Kurzemes Vārds

14:45 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kaste, kurā dzīvo cilvēki

Dita Gruze

"Rietumu radio" ar skaļām svinībām šogad svin savu desmit gadu jubileju. Šajā laikā piedzīvots viss – vētraini pirmsākumi un padomju laiku tehnoloģijas, daudz mūzikas un neskaitāmu ideju, ikdienas prieki un raizes. Jubilejas dienā "Kurzemes Vārds" viesojās "Rietumu radio" studijā un atcerējās vecos labos laikus.

Galvenais, lai nesāpētu kakls

Kā atzina "Rietumu radio" direktore Līga Ratniece-Kadeģe, desmit gadu – tas ir daudz. Pa šiem gadiem daudz kas mainījies – tehnoloģijas, cilvēki, pieredze. Radio tapšanas idejas autors un ģenerators toreiz, pirms desmit gadiem, bija Uldis Akselrods, un, pateicoties viņa trakajām idejām un uzņēmībai, radio radās laikā, kad liepājnieki pazina tikai dažas radiostacijas, tostarp Latvijas radio un radio "Liepāja". Toreiz vēl ar nosaukumu "Radio FM102" jaunā radiostacija bija pirmā liepājniekiem domātā stacija FM diapazonā. Cilvēki pat nezināja, kas tas ir, jo vecajos radioaparātos tādas skalas nebija. Radio darbinieki vēl ilgi laiku cilvēkiem skaidroja, kur FM skalu meklēt. Jaunais radio iemantoja popularitāti, jo jau no pašiem pirmsākumiem liela uzmanība tika pievērsta mūzikas izvēlei, starp populārajām dziesmām spēlējot arī labas, bet plašākai auditorijai nepazīstamas dziesmas. Klausītāji uzķeras un bieži zvana un jautā, kas tā bijusi par dziesmu.

Radio ikdiena ir raiba. Rādžiņā strādā cilvēki, kas veic administratīvos pienākumus, un tie, kurus sauc par ētera balsīm, – dīdžeji, raidījumu veidotāji, ziņu cilvēki. Ļoti reti darbā viss kolektīvs ir vienkopus, jo dīdžeji darbojas maiņās – tie, kas strādā no rīta, parasti nesatiek tos, kas uz studiju nāk vakarā. Tāpēc radio ļaudis cenšas pulcēties kopā ne tikai darba, bet arī neoficiālā gaisotnē, lai cits citu iepazītu un nerastos situācijas, kad kolēģis nepazīst kolēģi.

Radio cilvēki esot lieli sportisti, tāpēc desmitās dzimšanas dienas svinību laikā rīkotas arī pludmales futbola sacensības. Nesen viņi atgriezās no atpūtas Jūrmalciemā, kur arī dzenāja bumbu, un visiem sāpēja rokas un kājas. Taču Līga Ratniece-Kadeģe saka: galvenais, lai nesāpētu kakls! Protams, gadās arī tā, un tad dīdžeji domā, kā ārstēties, lai klausītājs nepamanītu. Jēlas olas gan "Rietumu radio" runātāji nedzer. Viņi lepojas ar to, ka radio ēters ir dzīvs un nekas nav ieprogrammēts, tāpēc nepārdzīvo, ja gadās nošķaudīties vai pārteikties.

Ar savām platēm un kasetēm

Visilgāk "Rietumu radio" strādā Reklāmas daļas vadītājs Jānis Enkūzens – viņš palicis uzticīgs radiostacijai jau no tās dzimšanas brīža. Un stāsta, ka radio pirmsākums bijis interesants un brīžiem vētrains. Pirms desmit gadiem radio cilvēki bijuši lieli mūzikas entuziasti, jo atrast mūziku radio vajadzībām bijis grūti. Toreiz fonotēka bija ļoti maza, tāpēc katrs nesa no mājām diskus, kasetes, pat plates. Ja mūzikas lauciņā parādījās kas jauns, katrs dīdžejs, kas sēdās pie pults, dziesmu spēlēja tik bieži, līdz pēc kāda laika parādījās atkal kas jauns. Līgai radio pirmsākumi saistās ar grupas "Blur" dziesmu "Boys And Girls", jo to spēlējuši līdz nelabumam. Pamazām nodibinājās kontakti ar ierakstu kompānijām, un fonotēkas krāšana vairs nebija tik lēna un sarežģīta.

Toreiz nevienam nav bijis radio pieredzes, jo vietējās radiostacijas tikai sāka parādīties. Tāpēc galvenie skolotāji bija ārzemju radiostacijas, kuras klausoties liepājnieki guva jaunas idejas un pieredzi. Mikrofonā runāt un mūziku likt gan mācēja visi dīdžeji, jo šo pieredzi viņi apguva, spēlējot ballītēs un diskotēkās. To laiku radio cilvēkus L.Ratniece-Kadeģe raksturo kā jaunus, trakus un darīt gribošus, tāpēc radio pieredzi viņi ieguva darbos, nevis skolas solos.

Par armijas antenām un radiotelefoniem

Jānim Enkūzenam visspilgtāk atmiņā palikuši brīži, kas saistīti ar vecajām tehnoloģijām. Tolaik nekādu modernu iekārtu nebija, pat mobilie telefoni un internets bija redzēts tikai televīzijā. Tāpēc tiešraides nodrošināšanai no radio jubileju pasākumiem koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" radio darbinieki skraidīja pa jumtiem ar armijas tipa antenām rokās un ķēra signālus, kas ne vienmēr tik viegli padevās. Toreiz tas nebūt nešķita smieklīgi, jo bija grūts darbs. Tagad tiešraides nodrošināšanai pietiek ar mazu somiņu, kas pārraida signālus no jebkuras reportāžas vietas. Tā kā toreiz nebija interneta, bija jāiet uz autoostu sagaidīt autobusu – tas bija vienīgais veids, kā ātrāk atsūtīt uz Liepāju mūzikas vai reklāmas ierakstus. Tiem parasti bija dažādi formāti, tāpēc vajadzēja atrast vietu, kur to pārkopēt "Radio FM102" vajadzībām, jo Rīgā strādāja ar cita formāta ierakstiem. Tāpēc interneta parādīšanās būtiski uzlaboja darba apstākļus, tempu un kvalitāti.

Arī kompaktdiski tolaik bija kas ekskluzīvs. Radio ar tiem strādāja jau no paša sākuma, bet ar radio nesaistītiem cilvēkiem tas likās kaut kas nesaprotams. Jānis atceras, ka, spēlējot mūziku ballītēs, pie dīdžejiem nākuši cilvēki ar savām kasetēm un lūguši, lai uzliek viņu mīļāko dziesmu. Tad dīdžejiem ilgi iznācis skaidrot, kamēr cilvēki sapratuši, ka viņiem tās kasetes nav kur spēlēt un kas vispār ir kompaktdisks.

Tāpat savi kuriozi bijuši, izgatavojot reklāmu. Toreiz tās netaisīja uz datoriem kā tagad – dažas reizes ierunā reklāmas tekstu un pēc tam ekrānā vajadzīgās skaņas izgriež un saliek kopā. Toreiz aktieriem, kas ierunāja reklāmas rullīšus, visu tekstu vajadzēja nolasīt vienā rāvienā un bez kļūdām. Tiklīdz gadījās kaut mazākā kļūda, teksts bija jāierunā no jauna. Jānis atceras, kā radio cilvēks Gatis, toreiz padsmit gadu vecs, nomocījis cienījamo aktieri Jāni Lagzdiņu. Viņam tekstu vajadzēja ierunāt neskaitāmas reizes, līdz aktieris jau kļuvis mazliet nepacietīgs, bet Gatis – nobijies. Rezultāts, protams, labs, un klausītājs nekad neuzzina, kādas pūles tajā ieliktas.

Lai arī radio progress pa šiem gadiem bijis acīm redzams, vecāka gadagājuma cilvēki brīžiem joprojām nesaprot, kāds ir "Rietumu radio" darba lauciņš. Gadās, ka cilvēki piezvana un sūdzas, ka viņiem saplīsis radioaparāts, un pratina, kā to sataisīt. Bet reiz uz studiju atnācis vīrietis ar radiotelefona klausuli rokā un lūdzis radio darbiniekus to salabot… Cilvēki pat zvanījuši un jautājuši par Latvijas radio darbiniekiem, ar kuriem "Rietumu radio" cilvēkiem nav nekāda sakara. Jānis Enkūzens smejas, ka cilvēkiem dažreiz šķiet, ka radio ir kaste, kurā iekšā sēž visi dīdžeji un pat radio montieri un cits par citu visu zina.