Kurzemes Vārds

11:55 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Trīs stāsti par suni no patversmes

Kristīne Pastore

Katrs no šiem stāstiem būs citādāks, bet tiem ir kas kopīgs – tiem visiem ir tiešs sakars ar dzīvnieku īslaicīgās uzturēšanās stacionāru vai, kā to sauc tautā, dzīvnieku patversmi. Viņi kādreiz visi ir mīlēti, bet kļuvuši bezpajumtnieki, taču viņi: gan suņi, gan arī patversmē esošie kaķi, gaida, kad kāds atnāks, lai paņemtu viņus uz mājam. Gluži tāpat kā bērni bāreņi, kas gaida jauno mammu un tēti. Dzīvnieki grib saimnieku, kas viņus mīlētu, un tie savukārt būtu gatavi sava saimnieka drošības dēļ nežēlot sevi.

Trīsdesmit suņi gaida jaunus saimniekus

Liepājniece Brigita Markuševska uz dzīvnieku patversmi atnākusi pēc tam, kad uzzinājusi, ka tur ir iespējams iegādāties suni, kuram veiktas veterinārās pārbaudes un kurš ir saņēmis visas nepieciešamās vakcīnas. Jā, tieši vakcīnas viņai ir ļoti svarīgas, jo to un arī veterinārārstes neuzmanīgas rīcības dēļ bojā gāja viņas mammas iepriekšējais suns. To stāstot, pār sievietes vaigiem līst asaras. Viņa atvainojas, bet asaras nerimstas.

Nu jau mirušo (patiesībā, iemidzināto) vilku sugas suni Brigita mammai, kas dzīvo Jelgavā, sameklējusi pēc sludinājuma avīzē. Viss bijis labi līdz brīdim, kad pusgada vecumā tam veikta kompleksā pote. Pēc trīs dienām vilciņam paralizējās pakaļējās kājas. Kā vēlāk izrādījās, sunim bijusi alerģija, lai gan veterinārārste apgalvojusi, ka izdarījusi pārbaudi un nekā tamlīdzīga neesot. "Trīs mēnešus cīnījāmies par savu mīluli," Brigita cenšas neraudāt, bet tas neizdodas. "Taču nekas nebija līdzams, sunim veidojās izgulējumi, un vajadzēja iemidzināt…" Bet mammai mājās vajag jaunu sargu. Kāpēc Brigita nākusi uz patversmi? "Tāpēc, ka zināju, ka šeit suņi ir veseli, pārbaudīti un vakcinēti," viņa skaidro. Ja vēlreiz notiktu kaut kas līdzīgs, ne viņa pati, ne mamma to neizturētu.

Kamēr Brigita aizgāja patversmes telpās apraudzīt un izvēlēties, kādu suni ņemt, šīs iestādes vadītāja Andžela Dolmatova stāsta, ka cilvēki, kas meklē suņus, stacionārā ierodas regulāri katru dienu. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka katrs to arī dabū. Andžela ir visai strikta: "Pirms kādam dodam dzīvnieku, mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka tas nonāks ģimenē, kur viņam klāsies labi, kur būs piemēroti dzīves apstākļi un drošība." Viņai esot pietiekami ietrenēta acs, lai nereti jau no pirmā acu uzmetiena pateiktu, vai atnācējam ir patiesi labi nolūki. "Pie mums lielākoties nonāk tādi dzīvnieki, kas vienreiz vai pat vairākkārt jau ir cietuši no vardarbības, tāpēc mēs nevaram pieļaut, lai tas atkārtojas vēlreiz." Tomēr, kā novērojuši patversmes darbinieki, ne visi cilvēki šādas prasības izprotot. Andžela saka: "Mums ir ļoti laba sadarbība ar Pašvaldības policiju, un nereti, ja ir pamats šaubām, kopīgi arī piedāvājam cilvēkam apskatīt mītnes vietu, kur dzīvnieks turpmāk dzīvos. Ja cilvēkam nav ko slēpt, viņš tam arī piekrīt, ja ne – neko darīt."

Šobrīd patversmē uzturas ap trīsdesmit suņu, kas gaida savus jaunos saimniekus. Daži no viņiem jau ilgstoši, tomēr, kā skaidro Andžela, ja suns ir atlasīts atdošanai jaunajiem saimniekiem, ar laiku viņš savējos sagaidīs. Ir gadījumi, kad jāgaida pat gads, bet tas esot to vērts. Un Andžela rāda fotostendu, kurā redzami suņi ar saviem jaunajiem saimniekiem – katram no viņiem ir sava drūmā pieredze un katram arī otrās dzīves stāsts. Un tur ir arī suņi, kas vēl tikai savu saimnieku gaida – apkopti un veseli. Lielākā daļa to ir liela auguma, bet starp viņiem arī kāds ar pavisam izciliem ciltsrakstiem un Latvijas čempiona titulu. Šo bulterjera sugas suni, kurš tikai nevērīgi pagriež galvu pret ienācējiem un tad atkal vairs nepievērš nekādu uzmanību, nevis kā citi, kas, ieraugot svešinieku, lec pret voljēra durtiņām un skaļi rej, patversmē atstājis saimnieks, kurš pārcēlās dzīvot uz Maskavu. Suni līdzi nepaņēma.

Grūtāk atrast jaunus saimniekus ir patversmē nonākušajiem kaķīšiem. "Cilvēki neredz jēgu, kāpēc ņemt kaķi no patversmes, ja vajadzības gadījumā to var paņemt no pagraba – no tur klaiņojošajiem, nomazgāt un būs labi," saka Andžela. "Taču tie kaķi var būt slimi un ienest mājās bēdas, bet mūsējie tāpat kā suņi ir veseli, vakcinēti un tātad droši."

Kad ieejam kaķu istabā, uzreiz ir jūtams katra minča raksturs. Viens tūlīt droši nāk klāt, glaužas pie kājām un it kā saka: "Ņem mani līdzi." Cits atturīgāk sēž uz soliņa un vēro notiekošo, bet viens, ko Andžela nosauc par pūcīgo, ielīdis stūrītī uz galda un guļ, pa reizei pametot neapmierinātu skatu uz apkārtējiem. Bet vēl kāds cits savu mīļāko vietu atradis izlietnē. Katram savs raksturs un vajadzības, bet vēlēšanās visiem viena – lai viņus mīl. Starp citu, patversmē dzīvo arī kaķenīte, kuru kopā ar kaķēniem Ezerkrasta mikrorajonā no drošas nāves izglāba meitenes, kas bija redzējušas, kā zēni tos dzīvus aprok zemē. Meitenes kaķīšus aiznesa uz veterinārārstes Anitas Reinholces klīniku, no kurienes tie nonāca patversmē. Kaķēniem jau saimnieki atrasti, bet mammīte vēl gaida savējos.

Vai tad labāk iemidzināt nekā atdot?

Inga Ratniece no Bārtas pagasta savu stāstu arī sāk ar bēdīgu notikumu. Ziemā nomiris mājas sargs. Laukos bez suņa neiztikt, taču saimniece nolēmusi, ka nevēlas ņemt mazu kucēnu. "Tad jau labāk dodu mājas kādam sunim, kurš mitinās patversmē," tā viņa skaidroja savu izvēli. Sazinājusies ar patversmē strādājošajiem, noskaidrojusi, ka viņas vēlmēm atbilstošs dzīvnieks tajā ir atrodams, tāpēc devusies turp. "Taču mājās pārbraucu tukšā," viņa turpina. Kāpēc? "Tāpēc, ka par suni, kuru es izvēlējos, man prasīja samaksāt 36 latus. "Diemžēl tādu naudu es nevarēju atļauties," saka bārteniece. Viņa nesaprot, par ko jāmaksā tik liela summa. "Es saprastu, ja man ziedojumu veidā būtu paprasīti kādi 5–10 lati, tos es būtu maksājusi mīļu prātu, bet ne 36," viņa tā arī ir palikusi nesapratnē.

Andželu šī nesapratne nebūt neizbrīnī – tā jautājot daudzi. Un tāpēc viņa ir gatava izskaidrot gan pamatprincipus, pēc kuriem jaunajiem saimniekiem atdod dzīvniekus, kā arī to, kas ietilpst šajā maksā. "Viens no mūsu galvenajiem pamatprincipiem ir nedot suni cilvēkiem, kas nespēj to iegādāties – tātad samaksāt par dzīvnieku," skaidro Andžela. "Tādā gadījumā cilvēks nespēs arī šo dzīvnieku uzturēt, jo arī tas prasa regulārus izdevumus." Cenā, ko prasa par suni, ietilpst maksa par 14 dienu uzturēšanos patversmē – tas ir laiks, kurā suni novēro, lai izvērtētu viņa veselību: gan fizisko, gan arī psihisko. Dienas maksa par vidēja lieluma suņa uzturēšanos stacionārā ir Ls 2,39 (šajā maksā ietilpst ēdināšana, telpu uzkopšana, suņa aprūpēšana, ūdens, veterinārie pakalpojumi un cits). Jaunajam saimniekam ir jāsedz arī puse no izmaksām, ja suns patversmē pavadījis ilgāk par 2 nedēļām, puse no sterilizācijas maksas, ja tāda veikta (patversmē sterilizē tīršķirnes dzīvniekus, lai tos vēlāk neizmantotu nelegālam vaislas darbam), kā arī pilnā apjomā par veiktajām vakcīnām. Tas nav lēti, taču, kā uzskata Andžela, pašam saimniekam visi šie izdevumi būtu vēl lielāki.

Inga tomēr paliek nesapratnē – vai tad labāk, lai tos dzīvniekus, kurus neviens neizvēlas, iemidzina nekā atdod cilvēkiem pret ziedojumiem? Andžela skaidro, ka iemidzina tikai neārstējami slimos dzīvniekus vai tos, kam ir tik nestabila nervu sistēma, ka tie var būt bīstami cilvēkiem. "Ja dzīvnieks ir atlasīts atdošanai jauniem saimniekiem, viņu neiemidzina pat tad, ja gada laikā vēl neviens to nebūs izvēlējies," skaidro Andžela. "Tādā gadījumā viņa uzturēšanos sedz no patversmes līdzekļiem līdz brīdim, kamēr saimnieks atradīsies." Un mēs apstājamies pie viena no voljeriem, kurā dzīvo kāds suns, kuru nevienam vairs pat nepiedāvā. Viņš ir gados vecs, un patversme tagad ir viņa mājas.

Spodrības mēnesī izmēž arī dzīvniekus

Trešais ir stāsts par kādu sievieti. Viņa ieradās patversmē, lai nodotu tur suni – astoņus mēnešus vecu kucīti. "Stāstīja, ka esot atradusi klaiņojam, taču zinātājs nekļūdīgi varēja pateikt, ka viņa ir šī dzīvnieka saimniece," stāsta Andžela. Neesot retums, kad cilvēki nodod patversmē savus suņus un melo, ka esot atraduši, vai stāsta kaut ko tamlīdzīgu. Sieviete klāstījusi, ka tas klīdis ap māju un viņai kļuvis dzīvnieka žēl. Neko darīt – suns paņemts stacionārā, un sieviete informēta, ka divas nedēļas to novēros un, ja dzīvniekam viss būs kārtībā, meklēs jaunus saimniekus. Pēc mēneša šī pati sieviete zvanījusi, lai painteresētos, kā sunim klājas, vai ir jau atdots. Nē, nebija. Un Andžela pajautājusi, kas zvana. Tā esot suņa īstā saimniece. Kaimiņiene to nodevusi patversmē, jo tas skraidījis ap māju, bet viņa gribot savākt atpakaļ. "Bet es zinu, ka zvanītāja bija tā pati sieviete, kas suni atveda," saka Andžela. Tāpēc viņa sacījusi, ka par suņa turēšanas noteikumu neievērošanu, par suņa klaiņošanu saimniekam ir jāmaksā naudassods, turklāt arī par suņa atgūšanu būs jāapmaksā visi noteiktie izdevumi. Protams, ka saimniece neatnāca.

Patversmē dzīvnieki nonāk dažādi: tos atved gan cilvēki, kas tos atraduši, gan arī nereti paši saimnieki, kas dažādu iemeslu dēļ nevar vairs dzīvnieku uzturēt, kā arī Pašvaldības policija, kas tos saķērusi pilsētas mikrorajonos. Tāpēc, ja kādam ir pazudis suns, pirmām kārtām vajag interesēties patversmē vai Pašvaldības policijā. Kāds saimnieks to, ka suns nav pārnācis, apjautis tikai pēc sešām dienām un sācis meklēt. Tad arī abi satikušies stacionārā. Un te Andžela piebilst, ka cilvēki nereti labāk izvēlas suni iemidzināt. Viņa saka: "Ja dzīvnieks ir vecs un slims, saimnieka pienākums ir viņa ciešanas atvieglot un ar cieņu apbedīt, nevis izmest no dzīvokļa, taču, ja suns ir jauns vai pat kucēns, kāpēc viņam nedot iespēju atrast jaunus saimniekus?" saka Andžela. Un min gadījumus, kad dzīvnieki no mājām izmesti gluži kā nevajadzīgas mantas Spodrības mēnesī – vienkārši apnika.

Ko darīt, ja pazudis dzīvnieks, ja tas atrasts vai ja esat liecinieks cietsirdīgai rīcībai pret dzīvniekiem:

ziņojiet Pašvaldības policijai – tel.nr. 3420232,

paziņot Liepājas Kinoloģiskai biedrībai – tel.nr. 9685752,

ziņojiet dzīvnieku stacionāram – tel.nr. 3407318 vai 9685752,

ziņojiet masu saziņas līdzekļiem.