Kurzemes Vārds

08:25 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Liepājnieku māksla sakārtotajā bohēmas valstī – Nīderlandē

Pauls Kaufmanis

Pēdējos divos mēnešos Liepājas jaunie mākslinieki aktīvi rosījās Karostā, kur Nīderlandes radošo darbinieku uzraudzībā veidoja filmas. Šie pūliņi deviņiem Liepājas jauniešiem deva iespēju doties uz tulpju, siera un vējdzirnavu zemi – uz Holandi, lai savus darba augļus prezentētu arī turienes ļaudīm. Taču brauciens nebūt neizvērtās par aktīvu darbu, bet gan veselu piedzīvojumu. Turklāt izdevās izbaudīt, ko nozīmē māksliniekam dzīvot uz Eiropas fondu piešķirto līdzekļu rēķina. Un šī summa mūsu valsts līmenim nebūt nešķita no mazajām.

Vizītkarte Eiropai

"Stella Den Haag" – jauniešu teātris Nīderlandes politiskajā centrā Hāgā – latviešu delegāciju uzņēma godam. Un kā nu ne – jau divus mēnešus daļa no ārzemju māksliniekiem bija strādājusi un cieši sadraudzējusies ar mūsu jauniešiem Karostā, lai taptu 12 filmas par to, kā dzīvo un ko jūt jaunieši Latvijā – jaunajā Eiropas Savienības dalībvalstī.

Jāteic mūsējiem brīžiem pat baisi sametās, aptverot, ka par visu Latvijas jaunatni tagad spriedīs tieši pēc jauniešu vizuālajiem garadarbiem, taču dažam labam viesošanās pārtikušajā un pragmatiskajā valstī uzaudzēja biezāku ādu, aizmirstot bažas un raizes.

Pēc iekārtošanās Ziemeļjūras krastā, Hāgas kempingā, kas platības ziņā varētu līdzināties Grobiņai, mūsējie varonīgi devās uz mazo, tumšo Stellas teātra zāli, lai nodotos vēl neiepazītās publikas vērtējumam. Skatītāju rindās bija vairāki desmiti uzaicināto viesu. Dažs labs jaunais mākslinieks pat iegrima savā sēdvietā, ar rokām aizsedzot acis brīdī, kad tika demonstrēta viņa filma. Jo tas vairs nav tas pats, kas savu veikumu atrādīt Karostas "Kinoostā", kur apkārtējie skatītāji tavu redzējumu izjūt ar pieredzes bagāžu, kas iegūta, dzīvojot Latvijā.

Pēc pirmizrādes Nīderlandē gandrīz visi kā viens saprata tikai to, ka vietējie nav sapratuši gandrīz neko no tā, kas filmās parādīts. Tas ir, redzēja, bet neieraudzīja. Un tā jau arī ir, ka paēdušais neēdušo nesapratīs. Vienā no pārtikušajām Eiropas valstīm ir pavisam cits skatījums uz dzīvi un citas problēmas, ko risināt. Holandes reperis Huss, kurš pabija arī Liepājā, pēc mākslas darbu noskatīšanās sacīja: "Būtu apsveicami, ja holandieši spētu domāt tik dziļi. Malači, man patīk tas, kā jūs spējat sevi parādīt." Viņš arī pamanīja, ka latvieši vairāk domā ar sirdi, atšķirībā no vietējiem, kas savās domās ir pragmatiskāki un konstruktīvāki.

"Tajā vidē skatīties filmas ir pavisam savādāk nekā Latvijā. Tikai tur mēs sapratām, kāpēc Anna izmantoja tos safilmētos materiālus, kas mums pašiem šķita nevajadzīgi. Patiesībā tie daudz pastāstīja par mūsu valsti," saka Inga.

Savu tautiešu veikumu noskatīties bija ieradusies arī Latvijas vēstniece Nīderlandē Baiba Laizāne. Jau skatoties filmas, viņa uzslavēja atsevišķas epizodes un par kopējo paveikto latviešu darbu izteica gandarījumu, piebilstot, ka bijusi nedaudz pārsteigta par filmās pausto negatīvo nostāju pret Eiropas Savienību: "Man šķiet, ka tik traki Latvijā nemaz nav. Tomēr šo jauniešu pieredze parāda ko citu." Viņa arī uzsver Nīderlandes smago darbu pēc Otrā pasaules kara, kad tika izveidota Eiropas Savienība, kā rezultātā šī valsts ir sasniegusi tādu dzīves līmeni, kāds tas ir šobrīd.

Arī pašiem māksliniekiem, skatoties savas filmas, šķita, ka tajās redzams par daudz negatīvā. "Mēs taču mākam arī priecāties un būt laimīgi!" liepājnieki centāmies paskaidrot apkārtējiem, taču vai viņi saprata… Brīžiem tiešām nepameta sajūta, ka uz mums raugās kā uz pilnīgiem nabagiem. Salīdzinot ienākumu un izdevumu līmeni, tā jau arī ir, bet tā nebūt nejūtamies.

Liepājas jaunie mākslinieki savās dokumentālajās lentēs Eiropas Savienības kontekstā mēģināja atrast savu identitāti un problēmas. Cits stāstīja par to, kas ir tipisks Latvijai, piemēram, jūra, šķirto laulību skaits vai liepu alejas, cits norādīja uz savām ikdienas rūpēm vai savu piederību Liepājai.

Pirmās prezentācijas dienas iespaidā nākamajā liepājnieki jau bija bruņojušies ar pilnīgi citu attieksmi pret notiekošo – tas vairāk bija kā pienākums atrasties tur, kur rāda tavu filmu. Šoreiz publikā bija tikai pārdesmit cilvēku, galvenokārt jaunieši. Kā jau to var ļoti labi saprast, holandieši šajā laikā bija vairāk aizņemti ar oranžo atbalstīšanu Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā, nekā ar jaunas kultūras iepazīšanu. Neskatoties uz to, no atnākušajiem komplimenti bira kā no pārpilnības raga. "Visu cieņu, turieties, ļoti labi, man patika," skanēja no skatītāju puses. Starp citu, arī vietējā prese pirms pirmizrādes bija iepazinusies ar dažām filmām un veltīja atzinīgus vārdus, uzsverot, ka latviešu jauniešu radošā izpausme ir augstākā līmenī nekā Holandē.

Viena no filmu autorēm Agnese uzsver, ka Nīderlandē cilvēki ir ļoti laipni, tomēr jūtams, ka lielai daļai šī laipnība ir mākslīga, atšķirībā no Latvijas, tas ir modīgi.

Starp citu, pirmā, kas uz savas ādas izjuta abu valstu kultūru būtiskās atšķirības, ir kinorežisore Anna Spora. Jau Liepājā viņa uzsvēra, ka visgrūtāk esot bijis pārvarēt atšķirīgo kultūras barjeru. "Man bija nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai iegūtu jauniešu uzticību, rietumu valstīs tas izdodas daudz ātrāk," atšķirīgās mentalitātes vērtē režisore, piebilstot, ka bremzējošs faktors bijusi arī valodas barjera. Turklāt, nevēloties atraidīt nevienu interesentu filmu veidošanā, viņa uzņēmās darboties ar 20 jauniešiem uzreiz. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tas ir gandrīz neiespējami. Procesa gaitā vairāki no māksliniekiem atsijājās, un palika tikai labākie. "Es neieredzu filmas! Nekad mūžā vairs neveidošu nevienu!" intervijā pēc pirmizrādes ironizēja A.Spora, tādā veidā parādot, cik grūti ir bijis novest šo projektu līdz loģiskam iznākumam.

Turklāt liels palīgs filmu režisēšanā viņai bija liepājnieks Saša, kas jau Liepājā daudzas naktis strādāja pie datora un savu misiju turpināja, arī dodoties līdzi holandiešiem uz viņu dzimto valsti un līdz pat pašam pirmizrādes sākumam uzliekot pēdējos punktus uz "i". Nīderlandiešu darba sparu un dzīves ritumu precīzi raksturo Vladislava sacītais: "Strādā kā zirgi un atbilstoši tam arī atpūšas."

Saspiestā zemjūras zeme

Lai nu kā, liepājniekiem šis brauciens bija vairāk ekskursija nekā filmu prezentācija. Un redzēt Nīderlandē var daudz. Ja sēdi autobusā un īpaši neaizraujies ar apkārtējās dabas vērošanu, kas ir tikai un vienīgi normāla parādība, ja pusotru dienu uz apkārtni lūkojies kā no akvārija, tad nemaz arī nevar pamanīt to brīdi, kad esi šķērsojis Vācijas un Nīderlandes robežu. Starpība vienīgi tā, ka nebeidzamo Vācijas autobāni nomainījušas milzīgas maģistrāles ar neskaitāmiem viaduktiem un nebeidzamām augstsprieguma līnijām.

Nevar nepamanīt arī to, ka neizmantotu vai neskartu dabas nostūru šajā zemē nemaz nav. Neviltots izbrīns un sajūsma bija lasāma holandiešu sejās un vārdos, viņiem viesojoties Liepājā: "Jums te ir tik daudz brīvu vietu!" Nav jau arī nekāds brīnums, ja trešdaļu mazāko zemjūras zemi apdzīvo septiņas reizes vairāk ļaužu. Salīdzinājumam iedzīvotāju blīvums uz kvadrātkilometru: Latvijā 36 pret Nīderlandes 394.

Kādā vakarā, cenšoties tikt līdz Ziemeļjūras krastam, atdūrāmies pret milzīgu, aizaugušu kāpu, kas apvīta dzeloņstieplēm. Kad, lūkojoties pēc tuvākās iespējas nokļūt pludmalē, ieminējos, ka vienkāršāk būtu šķērsot aso barjeru, saņēmu atbildi: "Mēs cenšamies sargāt savu dabu." Tas, protams, ir ļoti apsveicami, tomēr, veroties uz aso zāli un neskaitāmajiem krūmu puduriem (gluži kā pie mums), nepamet sajūta, ka Latvijā šādu dabu sauktu ja ne par nolaidību, tad vismaz par slinkumu gan.

Tāpat bezmaz katra zemes gabala īpašnieks par savu pienākumu (vai vismaz par nepieciešamību) uzskatījis izrakt perfektas ģeometriskas formas kanālu vai dīķi. Nav noslēpums, ka liela daļa Nīderlandes atrodas zem jūras līmeņa, tādēļ par ūdens trūkumu holandieši nevar sūdzēties. Piemēram, galvaspilsētā Amsterdamā – kanāls pie kanāla, tilts pie tilta starp holandiešiem raksturīgajām šaurajām daudzstāvu mājām. Turklāt nemaz nav jāpiepūlē redze, lai saskatītu, ka liela daļa ēku sašķiebušās pāri ielām un tā vien šķiet, tuvākajā laikā varētu būt Pizas torņa līmenī. Arī tas tiek skaidrots ar valsts atrašanos zem pasaules ūdeņu līmeņa, tāpēc nestabilās grunts dēļ mājas sašķiebušās.

Hāga – pilsēta, kurā par visu padomāts

Laikam jau nav daudz tādu, kas nebūtu dzirdējuši par Hāgas tribunālu. Tāpat šī pilsēta ir absolūts Nīderlandes politiskais un ekonomiskais centrs, kur atrodas vairums vēstniecību, ministriju, Eiropas Savienības struktūru nami. Tā jau pašā sākumā, cenšoties iekļūt pilsētas centrā, kur paredzēta mūsu radošā uzturēšanās, policija bloķējusi vairākas ielas, jo kāda no prominentajām personām šobrīd viesojas kādā no svarīgajām ēkām. Tad nu, apkrauti ar smagajām ceļa somām, esam spiesti mest līkumu.

Staigājot kājām, arvien vairāk sāc saprast, kāpēc teju vai katrā kvartālā ir atrodama plaša stāvvieta velosipēdiem. Pilsēta nevar lepoties ar nelielu auto skaitu ielās, tomēr primārais pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Tas arī ir loģiski izskaidrojams. Ja katra minamā transportlīdzekļa vietā būtu automobilis, laikam gan visu valsti vai vismaz autoceļus nāktos būvēt divos stāvos. Arī vietējie atzīst, ka satiksmes plūsmā pirmajā vietā ir riteņbraucējs, tad automašīnas un visbeidzot gājēji. Nav nemaz tik viegli nostāties pie luksofora, lai šķērsotu ielu, tai pašā laikā netraucējot riteņbraucējiem veikt plānoto manevru. No latviešu puses izskan vienkārša un patiesa frāze: ja mums būtu tādi veloceliņi, arī es pārvietotos ar riteni! Vietējiem normāls dienas ritums iesākas ar velosipēdu līdz dzelzceļa stacijai, tālāk ar vilcienu līdz darbam un mājupceļā stāvvietā jau atkal sagaida minamais transportlīdzeklis, kas nogādā līdz mājām. Iespaidīgs skats paveras Amsterdamā, kur netālu no dzelzceļa stacijas atrodas velosipēdu trīsstāvu stāvvieta, kur 5000 vietu nepārtraukti ir aizņemtas.

Jau sākot ar mūsu uzņemšanu projektā "Flotsam" un beidzot ar vissīkākajām niansēm ielās, nepamet sajūta, ka holandieši ir parūpējušies par visu. Vienā krustojumā ir novietoti vismaz seši līdz astoņi luksofori, kas katram braucējam parādīs viņa īsto ceļu. Tāpat visa apkārtne šķiet tik tīra, tik sakopta un perfekta, ka tikai iedzimtā latviešu skaudība liek priecāties par kaut ko ekstraordināru un nesakārtotu, kaut ko tādu, kas kaut nedaudz atgādina par dzimtajām ārēm.

Rotaļas pieaugušajiem

Visīsāko ceļojumu pa Holandi, šķiet, iespējams veikt Madurodamas parkā, kur visas ievērojamākās vietas un ēkas apskatāmas miniatūrā veidojumā. Karalienes rezidence ar militāro svītu, neskaitāmie dzelzceļa līkloči, debesskrāpji, baznīcas un daudz kas cits no Nīderlandes pērlēm redzams šajā parkā, kur bērniem būtu īsta paradīze rotaļu laukumā, ja vien atļautu pārbīdīt pāris centimetru garos cilvēciņus, varētu iekraut kravu braucošā vilcienā, kuģītī vai kravas automobilī. Arī pieaugušie var parotaļāties, piemēram, iemetot vienu eiro monētu kasītē, no rūpnīcas iespējams saņemt tradicionālās holandiešu koka tupeles (gan miniatūrā veidā un marmorā veidotas), ko kravas automobilis pievedīs līdz nožogojumam, lai maksātājs tās varētu paņemt.

Pusdienas Eiroparlamentā

Projekts "Flotsam" izveidoja arī savdabīgu saiti starp Liepājniekiem un Eiropas Parlamentu. Vēl projekta gaitā Karostā viesojās vairāki Parlamenta darbinieki, lai iepazītu situāciju jaunajās dalībvalstīs. Jau tad beļģi Žanu Pjēru Hennartu ieinteresēja jauniešu radošajā procesā uz lielas lapas sarakstītie jautājumi par to, kas mainīsies, Latvijai iestājoties ES, un viņš tos paņēma līdzi uz Briseli, kur pēcāk aicināja jauniešus saņemt atbildes.

Pāris stundu brauciens vilcienā no Hāgas, un jau atrodamies Eiropas birokrātijas galvaspilsētā. Šeit esam ārā no perfektās un pareizās, pārtikušās Hāgas, ielās sastopami arī ubagi, redzama arī kāda ne tik sakopta ēka. Desmit minūšu gājiens, un skatienam jau paveras Eiroparlamenta māja, kurā iekļūstot nepieciešams šķērsot metāla detektoru. Vladislavam īslaicīgi nācās šķirties no sava saliekamā kabatas naža, taču vienam otram somā analogi priekšmeti tomēr paslīdējuši garām apsargu skatienam.

Galvenajā sēžu zālē galvenā spīkera vietas pakājē tiek piesliets mūsu plakātiņš, un Žans Pjērs (latviešu ironizēti saukts Jānis Pēteris) ļoti interesantā (lai neteiktu – gandrīz nesaprotamā) angļu valodā cenšas atbildēt. Palīgā viņam nāk vairāki Latvijas darbinieki Eiroparlamentā, kuri skaidro, kāda ietekme būs Eiropas standartiem, kā mazais uzņēmums varēs konkurēt lielajā tirgū, kādas jauniešiem būs iespējas mācīties un strādāt citās Eiropas Savienības valstīs.

Īsā iepazīšanās ar Briseli ar to arī beidzas. Tautieši Eiroparlamentā atzīst: lai iepazītu patieso šās pilsētas burvību, tajā jāuzturas ilgāku laiku.

Bohēmijas Meka – Amsterdama

Viens no pirmajiem patiesajiem iespaidiem par Amsterdamu rodas, dodoties reisā ar tūristu kuģīti pa Venēcijas cienīgajiem pilsētas kanāliem. Pastkartēs redzētās holandiešu mājas tiešām ir tik šauras, kā izskatās. Vēlāk izdevās arī paciemoties vienā no tām. Apmēram četru, piecu metru šauras un ap 15 metru garas istabas saslietas cita uz citas piecos stāvos tā, ka no viena uz citu ved visai stāvas kāpnes, bet galu galā tās noved uz mājas jumta, kur var baudīt brīnišķīgu ainu no terases.

Kuģīša ceļojuma turpinājumā gan sāk mākt bažas, vai tik mūs nevadā pa riņķi vien, jo tilts aiz tilta, māja aiz mājas… Viss liekas tik vienāds, atskaitot kuģa formā veidoto zinātnisko muzeju "Nemo" vai japāņu stilā veidoto restorānu uz ūdens. Par ko ievērojamāku liecina tikai gides piesauktais: "Pa labi mēs redzam senu tirdzniecības ēku, bet šeit, lūk, dzīvoja Rembrants…"

Tomēr naksnīgajai Amsterdamai ir savs īpašs pievilkšanas spēks. Šaurās ieliņas starp senajām piecstāvu celtnēm ved no vienas vides citā. Gribot negribot nākas veikt ceļu arī pa sarkano lukturu ielu, kur,