Kurzemes Vārds

11:52 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skunstnieks no "Šķiperiem" jeb Katram sava pasaule

Ēriks Kūlis

Tajos skarbās romantikas piesātinātajos laikos, kad jūrās un okeānos devās koka kuģi ar dzelzs vīriem, par šķiperiem dēvēja burinieku kapteiņus. Māra Niedola pagalmā gan guļ kāda veca burinieka fragments, uz kura labi redzamas stiprinājuma koka tapas, bet šķiperis šo māju saimnieks tomēr nav – tādam arodam Liepājas Lietišķās mākslas skolas koktēlnieka diploms nav īsti piemērots. Turklāt ir citi laiki un citi tikumi – pat koka tapas lieto vienīgi alus muciņu aizspundēšanai.

– Šis platais, trīsmetrīgais atlūznis būs bāra lete, – lietišķi skaidro Māris, ar skunstnieka aci kārtējo reizi novērtēdams guvumu, ko pats ar traktoru pēc kādas bargas rudens vētras pērn pārvilka mājās no izskalotā jūras krasta, – viesi varēs pie šī kuģa gabala sēdēt un meditēt. Var būt kāds jūtīgāks pēc dažiem mēriņiem pat sajutīs vecā burinieka dvēseles trīsas… – ar vieglu ironiju balsī nobeidz "Šķiperu" saimnieks.

Grūti pierast pie šī cilvēka mazliet smējīgā toņa – ej nu saproti, kad viņš joko, kad runā nopietni. Laikam jau mums katram izveidojusies un izstrādāta sava iekšējās aizsardzības barjera – pilnīgi atklāts cilvēks ir ļoti viegli ievainojams. Sociālisma laikos katrā dvēselē centās ielīst partija, brīvā tirgus apstākļos tiek lietā likti citi cīņas paņēmieni un ne mazāk rafinēti.

Māris vedina pāri plašajai lauku sētai, kurā sastājušās ēkas mēmi aicina ienākt un baidīt divdesmit pirmā gadsimta deficītu – mieru un klusumu, jo, raugi, viens no Niedolu ģimenes peļņas veidiem ir arī viesu mājas īrēšana tūristiem.

Darbs, šķiet, nav grūts, bet piņķerīgs – kā jau ar cilvēkiem. Negaidītas vēlmes un dīvaini jautājumi dažkārt liek pasmaidīt, bet jāatbild nopietni, kā pie altāra.

– Paldies Dievam, līdz šim gan neviens pie rīta kafijas vēl nav lūdzis jaunāko "Times" vai "Le Figaro" numuru, – teic Māris un turpina: – Cilvēkiem no valsts, kur sadzīvē izmanto tikai un vienīgi elektroenerģiju, pat lauku māju kūpošais skurstenis ir romantika, kur nu vēl iespēja basām kājām staigāt pa pļavu, dzirdēt gaiļu dziesmu, govs māvienu Nīcas plašumos un redzēt stārķi. Cits, nācis no sintētisko materiālu valstības, uzmanīgi pieskaras sienu apdares dēlīšiem un bijīgi apjautājas, vai tas ir īsts koks. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viesis secina, ka esam laikam ļoti bagāti, ja varam atļauties tādu ekskluzīvu materiālu. Ja viņš uzzinātu, kādus lietaskokus Latvijā saskalda kamīnmalkā, lai sūtītu uz ārzemēm, šis cilvēks secinātu, ka viņam, šķiet, darīšana ar jukušiem…

Pagalma tālākajā malā uz staba gala virs basketbola groza prātīgi nolaižas stārķis un nesteidzīgi sakārto spārnus. Putns mierīgi pēta apkārtnes kopto mauriņu, noprazdams, ka vardei te grūti noslēpties.

Protams, zālītei jābūt frizētai, lai cienījamajiem kungiem, kuri bez kriketa spēles nespēj iedomāties pilnvērtīgi pavadītu dienu, šis prieks netiktu laupīts arī "Šķiperu" mājās.

Mums līdzi pa pēdām, uzcītīgi elsodama, seko Zeda – smagnējs sanbernārs.

Māris Niedols vedina aplūkot otro, tikpat kā pabeigto viesu namiņu. Vēl tikai jumta klājums jāuzliek, kas, pakās atvests, gaida savu kārtu, vēl tikai dažas vietējā ūdensvada caurules un elektrības kabeļi vietumis jānosedz ar koka paneļiem, un smalkā skunstnieka stilā celtā māja varētu pretendēt uz mazas četrzvaigžņu viesnīcas statusu. Protams, pēc mana ieskata. Ir jau arī tik prasīgi viesi, kuri vēlas, lai pie katras guļamistabas būtu sava tualete un vannas istaba.

Es vēl veltu atzinīgus skatienus viesistabā iebūvētajam kamīnam, bet Mārim, šķiet, interese par šo ēku jau rimusi – kā jau radošam garam, kad iecere īstenota.

Toties pie nākamās būvbedres par spīti pūlēm saglabāt savu ironisko skepticismu saimnieks pilnīgi pārvēršas.

Redzu te vienīgi tādu kā plašu cūku rakumu pāris sprīžu dziļumā, bet sarunu biedrs teic:

– Vai tu kaut kur esi manījis no jauna mūrētu īstu manteļskursteni? Pie astoņstūrainas mājas? Nē? Nu, re, šeku tāds būs!

Kāpēc iecerētajai ēkai jābūt astoņstūrainai, to laikam zina tikai augstākie spēki un Māris pats. Mākslinieka fantāzijas lidojumu vienkāršam mirstīgajam nav pa spēkam izsekot, man tikai iesmeldzas mugura, iedomājoties, cik kubikmetru betona kādam nāksies ielāpstot šī sapņa pamatos. Taču, ja tā labi apdomā – kas būtu cilvēks bez sava sapņa? Atņemat to viņam, un pasaule zaudēs savas krāsas.

– Zem manteļskursteņa stāvēs dzelzs trijkājis, uz kura kūpēs katls, nē, katls būs iekārts garā ķēdē virs ugunskura! Iedomājies, kādus ģīmjus rādīs tie, kas pieraduši ņammāt picu no saldētas mīklas vai bakstīties ar irbuļiem pa kartona tūtu!

Māris kļuvis možs kā strazds pavasarī, stāsta un rāda, un skaidro tik aizrautīgi, ka negribas viņam pat ieminēties par Eiropas Savienības birokrātu izstrādātajiem jaunajiem higiēnas noteikumiem, kas svēti jāievēro, gatavojot viesiem maltītes. Atsevišķa telpa ēdiena vārīšanai, atsevišķa uzkožamajiem, atsevišķa deserta gatavošanai, vairāki ledusskapji, flīzētas sienas un grīdas, ar eļļas krāsu mālēti griesti, telpa trauku mazgāšanai, trīs vai četras izlietnes, karstais un aukstais ūdens, pārbaudīts sertificētā laboratorijā, kanalizācija, asenizācija, sanitārais mezgls, sanitārās pases… Tiešām jābrīnās, kā lauku cilvēks vēl ir pie dzīvības, cepdams pankūkas pannā, kurā pirms dažām minūtēm čurkstēja mājās kūpināta gaļa.

Aiz sporta laukuma novakares saulē smaržo dēļu grīdas. Nespēju atturēties, nepiegājis tām tuvāk.

– Ne jau katram znotam laimējas sievastēvs ar savu mežu, – smej Māris, – lielāku bagātību galdnieks vai koktēlnieks nemaz nevar iedomāties.

– Jā, – domīgi piekrītu, atcerēdamies katru dienu uz šosejas redzētos baļķu vedējus. Milzīgas automašīnas ar piekabēm, zemi drebinot, mēro ceļu uz ostu – ziema vai vasara. Negribētos, lai mūsu mazbērni piedzīvotu laikus, kad par priežu siliem un bērzu birzīm viņi uzzinātu tikai no tautasdziesmām. Taču ir naivi cerēt uz sapratni, ja visām dabas bagātībām piemēro tikai vienu vienīgu ekvivalentu – naudu.

– Es koku uzskatu par mūsu līdzpilsoni, – "Šķiperu" saimnieks turpina, – par mūsu sargu un padomdevēju. To vienmēr atceros, pirms ķeros pie zāģa.

Esam nonākuši pie paša pirmā viesu namiņa, kuram laiku kavē blakus šalcošā sudrabegle. Viesistabas sienas sedz Niedola seniora izmeklēti Latvijas dabasskati ar saullēktiem, ziedošām pīpenēm un miglā tītiem upes līčiem.

Augšstāva guļamistabā skatienu piesaista Māra sievas Mārikas austais gobelēns – divi mīlestības krāsās liesmojoši putni steidz uz kādu tālu krastu. Spārnu vēdās jūtama paļāvība saviem spēkiem.

– Tāda nu ir tā mūsu ģimenes mazā pasaule, – it kā rezumējot visu, ko aplūkojām "Šķiperu" saimniecībā, saka saimnieks, – un citu man nevajag. Te ir mana sieviņa, mani bērni, mans darbs un atpūta. Citi brauc uz Palangas kūrortu. Mana Palanga ir tepat. Un kas tad ir tajā lielajā pasaulē? Ieslēdz radio ziņas vai ieslēdz televizoru – viens un tas pats: kari, slepkavības, kuģu katastrofas, terorisms, korupcija, banku aplaupīšana, pedofilijas skandāli, bērnu nolaupīšana. Tādu pasauli man nevajag…

Aiz durvīm, ārā, pagalmā sudrabegles zaros iegulst vakara brīze. Klusā šalkoņa un apkārtnes dziļais miers mūs noskaņo uz filozofiskām pārdomām. Kāda sūtība ir cilvēkam vispār? Ar ko viņš attaisno savu uzturēšanos šajā pasaulē? Ar izšķērdīgo planētas resursu izmantošanu? Ar savu sugas brāļu vērienīgo iznīcināšanu karos?

– Tibetas mūki, kartupeli stādot, pat slieku cenšas neievainot, – teic Māris, – mēs šai dzīvajai radībai prieka pēc izmaucam cauri āķi…

Tomēr ar filozofēšanu nekur tālu netiekam. Uzmanību pievērš televizora ekrāns. Divi valstsvīri prāto par tēmu – kura ministrija būtu atbildīga Latvijai nevēlamas personas izraidīšanā no valsts – Iekšlietu vai Ārlietu.

– Tikmēr šī persona var mierīgi turpināt duļķot ūdeni, – secina Māris un jautā pats sev: – Godīgums? Kas ir godīgi un kas nav? Vai tā ir tikai mazo cilvēku prioritāte? Jājautā mūsu "varenajiem" – kā tur bija ar G–24 miljoniem? Ar pazudušo trīs miljonu lietu? Vai tā saucamais zviedru kuģis pats ieradās Rīgas ostā un pārvērtās lūžņos? Un izdarības ar digitālās televīzijas ieviešanu?

Nagiem uz grīdas skrapstot, pie saimnieka aiziet Zeda un noguļas pie viņa kājām. Māra roka slīd pār suņa biezo kažoku, un Zedas gudro acu skatiens pauž tīksmi un paļāvību. Cik maz vajag dzīvai radībai, lai tā būtu laimīga.

– Kāda ir manas dzīves jēga? – jautā Māris Niedols. – Vai es to varu formulēt? Gribēju būt neatkarīgs, nodibināju savu SIA "Vinja". Pats esmu direktors, pats grāmatvedis, pats strādnieks. Gandrīz vai personības dalīšanās, ko? Mans darba lauks ir galdniecība, koktēlniecība, transporta pakalpojumi, viesu uzņemšana, savu bērnu audzināšana. Skaidri apzinos, ka SIA "Vinja" nedrīkst nodarboties ar radioaktīvo atkritumu transportēšanu uz ārzemēm un Latvijas valsts vadīšanu… "Šķiperu" saimnieka tonis atkal kļuvis viegli smējīgs.

– Vai esmu laimīgs? Pašlaik prātoju, vai uzņemt SIA arī savu čaklo sieviņu, daiļamata meistari, kas vada rokdarbu kursus gan "Vadugunī" Liepājā, gan Nīcā un vēl ravē puķu dobes mājās. Dēls arī varētu kandidēt, pašlaik mācās par galdnieku, noderēs. Meita gan vēl maza, rudenī apmeklēs 9. klasi, lai paliek rezervē. Mans darba laiks ir divpadsmit stundas dienā, un varbūt tā ir kāda laimes nianse, jo daru to, kas man patīk, tas ir, brāļojos ar kokmateriāliem un nepārtraukti uzzinu, kurš vēlas kļūt par loga rāmi, kurš par durvīm, kurš par restaurējamas karietes kulbu. Palaikam kāds ļoti sabiedrisks dēlis kļūst arī par ceļa rādītāju uz viesu mājām Nīcas pagastā. Nokrāsoju to melnu un izfrēzēto tekstu iekrāsoju baltā krāsā. Manuprāt, tas ir elegants krāsu salikums, vienmēr modē.

Tad SIA "Vinja" direktors-rīkotājs kļūst nopietns un teic: – Katram jādara savs darbs. Nav jēgas grābstīties pa gaisu, veikt neiespējamo…

Jā, varu Mārim piekrist. Realizēt dzīvē pārpasaulīgas idejas nav izdevies nevienam, izņemot Budu un Jēzu Kristu.

Jūrmalas mežu galotnes jau mēmi skata saulrietu, kad skunstnieks no "Šķiperiem" pavada mani līdz māju ceļgalam. Pamājis uz pabeigtajām un vēl nepabeigtajām ēkām, uz iestādītajiem un vēl stādāmajiem kokiem, viņš saka: – Būs ko atstāt bērniem.

Un pēc klusuma mirkļa savā viegli ironiskajā tonī piebilst: – No tukšiniekiem Eiropas Savienībā nav nekādas jēgas.