Kurzemes Vārds

19:58 Svētdiena, 25. februāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Siena vācējiem neklājas viegli, bet viņi joko

Pēteris Jaunzems

Biežās lietavas, kas gluži pa prātam kartupeļu un cukurbiešu audzētājiem, pavisam sagandējušas dzīvi sausās lopbarības ievācējiem. Daži no viņiem saka, ka labākie siena ievākšanas termiņi jau nokavēti un tādēļ varot gadīties, ka ganāmpulks ir jāpārorientē uz skābsienu. Tomēr ir vīri, kas, spītējot dabas kaprīzēm, izmanās dabūt šķūnī kvalitatīvu un apbrīnojami smaržīgu žāvējumu.

Izlīdzēsies ar zārdiem

"Kā var klāties, ja lietus līst, bet siens jāvāc?" uz "Kurzemes Vārda" jautājumu par darba apstākļiem lopbarības ievākšanā šovasar atsaucās Dunikas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības "Šuķi" īpašnieks Pēteris Upmalis. Nopļauts esot daudz, taču visa mantība guļ turpat zemē, un šķūņi stāv tukši. Kaut gan sinoptiķi sola arī sausāku laiku, viņam vairs lielas ticības to sagaidīt neesot. Tāpēc saimniecībā dūšīgi ķērušies pie zārdu gatavošanas. Likšot barību tajos, lai žūst līdz rudenim. Citas vasaras iztikuši bez tāda inventāra, taču šogad lietas rādoties bēdīgākas. Tad nu jālūkojot tās uzlabot.

Lietū arī nekāds skābsiens, viņaprāt, neiznāk, tie drīzāk esot skābi mēsli, atzina videi draudzīgi strādājošais lauksaimnieks. Bet, liekot zārdos, vismaz esot pārliecība, ka četrdesmit govis katra pa trīs tonnām barības sagaidīs. "Tagad jau nedrīkstam arī čammāties, jo sakopties noteiktajos termiņos spiež Eiropa. Ja to nedarīsim, tiešie maksājumi aizies gar degunu," pajokoja čaklais dunicnieks.

Arī ārdīšana palīdz

Savukārt Grobiņas pagasta "Straumēnu" saimnieki Ausma un Juris Būri mēģina izlīdzēties ar ārdītāju. Tā rīkojoties, varot dabūt šķūnī arī to barību, kas nopļauta, bet dabūjusi lietu. Protams, siens tad iznāk arī dārgāks un mazāk kvalitatīvs, taču citas iespējas nav. "Ja vien kādu dienu mākoņi mūsu saimniecību liek mierā, vīrs vairākkārt ārdīto sienu saved pagalmā un ar dakšotāju saceļ šķūnī, kur to saliekam pantos," viņa stāstīja. Bet pats pirmais pļāvums, ko nogāzuši tūlīt pēc Jāņiem, esot veiksmīgi zem jumta nonācis bez lietus.

15 hektāri nogāztas pļavas siltumu un sauli gaidot Virgas pagasta zemnieku saimniecībā "Ošenieki". Savu kārtu gaidot arī āboliņš, kas taisoties teju teju ziedēt, bet pļaut to saimnieki neuzdrīkstoties, jo trūkst karstuma, kas tādu masu varētu izžāvēt. Katru otro dienu gūzmējas tumši padebeši un uzsmīlā lietus. Ar to ir diezgan, lai barību šķūnī nevarētu vest. "Nav vasaras," pasūrojās piensaimniece Elga Bunka. Viņai rēķins vienkāršs. Kad šķūnis līdz jumtam ir pilns ar sienu, tad zinot, ka 16 govīm un grūsnajām telēm barības ziemai pietiks. Tonnās viņa nemaz nerēķinot.

Plāno likt sābsienu

"Nevar sūdzēties, ka zāle nebūtu augusi. Pirmā gada āboliņš padevies, ka prieks skatīties. Sulīgs un mīksts. Taču, lai to izžāvētu, ir vajadzīgs daudz siltuma. Bet kur to ņemt, ja saulīte nemitīgi slēpjas aiz mākoņiem?" "Kurzemes Vārdam" stāstīja Bārtas pagasta zemnieku saimniecības "Ķuķi" īpašnieks Gunārs Brundzāts. Kaut gan darbam sagatavots gan pļāvējs un siena ārdītājs, gan arī rulonu prese, likt tehniku pie darba viņš neesot iedrošinājies, jo baidoties, ka pļāvums mitrumā var aiziet bojā. Līdz šim pļaut pamēģinājis tikai nelielajos nogabalos. Bet runa esot par lielām platībām. Viņam barības vajadzīgs daudz, jo jāpabaro 14 slaucamās govis un bariņš jaunlopu.

Tikai tad, ja kūtsaugša piebāzta pilna, esot drošība, ka ziemu varēs iztikt. Bet šovasar to izdarīt vairs tikpat kā neesot cerību. "Zāle pāraug, timotiņš jau zied, uz attālu arī tur vairs nevar cerēt," teica zemnieks, kas nolēmis ilgāk neriskēt, bet gādāt skābbarību. Tā esot šovasar gandrīz vai vienīgā izeja. Viņaprāt, tie, kam tas jau ballēs, var priecāties.

Talkā dodas tuvinieki

Kaut gan skābbarības neesot arī Ojāram Jēkabsonam, taču bēdīgs viņš tomēr neizskatījās. Gaviezes pagasta zemnieku saimniecības "Lejnieki" jauno saimnieku kopā ar tuviniekiem sastapām pļavā, kur siena ievākšana ritēja pilnā sparā. "Mums šeit darbojas vesels ģimenes uzņēmums. Citiem vārdiem sakot, palīdz tie, kam drīz pēc tam palīgā došos es," viņš iepazīstināja ar situāciju. "Pie presētāja traktora stūres sēž švāģeris Jānis, bet siena vedēju vada sievas māsas dēls Sigvards. Tēvs Voldemārs strādā uz pļāvēja, bet mēs ar māsas vīru Aivaru kraujam sapresēto sienu vezumā." Siens lielisks, jo lietu nav baudījis. Paguvuši pļavu nokopt, pirms uznāk pērkons. Ja rīkojas mudīgi, dažkārt tas izdodoties.

Ojārs pastāstīja, ka piensaimniecība "Lejniekos" skaitoties tikai tāda šaura palīgnozare. Galveno uzmanību viņš ar tēvu veltot graudaudzēšanai. Taču māte bez gotiņām nevēloties palikt, un tām tad nu barība jāievāc. Siena pārpalikumu, ja tādu izdosies dabūt, viņi pārdošot. Tak jau kāds santīms ieripos saimniecības kasē. Pie viena arī zeme tiek sakārtota, un Eiropas savienības kontrolieriem, kas uzsākuši apbraukāt laukus, nebūs, kur piesieties.

Sarunas nobeigumā Ojārs siena ievākšanu salīdzināja ar šovu. Tāpēc, ka vingrs, fizisks darbs, kad jāsvaida pa gaisu divdesmit kilogramu smagas ķīpas, mijoties ar jaukām izpriecām. Pirtiņa priekš tām jau esot iekurināta un alus izbrūvēts. Pēc talkošanas slāpes veldzēšot ar kādu glāzi putojošā miestiņa, bet pēc tam iešot uz lāvas. "Un tā vairākas reizes pēc kārtas," viņš teica, gardi smejoties.