Kurzemes Vārds

14:24 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mocarta "Rekviēms" un jūtu audzināšana

Pēteris Jaunzems

14. jūnijā, kad atzīmējam Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, Liepājā emocionāli spēcīgu Mocarta "Rekviēma" atskaņojuma priekšnesumu sniedza maestro Valda Vikmaņa vadītais koris, kurā iekļāvušies balss mākslinieki no rajona pedagogu kora "Lira" un pilsētas kolektīva "Nerimtība". Atbalsis par šo saviļņojošo koncertu dzirdamas joprojām. Turklāt vienlīdz aizkustinātas kā pilsētā, tā laukos. Tādēļ par muzikālo notikumu izteikties pie redakcijas apaļā galda aicinājām gan klausītājus, gan pašus dziedātājus, kā arī diriģentu Valdi Vikmani. Kopā ar viņu domu apmaiņā piedalīties laipni piekrita Olafs Gūtmanis, Mirdza Lutere, Imants Vanags, Jānis Grabovskis un Ojārs Lediņš.

Valdis Vikmanis: – Teikšu bez aplinkiem, ka esmu vainīgais, kurš ierosināja šo sarunu. Domāju, ka ir jāpastāsta cilvēkiem, kas esam un kādas ir mūsu ieceres. Koncerta sagatavošana nenoritēja bez sarežģījumiem. Tādēļ vēlos pasacīt lielu paldies Liepājas Pilsētas domei, kas ļoti palīdzēja gan ar padomu, gan pie iespieddarbiem, gan finansiāli. Ja pratu pierādīt, ka nauda ir vajadzīga, iebildumu nebija. Bez administrējošās aizmugures mūsdienās iztikt ir grūti. Pat neiespējami. Lai to varētu, jābūt bagātam cilvēkam, kādu mūsu atbalstītāju vidū tikpat kā nav.

Olafs Gūtmanis: – Kā lasu avīzēs, Liepājā dzīvo diezgan daudz miljonāru. Diemžēl, neviens no viņiem pagaidām nav atbalstījis šādas lietas.

V. V: – Neviens skaņdarbs nav tāds, ka tek līdz ar upi. Un Mocarta "Rekviēms" jo īpaši. Tāpēc man patika, ka koris uztvēra kulminācijas. Es domāju, ka, labāk izprotot šos pacēlumus, varētu izdarīt vēl labāk un tembrāli saskaņot skanējumu. Ir vērts atzīmēt, ka solo kvartets, kas bija pilnīgi jaunā sastāvā, savu misiju veica labi. Imants Vanags var būt lepns, ka viņam ir aizstājējs. Dēls Ingus Vanags bija nekļūdīgs un visu izdarīja perfekti. Arī Ceriņu Juris jau ir ievērots. Tas ir spilgts puika, kurš varētu būt labs stīgu instrumentu spēlētājs, taču ir apdāvināts arī ar balsi. Mēģinājumos viņš dziedāja vēl krāsaināk. Jauki bija tas, ka svētdienas mēģinājumā divi puikas – Pēteris un Dzintars turējās pretī soprāniem un altiem, kuru bija pietiekami. Un vai tad soprāna un alta solo balsis Lindas Ločmanes un Mārītes Lazdānes izpildījumā nebija skaistas? Tāpat neaizmirsīsim koncertmeistari Līnu Andrejevu, kā arī instrumentālo trio: Beatu Zariņu, Ditu Baroni un Līnu Andrejevu. Arī mācītājs Sigurds Sproģis tur iederējās, jo visu labi sasaistīja.

O. G.: – Es biju liecinieks, klausītājs atskaņojumam. Guvu lielu gandarījumu, kaut gan "Rekviēmu" neklausījos pirmoreiz. Arī pats esmu to dziedājis Liepājā un Rīgas Doma baznīcā. Taču šoreiz jutos pārsteigts, ka skaņdarbu var tik labā kvalitātē izpildīt. Manuprāt, arī tenors bija ar apbrīnojamu balsi. Pietrūka vienīgi Simfoniskā orķestra. Prasīts tas esot bijis, bet iedots nav...

Kor.: – Valdis Vikmanis dziedātājiem aizvien izvirza grūtus uzdevumus.

O.G.: – Bet godam tiek ar tiem galā. Es jutu, ka "Rekviēma" atskaņojums daudziem 1941. gada 14. jūnija izsūtītajiem sagādāja lielu pārdzīvojumu.

Kor.: – Cik saprotu, šiem cilvēkiem tas arī galvenokārt tika darīts.

Jānis Grabovskis: – Jā. Tāda doma ir bijusi. Un kolektīvs šo ieceri īstenoja. Gandrīz visi koristi ir ar muzikālo izglītību. Viņi ātri un kvalitatīvi spēj apgūt lielas formas darbus. Tas ir pierādījies un būtu jāņem vērā. Ja kaut kur nepieciešams reprezentēt Liepāju vai rajonu, šis kolektīvs pietiekami augstā līmenī spēj to izdarīt.

Kor.: – Tāpat ir izdevies mēģinājums apvienot lauku un pilsētas dziedātājus.

V.V.: – Es teiktu, nevis apvienot, bet nešķirt. Nevienu negribu nedz pelt, nedz slavēt. Ja runājam par mēģinājumu apmeklēšanu, tad gan pilsētniekiem, gan lauku ļaudīm ir vienādi grūti to izdarīt.

Kor.: – Ko varat pastāstīt lasītājiem par kora iecerēm?

V.V.: – Tagad ir moderns teiciens par trim vaļiem. Arī mēs gribam savā ziņā iekļauties šajā sistēmā. Nākamā gada janvārī kopā ar Jūras spēku orķestri noteikti dziedāsim Jāzepa Vītola "Ziemeļblāzmu", martā – Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg!" un jūnijā Bēthovena mesu Do mažorā. Tie būs galvenie akcenti, kam jau ir iestrādes. Bet pa starpām būs mazāki koncerti. Piemēram, Saraiķu baznīcā, kur klusībā aizbrauksim. Ja kaut kur Dieviņš ir ciemojies šaizemē, tad tas ir Ziemupes un Saraiķu baznīcās. Tās ir īpašas vietas, kur Tēvreize skan.

Imants Vanags: – Klausoties sarunā, atminos par to, kā mēs mēģinājām pirms "Rekviēma". Vairāk par četriem pieciem dziedātājiem nekad taču nebija. Un es ar bažām domāju, kāds koris izskatīsies 14. jūnijā. Bet maestro teica, ka ir jābalstās uz šīs nelielās grupiņas. Koncertā dziedātāji sapulcējās. Un iznāca liels un stabils koris.

V.V.: – Imanta teiktajam gribu tikai piebilst, ka pirms atskaņojuma mums notika trīs mēģinājumi. Un arī pie tiem četriem pieciem dziedātājiem, kas nāca pastāvīgi, reizēm ieradās kādi trīs četri, kas sastāva ziņā mainījās. Tādēļ varu teikt, ka strādāt bija sarežģīti, taču interesanti.

I. V. : – Svarīgi ir arī tas, ka visi koristi ir profesionāli un spēj dziedāt no lapas.

V. V.: – Tomēr krāsu paletei vēl daudz ko varētu mācīties. Tas ir sacīts nākotnei, jo nekas nav krāsainībā tik bagāts, kāda ir cilvēka balss. Bet kā to izpaust, tas mums ir kopīgi jādomā. Ja būtu vairāk laika, kaut ko varētu sakrāsot kopā. Pērkones laukos dzīvodams, ieklausos notiekošajā. Pirms kāda laika vienudien dzirdu – dzied koris latviešu tautasdziesmu. Dzied dvēselei saprotami un prātam pieņemami. Nebrīnījos, kad izrādījās, ka to kori vada Leonīds Vīgners. Tas tikai rāda, ka tāpat mūsu kolektīvam ir iekšējas iespējas, ko nepieciešams tikai atklāt.

Mirdza Lutere: – Es Valda Vikmaņa koros dziedu no skolas gadiem un darīju to, kamēr vien spēju. Un, manuprāt, ar tādu emocionālu spēku "Rekviēms" izskanēja tāpēc, ka dziedātāji saprata, kas ir šis sacerējums un kas mūsu tautai ir 14. jūnijs. Citādāk tas nekad nenotiktu. Cilvēki bija pārņemti. Viņi cēlās kājās. Vikmanim ir autoritāte. Tāpēc vienīgi viņš šādu atskaņojumu varēja sarīkot. Radošā darbība nav reglamentējama. Tā ir autonoma. Neviens nevar cilvēkam pateikt, kad to sākt un kad pabeigt. Gados, kopš kopā dziedam, diriģents nekad nav apmierinājies ar obligāto repertuāru. Vienmēr viņš atskaņojis tautai vajadzīgus skaņdarbus. Domājot kopumā par visu šo notikumu, esmu secinājusi, ka "Rekviēms" bija ļoti vajadzīgs. To apliecināja cilvēku pārdzīvojumu izpausme. Vēroju, ka mēs protam būt ļoti saliedēti sasniegumos, sporta sacensībās, dažu mūzikas žanru koncertos. Fanu ir pilna pasaule. Taču zaudējumu gadījumos, brīžos, kad jāizjūt sāpes, tad šī cilvēku saliedētība vairs nav tik liela. Secinu, ka mums pietrūkst līdzsvara starp priekiem un bēdām. Kur mēs liksim cilvēkus, kuri prot tikai gavilēt, bet neprot skumt? Kur liksim tādu sabiedrību? Lūk, kāpēc vajadzīgi šādi atskaņojumi. Lai liktu iesāpēties cilvēku sirdīm. Pavērojiet, kāds līdzsvars starp priekiem un bēdām ir ierādīts folklorā, tautasdziesmās. Ne velti.

J. G.: – Divos vārdos to sauc par jūtu audzināšanu. Kuras mums ļoti pietrūkst. Kā teica Luteres kundze, ir jaunieši, kas grib tikai priecāties Ja sarīkojumā nav jautrības, tas viņiem neder. Vienīgā vieta, kur par jauniešu jūtām domā, ir baznīca. Skola to nedara.

O.G.: – Diemžēl... Es domāju, ka nopietnā attieksme pret mūziku ir joma, ar ko varam apliecināties Eiropā. Rietumos ir daudz vairāk koru. Tur katrā pilsētā un apdzīvotā vietā uzskata par goda lietu tādu izveidot. Tāpat mums ir nopietni jādomā par iekļaušanos pilsētas un rajona mūzikas dzīves kontekstā, kur valda diezgan liels tukšums. Šāda potenciāli spēcīga kora pēkšņa parādīšanās ir nozīmīgs notikums. Tāpēc, ka deficīts pēc labas mūzikas ir ļoti jūtams. Tagad pat – ir vasara, bet pilsētā nekas nenotiek. Es dzirdu, ka Simfoniskais orķestris ir aizbraucis un koncertē kaut kur citur. Bet liepājnieki kā klausītāji ir apieti. Tanī pašā laikā "Kurzemes Vārdā" lasu, kāda saistoša koncertdzīve te valdījusi pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Var tikai priecāties, ja šajā tukšumā ienāk Valda Vikmaņa koris. Tad cilvēkiem ir kur aiziet. Gribu vaicāt: kāpēc "Rekviēma" atskaņojumu nevarētu atkārtot kādā no baznīcām? Slava iet korim pa priekšu, cilvēki par to ir dzirdējuši. Atnāks klausīties tie, kas 14.jūnijā nebija zālē.

V. V. : – Mēs esam sevi pieteikuši. Tāpēc domāju, ka arī ar Lūcijas Garūtas kantāti viss veiksies.

I. V. : – Te tomēr būs sarežģītāk. Kā mēs saaicināsim visus kopā? Mocarta "Rekviēmu" tomēr dziedātāji zināja...

V.V.: – Grūtības būs, bet tās var uzveikt.

Ojārs Lediņš: – Gribu vairot optimismu un atgādināt, ka daudzi neticēja, ka spēsim ierakstīt pēdējo kora kaseti, kas ir veltījums dziedātāja Miervalža Grīnberga piemiņai. Bet mums tas izdevās.

Kor.: – Kora profesionālais līmenis ir augsts. Tas mazina iespējas piesaistīt jaunus spēkus? Kā, jūsuprāt, varētu pārvarēt šo šķērsli?

V.V.: – Es domāju, ka spējīgus dziedātājus var atrast. Daži no tiem, kas jau iesaistījušies korī, arī sākumā skeptiski vērtēja savas spējas. Taču tagad ir labi iedzīvojušies ansamblī. Tā noticis ar Imantu Feldmani, Aldi Jurgu un citiem.

O. L. : – Grūtākais ir sapulcināt dziedātājus uz mēģinājumiem. Tā ir galvenā problēma. Vēlēšanās cilvēkiem ir, taču trūkst varēšanas.

V. V. : – Dzīvē ir tādi brīži, kad vajag ļaut apstāties laikam.

O. G. : – Ko var zināt, varbūt arī miljonāri padomā par savām iespējām pēc šīs sarunas. Tāpat svarīgi korim piesaistīt jaunatni.

I. V.: – Maestro vajadzētu vienoties ar Simfonisko orķestri, lai mēs varētu kantātes atskaņošanā darboties kopā.

V.V.: – Kantāte ir rakstīta ērģeļu pavadījumam.

J. G.:– Rezumējot visu, gribu teikt, ka būtiski ir, lai pilsēta un rajons saliedētos visas valsts sarīkojumu atzīmēšanai. Tas pavērtu plašas iespējas un kalpotu kopīgām interesēm, jo patlaban ir vērojams, ka koru darbība brīžiem valstī pavisam apsīkst. Vienubrīd pat bija jautājums, vai izdosies sarīkot Dziesmu svētkus?

M. L.: – Un, ja gatavo nopietnu pasākumu, tad jāgādā, lai tas nebūtu kā imitācija, bet nonāk līdz cilvēku sirdīm. Tas ir ļoti svarīgi.