Kurzemes Vārds

12:01 Pirmdiena, 16. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Juris Bartkevičs – cilvēks maskā?

Indra Imbovica

Liepājas teātra kolektīvs devies atvaļinājumā. Atelpa un distancēšanās no pēdējo divu mēnešu sasprindzinājuma, kāds valdīja mūsu teātrī, ir nepieciešama kā tīrs gaiss. Kā zināms, aktieri, režisori, scenogrāfi un mākslinieciski tehniskais personāls izteica neuzticību gan teātra direktorei Marutai Pāvelsonei, gan arī mākslinieciskajam vadītājam Jurim Bartkevičam. Šā spiediena dēļ abi paziņoja par atkāpšanos no amatiem. Ja direktore vēl atlūgumu nav iesniegusi, tad Juris Bartkevičs to izdarīja pats, kas arī savā ziņā bija pēdējais piliens pēdējos gados samilzušo problēmu kausā, lai visā Latvijā izskanētu ziņa par krīzes situāciju Liepājas teātrī. JURIS BARTKEVIČS ir pietiekami spilgta personība skatuves mākslas pasaulē, bet kā Liepājas teātra aktieris, režisors un mākslinieciskais vadītājs vairāk vai mazāk ietekmēja radošā kolektīva virzību. Tādēļ tieši viņš šoreiz ir cilvēks nedēļas centrā.

Puisis no Talsiem

Juris Bartkevičs 1968.gadā ieradās Liepājā studēt Pedagoģiskajā institūtā, kuru arī absolvēja kā latviešu valodas un literatūras skolotājs. Bet savā sirdī Talsu puisis loloja romantisku sapni par teātri. Jau gadu pēc ierašanās pilsētā, kurā piedzimst vējš, viņš devās pie Liepājas teātra galvenā režisora Andreja Miglas ar apņēmību strādāt jebkuru darbu, tikai lai iekļūtu šajā mākslas templī. Tobrīd Juris Bartkevičs, protams, vēl nevarēja zināt, ka turpmākos 35 gadus Liepāja kļūs par viņa dzīvesvietu, kur viņš nodibinās ģimeni, ka būs tēvs trīs talantīgām meitām, bet teātris kļūs par viņa otrajām mājām un aktiera profesija – par aicinājumu un dzīves saturu.

Septiņdesmito gadu pirmajā pusē Juris kļuva par Liepājas teātra pirmās aktierstudijas audzēkni, kurā kopā ar pārējiem jauniešiem faktiski izauga vienā ritmā ar Imanta Kalniņa radīto teātra mūziku, kaut vai minot tādu leģendāru izrādi kā "Princis un ubaga zēns", un Austras Pumpures dziesmoti dumpīgo kustību. Juris tolaik kā dziedošs aktieris, kas apveltīts arī ar labu kustību plastiku, ātri iekaroja skatītāju simpātijas, īpaši tādā tobrīd, vēl padomjlaika kontekstā izaicinošā izrādē kā Imkas pirmajā rokoperā "Ei, jūs tur!".

Nopietns pavērsiens Jura Bartkeviča aktiera biogrāfijā notika ar Olģerta Krodera ienākšanu Liepājas teātrī. Ne velti viņu pamatoti dēvē par Krodera aktieri. Tas bija tas laimīgais gadījums, kad aktieris satiek savu režisoru, bet režisors ierauga savu aktieri. Garās, intelektuāli izvērstās nakts sarunās izkristalizējās un radās daudzi spilgti Jura skatuves tēli.

Vai savējais starp savējiem?

Ap šo laiku Juris Bartkevičs bija izveidojies un nobriedis par nopietnu mākslinieku, Liepājas teātra premjeru. Bet dzīve viņam gatavoja jaunus pārsteigumus un izvēles iespējas. Deviņdesmitie gadi reizē ar Atmodu bija skarbs pārbaudījuma laiks arī jebkurai personībai. Inteliģence tika atstumta no varas stūres rata, jo vietā nāca citas attiecības – roku roku mazgā vai vārna vārnai acīs neknābj. Par visbīstamāko klupšanas akmeni kļuva nauda un vara.

Šim koridoram cauri vajadzēja iziet arī Jurim Bartkevičam. Kopumā skatoties, šķiet, ka viņš dzimis laimes krekliņā, jo dzīve ik pa laikam viņam piespēlē negaidītas iespējas, kas reizē var būt gan bīstamas, tomēr ļoti vilinošas. Arī Juris Atmodas atnestajā pārmaiņu laikā atdeva pirkstiņu velnam, proti, savam biznesam, un kādu laiku, paralēli aktiera darbam, noņēmās ar firmas "Lauma" produkcijas realizāciju. Savs atspaids un drošības sajūta kādu brīdi bija, līdz viņa noliktavu apzaga un bizness pamazām izčākstēja.

Tomēr Juris Bartkevičs acīmredzot bija paspējis izbaudīt biznesa aprindu dzīves veidu, ar savu aktierisko šarmu pagrozīties turīgo aprindās un iegūt tur paziņas, tostarp jaunizcepto politiķu vidū. Būt ar vienu kāju šajā vidē un ar otru teātrī, kā savējais starp savējiem, tas gan parasti izdodas ļoti retiem. Žonglēt uz šā asmens nemitīgi vajadzēja arī Jurim Bartkevičam, un ne katrreiz tas bija par labu amata brāļiem – aktieru cunftei. Nereti līdzgaitniekiem un paziņām bija grūti pateikt, kad Juris ir uzlicis masku un kad nav. Liela daļa ir pārliecībā, ka viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kuri labākajā gadījumā to atsevišķos gadījumos noņem tikai ļoti šaurā draugu lokā vai mājās. Aiz maskas tikpat labi var slēpt savu jūtīgo dvēseli vai nedrošību. Par visu to liecināja vēlāko gadu notikumi, kad nāca būtiskas un visai radikālas pārmaiņas arī Liepājas teātrī: tas tika reorganizēts par pašvaldības uzņēmumu, bezpeļņas organizāciju. Tādā juridiskā statusā – pirmais Latvijā.

Drīz pēc tam Juris Bartkevičs kļuva par Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju un bija pie teātra vadības stūres blakus direktorei Marutai Pāvelsonei. Tieši tā – blakus, jo Juris nu nekādi nevarēja iepriekš iedomāties, ka ar šo kundzi un viņas autoritāro darba stilu faktiski nespēs ne cīnīties, ne tam būtiski pretoties. Vēl mazāk kāds varēja iedomāties, ka ieguldītais darbs pēc septiņiem gadiem beigsies ar fiasko – praktiski izirušu trupu, pazaudētu teātra dvēseli skaisti sakārtotā ēkā. Jo, kā nesen, ierodoties uz Liepājas teātra kopsapulci, precīzi pateica Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja aktrise Lolita Cauka, ēka ir trešās vai pat piektās kategorijas jautājums, svarīgākais teātrī ir aktieri un režisori.

Ne pilnīgi balts, ne pilnīgi melns

Būdams teātra mākslinieciskais vadītājs, Juris Bartkevičs radīja gan virkni spožu lomu, gan kā režisors īstenoja vairākas labas izrādes, veidoja sezonas iestudējumu programmu. Aktieri slavē viņu kā radošo ideju ģeneratoru, talantīgu aktieri, arī kā labu jauno aktieru audzinātāju. Tad kāpēc savā kolektīvajā vēstulē viņi faktiski izteica neuzticību ne tikai direktorei, bet arī Jurim Bartkevičam kā mākslinieciskajam vadītājam? Nenoliedzot, ka Jura aiziešana no Liepājas būs liels zaudējums, to savukārt, izsakot daudzu kolēģu domas, precīzi definēja aktrise Inese Kučinska, uzsverot, ka "neviens nav pilnīgi balts vai pilnīgi melns. Atbildība par Liepājas teātra novešanu līdz krīzei jāuzņemas abiem vadītājiem. Jura kļūda, vājā puse bija tā, ka viņš tomēr distancējās un neizmantoja iespēju pulcināt un saliedēt ap sevi aktieru kodolu, kas kā viena dūre varētu risināt sarežģītos jautājumus. Viņam pietrūka striktas nostājas un pozīcijas".

Tam atliek tikai piekrist, jo šīs striktās nostājas trūkumu, lai nostātos stingrās pozīcijās savu kolēģu aizstāvībai, Juris Bartkevičs nodemonstrēja arī pēdējos divos mēnešos, kad bija iestājusies visīstākā krīze. Tas atklāja viņa personības vājo pusi – zināmu gļēvulību. Sākumā Juris savu atlūgumu pamatoja ar to, ka "jūtas noguris un sevi radoši izsmēlis". Taču, kad, jādomā, viņš bija saņēmis apstiprinājumu tam, ka ar jauno sezonu ir uzņemts Dailes teātra štata aktieru sarakstā, jutās atkal zirgā un savu aiziešanu un situāciju Liepājas teātrī jau raksturoja gluži citiem vārdiem un izteicieniem. Juris Bartkevičs ar pirmo teikumu izteica pārmetumus Liepājas plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem, ka viņi uzpūš skandālus, jo viņš, lūk, uzskata, ka Liepājas teātrī nav nekādas krīzes situācijas. Vārdu sakot, ka tā ir dažu neapmierinātu teātra cilvēku izpausme (iepriekš Rīgas presē bija parādījies formulējums "otrās šķiras aktieru inspirēta akcija"). Pārsteidzoši bija arī Bartkeviča vārdi, ka "Liepājas teātrī vispār ir tikai viena talantīga aktrise". Bet kāpēc tad tomēr arī šajā laikā radušās labas izrādes?

Aktiera profesijas sliktākā puse ir tās atkarība no daudziem cilvēkiem, tādēļ parasti aktieri izvairās no atklātiem spriedumiem. Vairāki no viņiem negribēja savu vārdu minēt, tomēr vēlēja Jurim Bartkevičam neaizrauties Rīgā ar smalko aprindu saietiem kopā ar savu ietekmīgo draudzeni, bet nospēlēt daudz spožu lomu un neaizmirst arī savu, tomēr savu – Liepājas teātri. Talantam vienmēr tiek piedots, tāpat kā uzvarētājam karā.