Kurzemes Vārds

01:30 Ceturtdiena, 27. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

4. jūlijs

VLADIMIRS BĀNS, Ebreju kopienas loceklis

Varētu likties, ka mūsu kalendārā pārāk daudz sēru dienu. Bet notikušo nekādi nevar padarīt par nenotikušu. Klāt 4.jūlijs – diena, kad tiek atzīmēts ebreju tautas genocīds (cilvēku iznīcināšana viņu etniskās piederības dēļ) Latvijā.

Ar Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnijā un sarkanās armijas sakāvēm kara pirmajos mēnešos daudzu miljonu ebreju liktenis vācu okupētajās teritorijās bija izlemts. Iesākās ebreju tautas genocīds, kuru Latvijas prezidente V.Vīķe-Freiberga trāpīgi nosauca par ārprātu. 4.jūlijs saistīts ar satriecošo notikumu, kad Rīgā sadedzināja ebreju dievnamu –sinagogu – ar vairākiem simtiem cilvēku, kuri tajā bija meklējuši patvērumu.

Neaizmirstot tā laika drausmīgos notikumus, mums šodien jāpievēršas nākotnei. Jāstiprina atziņa, pie kuras nākusi civilizācija: nav kolektīvas atbildības par noziegumiem, lai arī cik daudzi bija tajos iesaistīti, runājot konkrēti – nav ebreju kolektīvās atbildības par 1940.–1941. gada notikumiem, nav vācu, latviešu kolektīvās atbildības par ebreju genocīdu. Latvijas Republikas valdība nav atbildīga par to, kas notika vācu okupētajā Latvijā (piebildīšu: tāpat kā Krievijas valdība nav atbildīga par tiem pāridarījumiem, kurus cieta iedzīvotāji padomju varas laikā). Šodien katram, kurš jūtas morāli un materiāli aizskarts, vajadzētu savu grūtību cēloni meklēt nevis savā latviešu, krievu, ebreju utt. kaimiņā, bet gan sevī.

Atceroties 4.jūliju, es negribētu vairāk koncentrēties uz tiem, kuri nepamatota naida, ksenofobijas, bezdarba vai citu iemeslu dēļ piedalījās ebreju slepkavošanā un viņu mantas izlaupīšanā. Jāstāsta un jaunajai paaudzei jāzina ne tikai par holokaustu, bet vēl vairāk par tiem godprātīgajiem un pašaizliedzīgajiem latviešiem un vāciešiem un citiem, kuri, riskējot ar savām un savu tuvinieku dzīvībām, glāba ebrejus. Viņu vārdi ierakstīti vēsturē, ierakstīti nesen apgānītā memoriāla sienā ebreju kapos. Ja šādas atziņas nostiprināsies sabiedrībā, tad esmu pārliecināts, ka presē neparādītos LPA studenta G.Landmaņa nesakarīgie mājieni par "naudaskārīgajiem vīzentāliešiem, kuri arvien alkatīgi alkuši pēc godīgo eiropiešu darba augļiem". Šādi uzskati neveicinās izpildīt V.Vīķes-Freibergas aicinājumu visām Latvijas tautām draudzīgi strādāt kopā, lai stiprinātu stabilu un pārtikušu valsti.