Kurzemes Vārds

20:14 Pirmdiena, 17. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Atmiņas un pārdomas

Kāds no sarunu biedriem

Kirils Bobrovs

Deviņdesmito gadu beigās šī raksta autors publicēja rakstu sēriju "Mani mīļie sarunu biedri" – par dažādām tikšanām, kad nekādas intervijas laikrakstam nebija paredzētas. Tie bija sava veida derīgie ražošanas atlikumi. Paralēli tika publicēts arī cikls "Atmiņas un pārdomas". Tagad autors apvienojis abas rubrikas un atkal sakrājis vairākas pozitīvās emocijas.

No krāčainās Sibīrijas upes

Tas notika 1976. gada 3. aprīlī. Krēsloja. Krita lielas, slapjas sniega pārslas. Pie durvīm pieklauvēja. Pazīstamais vietējais dzejnieks Mihails Volkovs atveda pie manis pilsētas kara komandantu, otrā ranga kapteini Aleksandru Sosenkovu. Šī enerģiskā biezajā, melnajā šinelī tērptā cilvēka rokasspiediens bija vairāk nekā spēcīgs, kas liecināja par viņa raksturu. Vēl uz sliekšņa, neienākot istabā, ciemiņš sacīja:

– Nekad nebūtu domājis, ka žurnālisti pie mums dzīvo šādos nelabiekārtotos namos!

Protams, toreiz tā bija visai izplatīta sarunu tēma. Taču par kādiem nopelniem parasts korespondents varēja cerēt saņemt jaunu dzīvokli? Starp citu, toreizējais viesis vēlāk aktīvi piedalījās mana dzīvokļa jautājuma risināšanā militārās aprindās un tiesiskā veidā. Lieta tāda, ka mūsu veco namu grasījās nojaukt, lai tā vietā padomju militārais resors varētu uzcelt jaunu, un bijušie īrnieki pretendēja uz jaunajiem dzīvokļiem.

Bet Aleksandrs pie manis ieradās pēc Valentīna Pikuļa grāmatas "Monzunda". Ar to arī sākās mūsu, kaislīgo lasītāju, kontakti, kuri turpinās līdz šai dienai. Pat ortodoksāli noskaņoto to gadu karavīru vidū lasītāju bija visai daudz, taču toreiz tas nevienu īpaši neizbrīnīja. Bet Aleksandru vispār var uzskatīt par unikumu – viņš paguva izlasīt visus toreizējos biezos žurnālus! Kas attiecās uz Valentīnu Pikuli, tad mēs jau ilgi cerējām atvest viņu no Rīgas uz tikšanos ar lasītājiem. Aleksandrs deva šim nolūkam savu transportu, taču nekādi neizdevās saskaņot ar rakstnieku termiņus.

Nodienējis, A.Sosenkovs dzīvoja Rīgā. Reizēm mēs sazvanījāmies, bet pēc tam viņš pārcēlās uz dzīvi Baltkrievijā, lai palīdzētu vecajai mātei. Tur viņš pārdzīvoja arī visas postpadomju perestroikas. Es jau domāju, ka vairs neredzēsimies. Un pēkšņi – kāds negaidīts prieks. Sastopu savu veco, mīļo sarunu biedru mazajā tirdziņā Siļķu ielā! Izrādās, ka Aleksandrs atgriezies Latvijā pēc ģimeņu atkalapvienošanās formulas, remontē dzīvokli, labiekārtojas. No pirmās sarunas es nopratu, ka Liepājā, šķiet, nav Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko politikas labāka lietpratēja. Tikai, šķiet, šādi eksperimenti mums nav vajadzīgi, ja nu vienīgi, lai parunātos virtuvē pie tējas tases. Kopumā ņemot, diktators nemaz nedomā apvienoties ar Krieviju – šādas runas viņam nepieciešamas vienīgi reitingam.

– Šī valsts, nenoliedzami, ir totalitāra, – secina Aleksandrs. Mūsu kārtējās sarunas laikā sākās televīzijas seriāls "Idiots" pēc Dostojevska romāna. Maigi izsakoties, filma neatstāja Aleksandru vienaldzīgu.

– Vladimirs Bortko, – teica viņš, – izraisa aizvien lielāku cieņu. Mani burtiski satrieca viņa uzstāšanās televīzijas raidījumā. Tūdaļ redzams liels radošais potenciāls. No tā arī viss radās. Bet Jevgeņijs Mironovs Miškina lomā! Lūk, tas tik tiešām ir cilvēks, kurš nespēja pateikt nevienu melīgu vārdu!

Bortko ir filmas režisors. Viņam pieder arī neparasti lieliskais daiļdarbs "Suņa sirds". Mēs atcerējāmies arī profesoru Preobraženski, pārcilājām prātā iepriekšējo Pirjeva "Idiota" variantu ar Juriju Jakovļevu, bet cik daudz grāmatu esam apsprieduši ar Aleksandru pēdējos divos gados! Starp citu, Andreja Saharova memuāri mūsos optimismu neizraisīja. Bija skaidrs, ka Jeļena Bonnere atstājusi šīs bagātās personības liktenī tumšas krāsas.

Taču tā ir ikdiena. Par svētkiem es uzskatītu Aleksandra stāsta izklāstu par to, kā viņš ķeksēja ārā no krāčainās Sibīrijas upes Burejas pēc koku pludināšanas tur palikušos baļķus. Tie bija pusaudžu un jaunības gadi. Tas ir arī sižets pilnvērtīgai literatūrai. Un nekas tur nav jāpiedomā klāt – tikai jāpieraksta viss sacītais vārds vārdā. Varbūt kādreiz mēs to arī pierakstīsim un publicēsim.

Bet sākās ar Jakutinu

1986. gada 3. jūnijā māksliniekam Jānim Jasliņam palika 40. Atzīmējām jubileju 7.jūnijā – svētdien, bet tas notika kāpās pie daktera Arvīda Krieviņa, viņa lauku mājās netālu no Bernātiem.

Iepazināmies mēs nedaudz agrāk, un Jānis vispirms piesaistīja manu uzmanību ar to, ka mēs ar viņu savā ziņā izrādījāmies bēdubrāļi. Arī viņam bija liels strīds ar pilsētas partijas komiteju un ar Anatoliju Jakutinu, tāpēc viņam vajadzēja ne mazums ciest, kaut gan izkapts trāpīja akmenim nevis ideoloģiskajā lauciņā, bet visprozaiskākajā dzīvokļu jautājumā. Tajā gadā jau pieminētajās lauku mājās Jānis tēsa akmeni. Tas arī ir mākslinieka darbs, taču visai savdabīgs. Bija interesanti vērot, kā uz melnā granīta rodas portrets, kurš kapos atgādinās par mūžību, par vienu vai otru cilvēku. Taču mūs, vērotājus no malas, ne mazāk pārsteidza Jāņa izveicīgums, ar kādu viņš pacēla un pārvietoja vissmagākos akmeņus, bez jebkādiem īpašiem tehniskiem palīglīdzekļiem. Šķita, bez palīga kaut kas tāds nav iespējams. Taču talkā nāca, protams, pieredze.

Jasliņa māsa un māsasdēls dzīvo Izraēlā. Un viņš bija aizbraucis ciemos, uzkavējās tur vēl vairākus mēnešus. Toties kādus iespaidus pārveda! Droši vien tik tiešām ir svarīgi raudzīties mākslinieka acīm. Brauciena dēļ radās gleznu sērija, kuras bija eksponētas galerijā "Rožu laukums", un apmeklētāju augsti novērtētas. Dieva priekšā. Bet varbūt arī nenovērtētas. Taču:

– Gatavojos ķerties pie jaunas Izraēlas sērijas. Gleznas nepavisam nelīdzināsies iepriekšējām.

Un, lūk, ko vēl viņš teica maijā:

– Pārlapoju vairākus laikrakstus un neko neatradu par Viktora Šeļega gleznu izstādi. Vai tiešām neko neuzrakstīja?

Paskaidroju, ka bija īsa informācija par gaidāmo viņa izstādes atklāšanu un "Jaunumos" ziņa ar fotoattēlu.

– Tas taču ir ļoti maz! – nerimās Jānis. – Tik daudz jaunu darbu! Un arī attēlā Viktors izskatās vientuļš. Viņš nenoliedzami pelnījis lielāku uzmanību.

Ivans spēlēs Bahu

Nesen mēs ar Ivanu Girsovu sastapāmies uz tilta…

Ja dzīvo ar konkrētu cilvēku līdzās vai kopā ar viņu strādā, tad par dažām lietām kaut kā nedomā, piemēram, kad esi ticies ar viņu pirmo reizi, kādos apstākļos. Ivans – profesionāls ģitārists, pasniedzējs, klasiskās mūzikas izpildītājs. Viņš vienmēr bija gatavs sadarboties ar dažādu veidu masu pasākumu organizatoriem, kur iederējās spēlēt ģitāru. Tā viņš ieradās arī literārajos kluba "Tvorčestvo" vakaros, bet pēc tam atveda sev līdzi vēl savus labākos skolēnus. Tas bija, piemēram, 1999. gada rudenī un 2000. gada aprīlī pilsētas 2. bibliotēkā. Ivans spēlēja klasiku, un tas bija tik neparasti un pacilājoši. Vienkārši nebija ar ko salīdzināt. Toreiz viņš iepazīstināja ar savu skolnieku Sergeju Kravčenko, nopietnu un cerības viesošu puisēnu, laikrakstā pat bija ievietots liels jaunā ģitārista portrets. Pēc tam Ivans laida klajā savu kompaktdisku.

Tātad mēs stāvam uz tilta. Viņš priecīgi pavēsta, ka esot darbs. Es saku, ka tas ir lieliski, tādēļ ka nebūt ne katrs mūziķis var ar to palielīties. Ivans pārmainās ģīmī:

– Esmu pārliecināts, ka tikai muļķis vai sliņķis nevar atrast darbu!

Kaut kas līdzīgs aforismam. Viņš arī agrāk izteicās līdzīgā veidā. Sak, lai sāktu strādāt, ir ļoti tas jāvēlas. Pēc tam Ivans piedāvāja savus pakalpojumus. Bez maksas, ko kāds cits profesionālis no malas novērtētu kā labdarību. Tā kā tagad ir vasaras brīvdienas, norunājām tikties septembrī, kārtējās Dzejas dienās.

Rokas niez, lai rakstītu

Artjoms Logunovs redakcijā ieradās pats, tā arī iepazināmies. Tas bija 1999.gads. Viņš toreiz dega nepacietībā izmācīties par žurnālistu pareizticīgo baznīcas vajadzībām, neatceros pareizi tās mācību iestādes nosaukumu, ar kuru kontakti viņam jau bija nodibināti. Šim nolūkam Artjomam bija nepieciešama spalvas iemēģināšana attiecīgā tematikā. Neko citu mēs toreiz neizdomājām, kā vēlreiz rakstīt par Sv. Nikolaja Jūras katedrāles atjaunošanu Karostā. Raksts radās ar grūtībām, varbūt tādēļ, ka laikraksta pozīcija vienmēr atšķiras no garīdznieka psiholoģiskajām nostādnēm. Taču mans sarunu biedrs uztraucās par ko citu. Artjoms stāstīja par mašīnu, kas uzbraukusi mīļotajam kaķim, un par viņa grūto izdzīvošanu pēc sarežģītām operācijām, bet 2000. gada februārī viņš parādījās laikraksta lappusēs ar lielformāta sarunu ar interesantu cilvēku – bijušo jūrnieku Georgiju Saharovu. Kaut kas žurnālistisks viņā tomēr ir.

Ja gribam būt precīzi, tad jāsaka, ka Artjoms ir kurpniekmeistars, kaut gan neuzskata to par savu aicinājumu. Nesen sastapa pilsētā visai retas profesijas cilvēku – cirka mākslinieku Juriju Varakinu. Un arī radās interesanta saruna laikrakstam. Tagad Artjoms pievērsies jaunai tēmai – 12. skolas teātrim "Balagančik". Tā dalībnieki viņu tā saistījuši, ka viņš tos ilgi neliks mierā.

– Kādi tur neparasti puiši! Ar kādu atdevi strādā! Un nemaz nav līdzīgi saviem vienaudžiem. It kā būtu pavisam cita paaudze. Teikšu vairāk – es pats no viņiem šo to esmu iemācījies, un to ir patīkami apzināties. Interesanti ir arī tas, ka katram no māksliniekiem attiecībā uz dažām lietām ir savs personīgs, no citiem atšķirīgs viedoklis, un viņš var to aizstāvēt. Bet viņu skolotāja Jurija Zinovjeva viedokļu plašumu es vispār nevaru iedomāties kā apzīmēt.

Artjoms jau uzrakstījis par viņiem. Protams, vajadzētu apsveikt entuziasma avotu atklāsmi, parādīt, no kā rodas tikumiska attieksme pret dzīvi. Raksti, mīlīt, raksti pret jebkuru pliekanību!

Viss pārvēršas vēsturē

– Piezvani Suškovam, un viņš tev visu izskaidros! – īsi un pārliecinoši sacīja mans bijušais kolēģis Arkādijs Bulatovs.

Viņš, Anatolijs Suškovs, bija galvenais inženieris "Laumā". Līdz tam es viņu vispār nebiju redzējis, un ar pazīstamiem tomēr runāt ir vienkāršāk. Vairs neatceros, par ko tieši bija mans jautājums, taču es tik tiešām saņēmu negaidīti izsmeļošu atbildi. Tieši tas man arī palicis atmiņā. Bet pa īstam mēs iepazināmies daudz vēlāk, kad Anatolijs jau bija kļuvis par Pirmās bankas, tagadējās "Nord/LB Latvija", vadītāju. Tas, iespējams, bija 1996. gadā. Kopš tiem laikiem viņš ir izteicis ne mazums visdažādāko komentāru, sniedzis konsultācijas, dalījies pārdomās par ekonomiskiem un finanšu jautājumiem. Arī par tādiem, kas "nav domāti presei", bet lieti noder sarunu biedra erudīcijas paplašināšanai. Sirsnīgs viņam paldies!

Bet katrā lietišķā sarunā mums vienmēr iegadījās vēl kāds temats no cilvēciskā faktora sfēras. "Lauma" Anatolijam dāvāja milzu bagātību, no kuras viņš neatsakās arī bankā. Tā ir pieredze. Cilvēka izzināšanas pieredze, laika racionālas izmantošanas pieredze, burta un cipara striktas ievērošanas pieredze, intuīcijas pieredze. Dažādas tehnoloģiskās un ražošanas nianses bieži vien īpašu interesi nespēj izraisīt, taču visīstākās grāvējfilmas sižetu atgādināja bankas filiāles direktora stāstījums par to, kā reiz radās nopietni draudi sakarā ar vienas balsta kolonnas iespējamo sabrukšanu cehā, virs kura bija daudz tonnu smagas pārsedzes, un kā bija jāriskē, glābjot situāciju. Vai varbūt pastāstīt par slēptā talanta izpausmēm?

– Es pirmām kārtām esmu inženieris, – reiz sacīja Anatolijs. – Tas nav pats galvenais, lai strādātu ar finansēm. Bet dažreiz, ticiet man, tas sniedz priekšrocības, salīdzinot ar citiem kolēģiem. Jo ne vienreiz vien gadās analizēt dažādas ar darbu saistītas situācijas, jāzina, kas un kur tiek būvēts un kā rit attīstība.

Reiz mēs kopā apmeklējām internātskolu. Ielūkojāmies visos stūrīšos, pat tualetēs. Kādreiz Anatolijs šeit mācījās. Un viņam te tomēr palicis kaut kas tuvs. Ja rodas iespēja, viņam gribas kaut mazliet palīdzēt savai kādreizējai mācību iestādei. Kas attiecas uz palīdzību… Pavisam nesen manā klātbūtnē pie Anatolija kabinetā ienāca apmulsis, pavisam vienkāršs klients. Pensijas saņēmējs. Viņš mēnesi bijis prom, bet tagad savu naudu varēšot saņemt tikai nākošā pensijas izmaksas reizē. Viņam bija vajadzīgi tikai desmit latu. Ja neveiksminiekam būtu bijis savs konts… Vārdu sakot, sarežģīta situācija. Cilvēkam nav tik ļoti nepieciešamās naudas. Taču direktors spēja atrast avārijas izeju.

Protams, Anatolijs ir arī parasts avīzes lasītājs. Un viņam vienmēr ir kaut kādi aizrādījumi vai priekšlikumi:

– Vairāk gatavojiet vēsturiskus materiālus. Pilsētā taču ir tik daudz objektu, par kuriem cilvēki uzzina tikai garāmejot. Piemēram, "Tosmarē" ir sūknēšanas iekārta, kura nepārtraukti darbojas jau simts gadu, sūknējot ūdeni no dokiem, mehāniskā cehā ir arī izvirpošanas darbgalds. Kā tieši tur viss sākās, būtu interesanti uzzināt. Viena paaudze nomaina citu, un jaunieši nav redzējuši pirms desmit gadiem publicētos rakstus par pilsētas attīstību.

Viņam, protams, ir taisnība. Tā kā esmu dažu pieticīgu vēsturisku pētījumu autors, zinu par lasītāju atsaucību un viņu sniegtajiem papildinājumiem pēc šādām publikācijām. Un vēl:

– Pie mums izzūd arodizglītība. Visapkārt bezdarbs, bet labi sagatavotu celtnieku trūkst, trūkst šuvēju, starptautisko pārvadājumu šoferu arī. Jauno speciālistu sagatavošanai nepieciešamās izmaksas būtu jāsedz pašvaldībai, valstij un pašiem profesijas apguvējiem. Iztirzājiet šo tematu!

Ļoti jaukā Kristīne

Dmitrijs Jarcevs jau daudzus gadus ved uz Liepāju dažādus skatuves māksliniekus. To viņš darīja vēl padomju laikā. Un ar redakciju uztur draudzīgas attiecības. Žēl, ka vienmēr pārslogots ar darbu, citādi varētu izstāstīt visneiedomājamākos notikumus no slavenību viesošanās reizēm. Lūk, piemēram, Štirlics – Vjačeslavs Tihonovs uzreiz pievērsa sev uzmanību ar to, ka izrādījās gaužām skops. Ilgi viņi kopā brauca, šķiet, no Liepājas uz Viļņu… Viena lieta, kad saskarsme ir pilnīgi oficiāla, lietišķa, bet pavisam cita, kad kaut kur šosejas malā izkāpj no automašīnas, lai ceļmalas kafejnīcā ieturētu maltīti un iedzertu kafiju možumam.

Ļoti patīkami bija aprunāties ar Kristīni Orbakaiti. Viņa ar patiesu sirsnību atzinīgi novērtēja bijušā kolhoza kluba labiekārtotās palīgtelpas. It kā pat Lietuvas galvaspilsētā viņa neesot sagaidīta tā, kā Liepājā. Glaimojoši. Man vienmēr ir interesanti klausīties, ko Jarcevs stāsta par savu bijušo virsnieka dienestu un darbu matrožu kluba priekšnieka amatā pareizticīgo katedrālē. Viņš vairākkārt šajā sakarībā ir atgriezies pie grēku izpirkšanas temata. Bet biežāk mēs ar Dmitriju runājam par reklāmas efektivitāti. Vai tiešām pat pēc īsas publikācijas mūsu avīzē par gaidāmo, teiksim Mihaila Zadornova koncertu, uzreiz visi metas pirkt biļetes? Tomēr Dmitrijs apgalvo, ka pat visniecīgākajai publikācijai ir milzīga nozīme.

– Taču pieprasījums vienalga nav prognozējams. Vienmēr to var iespaidot gan gadalaiks, gan nedēļas diena, gan, protams, biļešu cenas. Negatīvu ietekmi izraisa inflācija. Nevajadzētu aizmirst, ka katrs konkrētais skatuves mākslinieks kādam ir elks, bet kādam tukša vieta. Piemēram, ar Serdjučku vienā dienā mēs sarīkojām divus koncertus. Bet jaukais Romans Karcevs neizpelnījās liepājnieku atbalstu. Jauniešu auditorijai nepieciešama viena pieeja, bet pensionāriem – pavisam cita. Dažreiz gaidāma ļoti populāra mākslinieka ierašanās, bet man saka: "Mēs taču gandrīz vai katru dienu varam vērot viņu pa televīziju!" Neko darīt. Uz Jekaterinas Šavrinas koncertu bija pavisam lētas biļetes – par trim latiem, bet arī tas neko nelīdzēja. Taču tie, kas bija aizgājuši, nespēja vien pateikties. Starp citu, mēs nekādā ziņā nedrīkstam sevi pielīdzināt Daugavpilij. Ja kāds aktieris, braucot pie mums, vispirms uzstāsies Daugavpilī, noteikti pārliecināsies, ka tur ir pavisam citi rādītāji un prioritātes. Bet par Serova un Allegrovas koncertu, kuri atbrauks oktobrī, daudzi liepājnieki interesējas visai nopietni un bija gatavi pirkt biļetes jau jūnijā. Nespēju iedomāties, kāda būs liepājnieku attieksme pret cirku, kurā vienlaikus uzstāsies trīspadsmit baltie lāči. Un visi viņi ir raženiem augumiem – trīs metri! Tas varētu ieinteresēt, bet pati lieta ir jauna, tādēļ nepārtraukti nomāc pārdzīvojumi.

Bet daži viesmākslinieki kopā ar saviem menedžeriem uzvedas tik tiešām nekaunīgi. Bija pat gadījums, kad viņi pieprasīja papildu summu sakarā ar to, ka braukuši pie mums nevis tieši no Maskavas, bet pa apkārtceļu – cauri Ukrainai, un tas esot izmaksājis dārgāk. Bet tieši tādēļ droši vien arī izmetuši līkumu, lai paķertu vēl kaut ko līdzi pa ceļam pie mums. Mēģini nu pierādīt, kā mēdz teikt, ka tu neesi kamielis.

Matemātika un citi faktori

Ar pašreizējo SIA "Vecliepāja" direktoru Aivaru Priedolu iepazināmies 1997. gadā. Kopš tā laika bijis tik daudz interviju, ka nemaz nevar saskaitīt! Un vēl telefonakcijas. Bija arī saruna ne tik daudz par darbu, cik par cilvēcisko faktoru. Aivars bieži stāstīja, ka daudz kas no manis uzrakstītā palīdzējis dzīvokļu saimniecības darbā. Neesmu pārliecināts, iespējams, tas ir visparastākais kompliments, taču šajā sakarībā gribu sacīt ko citu: par spīti biežajām publikācijām daudzi mana sarunu biedra domu graudi līdz pat šim laikam vēl nav nonākuši avīzes slejās.

Nesen mēs divatā dzērām kafiju un atkal runājām par cilvēcisko faktoru. It kā pat bez jebkāda iemesla. Kaut gan varējām parunāt par kredītu siltuma skaitītāju iegādei. Bet te pēkšņi priekšplānā izvirzījās bērni! Gan meita, gan dēls mācās labi. Galvenais, ka dēlam labi sokas matemātikā. Es piebildu:

– Svarīgi, ka nav ar koku jāstāv klāt, ka viss notiek apzināti.

– Bet kā bija tad, kad mēs mācījāmies? Vai atceries, kā skolotāji cīnījās par disciplīnu un sekmēm?

– Vienalga, tas bija sociālisms. Bet šobrīd jau no paša sākuma jāgatavojas tam, ka neviens tavā vietā neko nedarīs.

Lai kādu jautājumu mēs ar Aivaru apspriestu, viņš vienmēr atceras savu lauku bērnību, vecāku grūto darbu, viņu pieticīgo dzīvesveidu un spēju iztikt ar mazumiņu:

– Pat visparastākais labiekārtotais dzīvoklis manai mātei likās kaut kas nenormāls.

Droši vien šo atmiņu dēļ Aivars tik uzmanīgi ieklausās, ko runā padzīvojušās lauku sievietes. Arī tās, kas nāk pie viņa uz personisko pieņemšanu. Gan uzklausīs, gan palīdzēs, ja būs tāda iespēja. Man gadījās būt klāt vienā šādā sarunā. Viņš ir labs psihologs, pat daudz labāks, nekā varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Bet katru reizi, pieminot psiholoģiju, Aivars vienmēr uzsver savas dzīvesbiedres Loras prioritāti. Taču ģimene ir pavisam cita lieta.

– Mums būtu jāattīsta ekonomika, – nopūšas mans sarunas biedrs, – tad arī viss pārējais izdosies. Un nopietnāk jāmācās. Trūkst profesionāļu, bet iespējas ir neierobežotas.

Gatavojot šo materiālu, es izlasīju plašu interviju ar domes izpilddirektoru A.Priedolu, kura bija publicēta 1998. gada martā. Un šis laiks nav veicis nekādas korekcijas. Visas intervējamā atziņas un pieņēmumi pilnībā guvuši apstiprinājumu.

Antikvārs

Lai cik dīvaini liktos, mūsu tikšanās sākās Jelgavas ielas pirtī, kur tagad uzbūvēts klosteris. Pusaudža gados Volodja nāca šurp kopā ar patēvu, es viņu pazinu, jo mēs kopā strādājām. Bet tad pēkšņi – 1976. gads. V.Grigorjevu ieceļ par Tramvaju pārvaldes priekšnieku. Droši vien sevi labi apliecinājis Mašīnbūves rūpnīcā. Toreiz es aizgāju uz depo, lai nofotografētu jauno priekšnieku laikraksta rubrikai "Jaunā amatā".

Mūsu turpmākā saskarsme ritēja humora sfērā. Vladimirs sāka publicēt avīzē savas humoreskas un arī miniatūras "Ragi un nagi", atbalstot tajos gados izdevumā "Ļiteraturnaja Gazeta" ieviesto rubriku. Kopš 1980. gada tās sākām publicēt mūsu literārā lappusē, bet pēc tam autors šīs humoreskas lasīja kluba "Jaunrade" literāros pasākumos. Bez tam viņš vairākas reizes veiksmīgi piedalījās republikas mēroga festivālā "Smieklu jūra".

– Mūs vērtēja šobrīd raidījumā "Pilsētiņa" popularitāti ieguvušais Oļeiņikovs, – atceras Vladimirs. – Bet uz diploma ir arī Čevera autogrāfs.

– Kļuva vieglāk, kad humorists no tramvajiem pārmetās uz metalurģiju. Jo bija gadījumi, kad darbā kaut kas nogāja greizi, teiksim, avārija, bet avīzē jauni "Ragi". Tas var izvest no pacietības jebkuru. Postpadomju pārmaiņu laikā Vladimirs izmēģināja savus spēkus pat grāmatu izdošanas jomā. Bet šai idejai Liepājā nebija perspektīvas. Nu jau daudzus gadus mans interesantais sarunu biedrs ir nodevies antikvāra kaislībām. Tas nozīmē, ka viņš uztur ciešus sakarus ar visdažādākajiem kolekcionāriem. Bet jebkurš kolekcionārs vienmēr cenšas aizrakties līdz saknei – kas, no kurienes, kāpēc. Reti kurš droši vien nav redzējis cara laiku naudu. Bet Vladimirs nesen parādīja simts rubļu banknotes ar Katrīnu II, pavisam jaunas, it kā tikko drukātas, bez locījumiem, nesaburzītiem stūrīšiem. Antikvariāta veikals drīzāk ir nevis tirdzniecības vieta, bet gan muzejs. Vienu interesē monētas, citu – vecas skatu kartes. Lūk, piemēram, mūsu parka Gulbju dīķis ar saliņu un pat gulbjiem, tikai rotondas vēl nav.

Bet galvenais ir tas, ka tur var aprunāties par grāmatām. Vai ir vērts šodien lasīt Simenonu? Kas būtu jāmāca skolā literatūras stundās? Vai būtu jāpārlasa Artura Heilija darbi? Lasošu cilvēku vienmēr var atšķirt no visiem pārējiem.