi mēs uzzinām, ka Kārlis Stefans, pirms uzcēla pats savu lepno īres namu Graudu ielā 27 un kinoteātri "Palass", bijis minētās kinozāles Graudu ielā nomnieks, bet pats galvenais – mums Liepājā kādreiz bijuši pat kino producenti! Tas bija tālajā divdesmitā gadsimta sākumā, toreiz, kad desmitā mūza vēl bija bērna autiņos. Vai tagad, kad lielais mēmais jau iegājis savas pastāvēšanas otrajā gadu simtenī, kad talkā tam nākusi skaņa un krāsa, kaskadieri un datori, un citas lietas, bez kurām tas vairs nespēj iedomāties savu pastāvēšanu, vai tagad mēs nedrīkstētu uzdrošināties ticēt, ka kino kādreiz īsti un nopietni Liepājā vēl atgriezīsies?

Ko vēl kādreiz pie mums ir redzējušas kinokameras? Kad tika proklamēta Latvijas brīvvalsts, tad Liepājā tika filmēts diezgan bieži un daudz.

1929. gadā Eduards Kraucs Rīgā sāk uzņemt kinožurnālus "Pēdējā brīdī" un "Latvijas hronika". No Liepājas sižetus šai "Latvijas hronikai" sūtīja J.Krūskops, kura foto un kinorūpniecības uzņēmums "Legatto" atradās apmēram tajā vietā, kur tagad Nodokļu inspekcija. Viņš pat izdeva sēriju ar nosaukumu "Liepājas hronika", kā arī uzņēma vairākas dokumentālās filmas par Liepājas dzīvi divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā. 1930. gadā E.Kraucs kļuva par vācu filmsabiedrības "UFA" "Nedēļas apskata" korespondentu Latvijā un veidoja kinosižetus. Tajos ne reizi vien iekļāva arī J.Krūskopa Liepājā filmētos kadrus. Šajā vietā pieļausim nelielu atkāpi, lai pateiktu, ko reizēm piemin kinopasaulē, kad tiek nosaukts "UFAs" vārds. Kinofirma "UFA" krietnu laika sprīdi bija iekļauta t.s. nacistiskās propagandas impērijā, kuras priekšgalā bija aktīvais Hitlera līdzgaitnieks Hugenbergers. Šo biogrāfijas traipu "UFAi" reizēm piemin vēl tagad. Un, kaut gan arī kinematogrāfistu vidū ir bijuši aktīvi dažādu teroristisko režīmu atbalstītāji, tomēr domāju, ka mums ir pamats uz to lūkoties tikai kā uz Liepājas vārda iziešanu pasaulē, nevis kā uz kaut kādas propagandas atbalstīšanu.

Atgriežoties pie filmējumiem Liepājā, jāpiemin kāda mākslinieciski dokumentālā filma "Latviešu kāzas Nīcā" (1931). Mākslinieciski dokumentālā šajā gadījumā jāsaprot tā, ka tika filmētas nīcenieku kāzu ierašas un izdarības (filmu bija pasūtījusi Izglītības ministrijas Pieminekļu pārvalde), taču kāzu viesus un jaunlaulātos tēloja aktieri. Filma bija ļoti izdevusies un kļuva populāra – par to ieinteresējās amerikāņu filmsabiedrība "FOX" un vēlējās uzņemt ieskaņotu filmas variantu. To nepieļāva Pieminekļu pārvalde, kas vēlējās, lai tiktu izkonkurēts mēmās filmas variants. Vēlāk filmu tomēr ieskaņoja vācu valodā. Filmas fragmenti ir saglabājušies. Kas vēl filmēts Liepājā? Nodibinoties Ulmaņa autoritārajam režīmam, Vadonis ne reti viesojies mūspusē. Un, protams, neiztrūkstoši ticis filmēts. Latvijas Kino–foto–fono dokumentu arhīvā šie kadri vēl relatīvi labi saglabājušies. "Dižo Vadoni sveic Liepājas garnizons"; "Liepājnieki ar sajūsmu sagaida Vadoni"; "Nīceniece pasniedz Vadonim zelta Vārpas"; "Vadonis runā Kūrmājā" utt. Grūti pateikt – labi tas vai slikti. Paliksim pie tā, ka šie kadri ir mūsu vēsture; kāda tā bija, to vairs neizmainīt. Atturēsimies no vērtējuma, jo vēsture visa ir mūsu – gan tā, ko atceramies ar sajūsmu un lepnumu, gan tā, par ko labprāt nerunājam.

Jā, paies gadi, un Liepājā tiks filmēts – taps gan dokumentālas, gan mākslas filmas. Taču pagaidām ir divdesmitā gadsimta sākums, un tā vēl ir tāla un nezināma nākotne. Turklāt tas jau ir cits stāsts, kurš kādreiz noteikti tiks arī uzrakstīts. Stāsts par Liepāju un kino, par kino Liepājā, kuram, cerams, netiks pielikts punkts.