Kurzemes Vārds

05:01 Ceturtdiena, 27. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Māksla

Čugunliešana – piedzīvojuma un mākslas sintēze

Indra Imbovica

Karostā otro gadu pēc kārtas ap Jāņu laiku, tēlnieka Kārļa Alaiņa aicināti, starptautiskā simpozijā pulcējas smagā metāla – čuguna – draugi. Jā, draugi, jo citādi jau nevar nosaukt māksliniekus, kuri ir gluži vai apsēsti no vēlēšanās spēlēties ar šo tēlnieku ne tik bieži un ne tik iemīļotu materiālu, kas vairāk, īpaši liepājnieku vidū, asociējas ar melno metalurģiju, nevis mākslu. Pēc apmēram nedēļas ilga darba un čugunskura parādes Līgo naktī tagad galerijā "K.Māksla?" var aplūkot čugunā lietu tēlniecības objektu un skulptūru izstādi.

Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas pedagogs un Mākslas akadēmijas lektors, Bronzas lietuves vadītājs Kārlis Alainis mums nav gluži svešs, jo savu agro bērnību aizvadījis Liepājā, mācījies Bērnu mākslas skolā, pēc tam aprecējis liepājnieci. Pirms pieciem gadiem jau diplomētajam Mākslas akadēmijas tēlniekam Kārlim Alainim galerijā "Rožu laukums" bija personālizstāde ar desmit bronzas skulptūrām – variācijām par cilvēku savā laikā un vidē.

Interesanti atgādināt, ka jau tad mākslinieks darināja ne tikai skaistas rotas, bet arī nodarbojās ar gluži pretējas struktūras materiālu, proti, vasku. K.Alainis šajā vieglajā, plastiskajā materiālā veidoja veselu virkni vēsturisku un mūsdienu sabiedrībā populāru cilvēku figūru Latvijā pirmā šāda tipa izveidotā Rīgas Vaska muzeja uzdevumā. Viņa roku darbs ir gan Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, gan abi dižie latviešu pirmās Atmodas nesēji Krišjāņi – Barons un Valdemārs, gan dzejnieks Rainis, gan arī mūsdienu latviešu tā saucamās vieglās mūzikas karalis Raimonds Pauls.

Kārļa Alaiņa atgriešanās Karostā arī nav gluži nejauša, jo vēl Mākslas akadēmijas studiju gados viņš izstrādāja savu maģistra darbu par Karostas arhitektūru. Tēlnieka materiāla un formas labā izjūta lieti noder tāda smaga materiāla kā čuguns dizaina objektu veidošanā. Kāpēc tāda interese par čugunu? Par to un simpoziju vispār daži jautājumi pašam māksliniekam.

Pērn visi simpozija dalībnieki bija no Latvijas, vienīgi vēl daži igauņi, tagad lielākā daļa – amerikāņi un latvieši.

– Amerikāņiem šis ir tāds regulārs ceļojums pa Eiropu, studiju mācību brauciens pa Baltijas valstīm, Somiju. Viņu bija 17, bet latviešu tik, cik varam uzņemt un strādāt, – 10. Vairāk par 30 nevaram, tas ir optimālais skaits, citādi ir nepieciešams liels metāla daudzums, bet tās krāsns iespējas ir tādas, kādas tās ir.

Kā jums šogad gāja ar krāsnīm? Atceros, ka pagājušajā gadā viena izgāja no ierindas un jums vajadzēja pašiem to būvēt no jauna.

– Pērn mums ar liešanas krāsni izpalīdzēja Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs. Šogad paši uztaisījām labāku un modernāku jau Rīgā. Atvedām tās korpusu un ventilāciju sataisījām uz vietas.

Kur jūs ņemat metālu un cik daudz čuguna šajā nedēļā te izkausējāt?

– Mēs to iepērkam, bet izlējām pusotras tonnas.

Kas tie par ļaudīm, kuri te, Karostā, strādāja?

– Galvenokārt tie visi ir mākslas studenti, kuri iziet apmācības kursu, un pasniedzēji. No Latvijas tie ir 10 – gan Mākslas akadēmijas studenti, gan tikko rozentāļus beigušais, gan arī tēlnieki, absolventi un citi, kā arī pieredzējuši tēlnieki, mācību spēki gan no amerikāņu, gan mūsu puses. Piemēram, tāds nopietns vīrs kā Ivars Miķelsons, un es arī galu galā nekāds zaļknābis vairs neesmu (smejas). Tie visi ir mākslinieki, kuriem par čugunliešanu ir patiesa interese. Simpozija mērķis ir iziet visu čuguna liešanas procesu – no kausēšanas un liešanas līdz gatavam darbam. Tajā visā ir tāds liels azarts. Joki mazi, jo galu galā liešanas process notiek pie 1600 grādu pēc Celsija, un visam tehnoloģiskajam procesam jābūt izsvērtam un smalki sabalansētam.

Tagad, izstādē skatoties gatavos darbus – dizaina objektus, skulptūras, ir redzams, ka amerikāņi vairāk izbauda materiālu, tā formu, faktūru, savukārt latvieši sliecas uz vairāk vai mazāk noapaļotu mākslas darbu.

Jā, tās tradīciju atšķirības ir. Mēs vairāk cenšamies izgatavot modeli, formu un pielietot klasisku tehnoloģiju, bet amerikāņi daudz eksperimentē ar tā saucamajām reakcijas formām – lej iekšā, seko, kā metāls vārās, burbuļo un kā tas sastingst, ķer kaut kādus interesantus modeļus.

Tas nav līdzīgi, kā laimes lej?

– Īsti nē, jo laimes tā arī lej uz laimi. Te liešanas procesā tā nejaušība vairāk vai mazāk tiek kontrolēta. Piemēram, Karlam Billingsleijam tas ap divus metrus garais darbs, man šķiet, ir ļoti veiksmīgs, šādas tehnoloģijas paraugs. Tās faktūriņas ir dabūtas tādas, ka, mērķtiecīgi strādājot, tādu to panākt nav iespējams. Šajā gadījumā tā ir speciāla spēlēšanās ar nejaušības momentiem.

Jums izveidojusies laba sadarbība ar centru "K@2". Bet kā ir ar šāda simpozija organizēšanu turpmāk?

– Jā, te ir ērta strādāšana. Domāju, nākamgad to visu turpināšu, bet par vietu un dalībnieku sastāvu vēl nevaru runāt, tas viss no daudz kā atkarīgs, arī no finansēm. Tagad bija Kultūrkapitāla fonda atbalsts un amerikāņi ar savu finansējumu, kā arī atsevišķi sponsori. Tas kopējais budžets plus ēšana un dzīvošana ir ap trīs tūkstošiem latu. Māksliniekiem tiek dots limitēts daudzums metāla un uztaisītie darbi.

Kas notiks ar šiem izstādes darbiem tālāk?

– Amerikāņiem ir iespēja tos aizsūtīt uz savām mītnes pilsētām, ja vēlas, bet citi tos atstās Latvijā. Man ir doma savākt labākos darbus no iepriekšējā un šā gada simpozija un iekārtot izstādi Rīgā, bet konkrētas iestrādes tam vēl nav.

Un kā jums pašam, vai negatavojat kādu personālizstādi?

– Patlaban īsti neredzu tam jēgas, vai tas kādam vajadzīgs. Mani pašreiz vairāk saista un interesē šī čuguna liešana.

* * *

Starp 17 amerikāņu māksliniekiem sešas bija sievietes, bet no Latvijas 10 Mākslas akadēmijas studentiem, māksliniekiem un skolotājiem trīs bija sievietes. Gan pērn, gan arī šogad čugunliešanas simpozijā piedalījās Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas nu jau 4.kursa studente Elīna Kalniņa. Kas Elīnu saista šajā visnotaļ smagajā un, jāsaka, arī melnajā darbā?

Čugunliešana tomēr ir ļoti vīrišķīga darīšana, kas jūs tam procesam pievelk?

– Viss sākās jau Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, kur mans pasniedzējs bija Kārlis Alainis, viņš bija arī mana diplomdarba projekta vadītājs. Šajos gados esmu piedalījusies dažādos plenēros un simpozijos. Piemēram, pēc pirmā kursa biju Somijā, Baltijas jūras valstu simpozijā. Savukārt akadēmijā mums katru gadu notiek bronzas liešanas simpozijs. Man ļoti patīk tieši plastika un veidošana, bet metāls ir tas materiāls, kurā es varu atliet to savu uzveidoto darbu. Jā, no malas skatoties, acīmredzot šķiet, ka tas ir kaut kas brutāls. Bet man ir tā, ka es šajā smagajā metālā cenšos atrast smalkumu. Tādēļ arī veidoju tādas smalkas, saviem spēkiem atbilstošas, vieglas lietas. Pārējiem viņu darbi pa lielākai daļai ir uz desmit, divdesmit kilogramiem smagi. Mani darbi īstenībā ir arī praktiski pielietojami – kā šī vērša galva, kas īstenībā ir domāta kā pakaramais. Es tur vēl ielikšu riņķi degunā. Iepriekšējā gadā es arī veidoju pakaramos.

Vai jūtat kādas atšķirības starp pērnā gada un šā gada simpoziju Karostā?

– Vispirms gribu teikt, ka patiesībā mani paņēma pati Karosta, pati šī vieta, kas radoši ļoti atraisa. Te ir tāda specifiska aura, kas absolūti iedvesmo. Kas attiecas uz atšķirībām, nezinu... Nu, varbūt amerikāņi deva savu zināmu dažādību, jo viņi paši par sevi jau ir savādāki. Viņi uz dzīvi skatās vienkārši, bez sarežģījumiem. Var just, ka dzīve viņiem nokārtota un par visu viņi prot un var smaidīt. Mums ir vairāk jācīnās un jādomā, ko un kā. Viņi vairāk izbauda to procesu.

Vai nākamgad jūs atkal vēlētos braukt uz Liepāju?

– Vispār – jā, bet es ļoti negribētu tieši pa Jāņiem, jo man jau otro gadu pēc kārtas tāda skaista, smaržīga līgošana izpaliek. Esmu pat aizmirsusi, kā pin vainadziņus.