Kurzemes Vārds

22:28 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Izslāpušais starp ūdeņiem

Indra Imbovica

Tā ir iepriecinoša ziņa, ka šonedēļ pilsētas centrā atklās pirmo ziedu skulptūru, kas veidota tauriņa formā. Tā tapusi ar "Pareksa bankas" finansiālu atbalstu, kas arī apņēmusies par ziedu skulptūru rūpēties un uzturēt tās apūdeņošanas sistēmu turpmākos piecus gadus. Vēl ir grūti pateikt, kā puķainais tauriņš stilistiski sadzīvos ar turpat netālu esošo rožu rundāli, bet katrā ziņā viens dzīvs smaržojošs un atspirdzinošs akcents starp pilsētas akmeņiem un asfaltu ir tikai apsveicams.

Ir visai dīvaini, ja neteiktu vairāk, ka jau kuro gadu Liepāja visādos veidos pūlas un iegulda naudu, lai piesaistītu tūristus, bet neparūpējas par lietām, kas kā magnēts pievelk cilvēkus visā pasaulē. Pirmām kārtām tās ir divas stihijas – uguns un ūdens. Aukstā laikā tās ir plīvojošās liesmas kamīnā, kas pievelk cilvēku acis kā maģiski rituāli. Vasarā tās ir strūklakas, ap kurām pulcējas cilvēki, apsēžas, pamērcē rokas vai kājas, patērzē, sarunā randiņus, iemet monētas uz atgriešanos utt. Gandrīz vai katrs no mums var apliecināt, ka paši ceļojumos noteikti apstājamies un uzkavējamies pie strūklakām citzemju pilsētu laukumos un parkos.

Tik daudz reižu ir nācies uzklausīt iebraucēju nožēlas pilnu jautājumu: kāpēc Liepājas centrā nav strūklakas? Jā, kāpēc? Pilsēta starp ezeru un jūru, pilsēta – ūdeņu apskauta, bet nav savas skaistas strūklakas. Kā izslāpušie starp ūdeņiem. Arhitekti, plānojot centra apbūvi, šķiet, pat nav to iecerējuši. Neapšaubāmi piemērota vieta strūklakai ir Pedagoģijas akadēmijas priekšā, kur tā septiņdesmitajos gados arī bija. Tās autore keramiķe Ingrīda Ģelze-Ozoliņa to bija veidojusi lotosa ziedlapu formā, kas izklātas ar krāsainu mozaīku. Un tā arī bija – ap strūklaku uz soliņiem parasti brīvu vietu nebija, bet zālītē padomjlaikā sēdēt bija nepieļaujami. Pēc dažiem gadiem strūklaku likvidēja, jo, šķiet, tolaik ūdens patēriņš nāca no augstskolas, un uzturēšana izmaksāja dārgi. Šodien studentiem ir tikai viena atbilde: jā, jā jā – strūklaka būtu fantastiski, kolosāli, super!

Vai ar mūsdienu tehniskajām un tehnoloģiskajām iespējām būtu tik sarežģīti tādu strūklaku izbūvēt? Toties, kā tas atmaksātos! Par to var pārliecināties gan Rīgā, gan Ventspilī, gan citās pilsētās. Un galu galā tepat mūsu pašu Jūrmalas parkā, dažus desmitus metru no liedaga, kur tika atjaunota vecā strūklaka – tur vienmēr apkārt sēž un atpūšas gan lieli, gan mazi, gan pašmāju cilvēki, gan ciemiņi.

Un tagad otrām kārtām, kas nepieciešams un pievelk ceļotājus. Jau pēc šās vasaras Liepājas ciemiņu izteikumiem pamatā tās ir trīs lietas: labas tualetes, pietiekami lētas, ērtas naktsmītnes un ēstuves, kas saista ar nacionālo kolorītu. Protams, tūristus mūsu pilsētā vienmēr saista jūra, baltā pludmale, bet diemžēl Liepājā reti kad ir gara un karsta vasara, kāda bija pagājušajā gadā. Lielākoties mums tomēr ir pavēsas vasaras, un tādēļ tūristi un ciemiņi, aplūkojuši interesantākās vietas un paklejojuši pa jūrmalu, vēlas pasēdēt kādā kafejnīcā un labprāt atstāt tur savu naudiņu. Bet viņi vēlas apmeklēt tikai un tieši tādas kafejnīcas, kurās būtu latviešu virtuve un nacionālais kolorīts. Nu, tādā plašākā lokā ap pilsētas centru kādas divas, trīs varētu nosaukt, kam ir zināma savdabība un labs serviss, bet vai arī nacionālā virtuve un kolorīts? Lielākā daļa diemžēl ir tādu, ka vienalga – vai tās ir Liepājā, vai kādā citā valstī – ir pilnīgi līdzīgas, bezpersoniskas.

Man jautāja: lūdzu, parādiet ēdienkartē latviešu virtuves sadaļu, pasakiet, kādi ir Latvijas dzērieni, mēs labprāt nogaršotu. Man atlika pastāstīt, ka bez "Rīgas melnā balzama" un "Rīgas šampanieša" ir arī tāda veca un slavena marka kā "Allažu liķieris", tautā iecienītas bērzu sulas, medalus u.c. No vasarīgajiem un veselīgajiem ēdieniem ciemiņi parasti ir sajūsmināti par svaigu biezpienu ar jaunajiem kartupeļiem, krējumu, dillēm un lociņiem, par kefīru ar nedaudz sāls un zaļumiem, par ceptiem ziedkāpostiem ar olu kulteni, par pupiņu salātiem ar kūpinājumiem, utt. u.t.jpr. Biezpienu ar krējumu reti kur var atrast, arī citus tamlīdzīgus, mums raksturīgus ēdienus tikai šur un tur, pat kāpostu tīteņus kafejnīcās un restorānos nedabūt.

Nav mums arī kafejnīcas, kā, piemēram, kaimiņu Palangā, kur viesmīles tautiskos brunčos, izrakstītās blūzītēs un baltos priekšautiņos omulīgi apkalpo viesus. Nu, patīk tas pilsētas ciemiņiem. Vai tad mēs paši ceļojumos arī tieši tādas vietiņas nemeklējam? Bet Liepājā parasti visur smukas meitenes garās biksēs un topiņos. Bezpersoniskās vietās cilvēki nemēdz ilgāk pakavēties.