Kurzemes Vārds

01:47 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

No citiem pērkam, bet paši...

Anda Pūce

Lielisku ziņu nupat dzirdēju Lejaskurzemes Tūrisma informācijas birojā – daudzi ārzemju un arī vietējie tūristi šogad sevišķi interesējas par iespēju atpūsties laukos. Taču ne jau civilizēti labiekārtotos viesu namos (ir, protams, arī šādas atpūtas piekritēji), bet gan īstos Latvijas laukos, kur pļauj sienu, lasa zemenes, slauc govis, ravē, vārdu sakot, pa īstam dzīvo. Patiesi lieliska ziņa, jo šādu vietu mums jau nu gan netrūkst, kur ogas no krūma liek taisni mutē iekšā, izrautu redīsu pirms ēšanas noslauka gar rasainu zāli, paši rūgušpienu raudzē, biezpienu taisa, sviestu kuļ un maizi cep, bet lauku ķēķī, Jāņu sieru sienot, to notecināties atstāj, iesietu marlē un pakārtu uz durvju roktura. Lūk, tā ir īstā dzīve!

Bet absurdākais ir tas, ka tūrisma speciālistiem gluži kā strausiem, galvu zemē iebāzušiem, ir jāizliekas, ka mums šādu lauku māju nemaz nav, bet, ja ir, tad par tām klusītiņām un čukstus jārunā. Tāda konspirācija nepieciešama, jo zivju kūpināšana, siera siešana, maizes cepšana un citas līdzīgas darbības ir darbības sfēra, ko bargi pārrauga pārtikas aprites likums un to kontrolējošie dienesti. Lai neiekultos nepatikšanās, par šādiem pasākumiem lauku mājās labāk paklusēt, patiesībā vispār labāk neatklāt, ka viesiem tiek pasniegtas jelkādas maltītes, un, Dievs pasargi, parādīt, kādos apstākļos tās tiek gatavotas. Žurnālisti ar šo konspirāciju sastopas ikdienā, sak, redzēt var, bet rakstīt nevar, jo pārbaudītāji tūlīt būšot klāt un, draudot ar naudassodiem, likšot šādu darbošanos izbeigt.

Man nenāk ne prātā ko pārmest kontroles dienestu inspektoriem, kas gan nereti ir tie, ar kuriem saista absurdās likuma prasības. Tomēr izdarīt šādus aizrādījumus ir viņu darbs. Tad jau man kāds varētu pārmest, ka par to rakstu. Agrāk dažbrīd vēl dzīvoju ilūzijās, ka pircējiem veikalos vairs vecas desas neiesmērē, jo pārdotavām ir jāizdzīvo asas konkurences apstākļos, kad katrs pircējs ir svarīgs. Taču pirms pāris nedēļām pārliecinājos, ka tomēr ir pārdevējas, kas jūtas gandarītas, appelējušu cīsiņu paslēpjot zem kečupa kārtas siltā hotdogā. Pret šādiem gadījumiem ir jācīnās, un pārdevējām rokas tiešām jāmazgā rūpīgi, jo esmu pārliecināta, ka veselības pārbaudes no rītiem netiek veiktas, bet mūsu cilvēki, apstākļu spiesti, dodas uz darbu pat tad, ja gandrīz krīt no kājām nost. Tāpēc arī izgudroti stingrie pārtikas aprites noteikumi, kas vispirms gādā par ēdāju drošību. Tomēr, ja atgriežamies pie tūrisma, tad, manuprāt, tomēr būtu jāšķir rūpnieciskas ražotnes un ēdinātavas no lauku mājām, kur viesus dažkārt pamielo ar pašu gatavotiem ēdieniem, tā teikt, no saimes galda.

Tieši šis jautājums par likumdevēju attieksmi, pēc manām domām, arī ir visbūtiskākais. Kāpēc mūsu prominences savos stāstos par ārzemju ceļojumiem ar baudu piemin vietējo ļaužu mītņu apmeklējumu un īstu, ne tūristiem domātu, nacionālo ēdienu baudīšanu? Tieši tas ir īstais katras pasaules valsts smeķis – nokļūt vietās, kur redzēt patiesu dzīvi, bez izskaistinājumiem un ērtībām, kas domātas tūristiem. Tad kādēļ gan mūsu lauku māju saimniekiem tiek liegta šāda iespēja – pelnīt ar to, kas interesē visas pasaules tūristus? Tā teikt, no citiem pērkam, bet paši pārdot neprotam.

Un prasīt, lai šādas mājas būtu pielāgotas kaut kādiem Eiropas standartiem atbilstošām prasībām, ir vairāk nekā muļķīgi. Rūpnieciski pagatavots sviests nav lauku sviests, pašu mājās kūpināts speķītis ir delikatese, kas būtiski atšķiras no veikalos nopērkamajiem darinājumiem, un, ja saimniece viesiem galdā pasniegs pankūkas, kas ceptas lauku virtuvē uz malkas plīts, neviens beigts nepaliks. Neskaitāmi bērni taču palikuši dzīvi pēc tam, kad bērnībā ar savu krūzīti devušies pie omes uz stalli pakaļ siltam, tikko slauktam putainam pienam, ko viņiem turpat no slaucenes arī ielēja. Un apēst zemeni no dobes, kurai no krītošām lietus lāsēm uzsista zemes drupatiņa, taču ir īsta eksotika. Vai arī izvārīt lielu grāpi ar pupām, ko vēlāk baudīt kopā ar (kādas šausmas!) sarūgušu pienu un sāli. Un galu galā biežāk noiet līdz sirsniņmājai klēts galā pēc šāda ēdiena arī ietilpst piedāvātajā programmā, turklāt arī taisnās zarnas monitorings pēc tam būs gluži lieks!