Kurzemes Vārds

11:40 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

VIZĪTKARTE:
DŽANNA KRŪMIŅA
Medicīnas zinātņu doktore;
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes anatomijas pasniedzēja;
mediķe vismaz otrajā paaudzē, Nopelniem bagātā ārsta, ķirurga Maksima Zika meita;
precējusies ar Latvijas Onkoloģijas centra galveno ķirurgu Viesturu Krūmiņu;
mamma diviem pieaugušiem bērniem – Eduardam un Beatai;
dzimusi un augusi Liepājā, kaut gan tagad jau vairāk nekā divdesmit gadu ir rīdziniece;
patīk ceļot, taču tikai ar personīgo transportu.

Operāciju blokā no piecu gadu vecuma
Lāsma Ģibiete

Pašā jūlija sākumā sakarā ar daudzu paaudžu liepājnieku iemīļotā daktera, ķirurga Maksima Zika simtgadei veltīto atceres sarīkojumu, Liepāju apciemoja slavenā mediķa meita, medicīnas zinātņu doktore Džanna Krūmiņa. Jau vairāk nekā divdesmit gadu viņa sevi uzskata par īstu rīdzinieci, lai arī dzimto pilsētu šad un tad apciemo vēl aizvien. Uz galvaspilsētu Džanna Krūmiņa pārcēlās, kad sāka studēt medicīnu, tur arī iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedru Viesturu Krūmiņu, nodibināja ģimeni un palika dzīvot pavisam.

– Jūs atceres sarīkojumā atzināties, ka, redzot Maksima Zika bijušos kolēģus un ar viņiem runājot, jūtaties kā maza meitene. Vai varat pastāstīt sīkāk par to laiku, kad ar vecākiem dzīvojāt vecās slimnīcas ambulances ēkā?

– Tās man ir bezgala dārgas atmiņas. Sarīkojumā tiešām jutos kā maza meitene, kas skraidīja pa vecās slimnīcas garajiem flīžu gaiteņiem un visiem stāstīja, ka strādās par saldējuma pārdevēju vai balerīnu, bet tikai ne par dakteri. Kad mamma mani izlaida sētā, visu laiku biju kopā vai nu ar slimniekiem, pie kuriem iegāju palātās aprunāties, vai ar dakteriem, tēta kolēģiem, kas visu laiku pret mani ļoti mīļi izturējās. Īpaši patika iet ciemos pie dakteres Zojas Sevastjanovas Infekciju slimību nodaļā. Protams, boksos mani neviens nelaida, bet pašā nodaļā iekšā tikt nebija problēmu. Korpuss atradās parka otrajā galā, turp pastaigājoties varēja aiziet. Vēl atmiņā palicis, kā operāciju māsa Irma Geislere man, tādam mazam meitēnam, iedeva uzvilkt ārsta balto uzsvārci. Tas sajūsmināja ne vien mani pašu, bet arī visus apkārtējos. Skats bija labs: mazs bērns klunkurē garā, baltā uzsvārcī.

Tajā laikā labos draugos biju ne tikai ar medicīnisko personālu, bet arī ar stirniņām, kas kādu laiku dzīvoja vecās slimnīcas pagalmā. Viņu sēta bija arī manējā. Kaut gan to sabiedrībā īsti droši vis nejutos. Bija viens buciņš, laikam vārdā Jurītis, kam viens no pacientiem izdedzināja aci. Droši vien tādēļ buciņš bija diezgan nešpetns, tam patika badīties. Lai arī stirniņas šķita jaukas, droši tomēr klāt tām negāju – mazliet jau bail bija.

– Ko vēl atceraties no tā laika?

Tas, ka mans tētis jau bija gados, bet viņam ir tāda maza meitiņa, visiem šķita ļoti amizanti. Kā jau vēlais bērns, biju samērā izlutināta. Tētis man atļāva pilnīgi visu, viņš nekad nevarēja pateikt: "Nē." Ja kaut ko ļoti gribējās, gāju runāt tieši ar tēti, nevis mammu, jo viņa bija daudz stingrāka.

– Un tad bērnības idilli nomainīja skolas gadi.

– Jā, esmu pabeigusi 12.vidusskolu, kur mācības notika krievu valodā. Biju tik ļoti pārsteigta, kad nesen satiku savu krievu valodas un literatūras skolotāju Kseniju Jamščikovu. Par viņu man ir vislabākās atmiņas, varbūt arī tādēļ, ka skolas laikā labi padevās un interesēja valodas, literatūra, arī bioloģija, bet tikai ne matemātika. Man no skolas laika vēl aizvien naktī rādās ļauni murgi, kuros redzu savu matemātikas skolotāju.

– Vai redzot, cik smagi strādā jūsu tētis, ka viņu no mājas var izsaukt kuru katru brīdi, neradās vēlme savu dzīvi saistīt ar kādu citu, varbūt vieglāku profesiju?

– Kad biju pavisam maza, domāju, ka daktere jau nu noteikti nebūšu. Visu laiku biju tajā vidē iekšā, viss šķita tik labi zināms. Pat operāciju zālē, kad tur bija pacients, pirmo reizi iegāju jau piecu gadu vecumā. Mani fascinēja gan tās spožās gaismas, gan instrumenti, bet par to, kas notika uz operāciju galda, iespējams, nemaz neaizdomājos. Toreiz biju augumā maza un, pat ja būtu to vēlējusies, auguma dēļ vien operāciju galdu nevarēju pārredzēt. Jā, tas izklausās neticami, bet tajos laikos Ķirurģiskajā nodaļā valdīja samērā brīva atmosfēra. Par to jau liecina arī tas, kad mans tētis iegāja operāciju zālē, viņš uzreiz bija "vēderā iekšā". Ja kāds ko iebilda, tētis tikai atteica: "Es esmu sterils no dzimšanas!"

Medicīnas institūtā iestājos bez kādām šaubām un pārdomām. Tas notika automātiski. Vispār pusaudžu gados nebija pat tādas domas, ka varētu mācīties ko citu, jo šajā sfērā biju iekšā jau no mazotnes. Zināju arī nozari, kam gribēju veltīt savu dzīvi – bērnu ķirurģija. Institūtā citiem studentiem pat vadīju bērnu ķirurģijas zinātnisko pulciņu. Tajā darbojās jaunieši, kurus šī sfēra ļoti interesēja un kas pasniedzēju pavadībā izstrādāja pētījumus, kā arī brauca uz dažādām zinātniskajām konferencēm. Mūsu kursā lielāka daļā meiteņu vēlējās būt ginekoloģes, bet es pat vienu ginekoloģisko praksi mainīju pret bērnu ķirurģiju.

– Par bērnu ķirurģi tomēr nekļuvāt. Kāpēc tā?

– Tam ir vairāki iemesli. Pirmā reize, kad apjautu, ka šī joma nebūs man gluži piemērota, bija jau studiju gados. 3.kursā, kad tikko iepazinos ar Viesturu, braucu uz Liepāju praksē pie daktera Māra Blūma. Viss jau bija ļoti jauki, bet ķirurgs man parādīja visu "virtuvi", kas specifiska šai nozarei. Tā radās pirmās šaubas.

Tad bija vēl viens tāds jautrs atgadījums. Mēs ar Viesturu bijām nesen kā apprecējušies, aizgājām un kafejnīcu pusdienās, bet tur mums atnesa ļoti cietu gaļu. Vīrs, skatoties, kā es to gaļu griežu un neko nevaru nogriezt, man saka: "Ja tu esi bērnu ķirurgs, tad es esmu kosmonauts!" Tai brīdī es ļoti apvainojos, bet ar laiku sapratu, ka viņam taisnība.

Arī pēc dabas esmu emocionālāka, nekā ķirurgam vajadzētu būt. Pēc savu bērnu piedzimšanas, kad ieraudzīju nodaļā kādu ļoti slimu mazo pacientu, pati sāku raudāt. Neko nevarēju viņam izdarīt. Nu, kas tas par mediķi, kas nosēžas blakus pacientam un raud?

– Pēc Medicīnas institūta beigšanas sākāt strādāt citā specialitātē.

– Jā, kad pabeidzu augstskolu, pusotru gadu vispār nestrādāju, jo piedzima Eduards, bet pēc tam sāku strādā Rīgas 2.poliklīnikā par iecirkņa pediatru. Tur nostrādāju kādu gadu, ne ilgāk, jo piedzima meita. Uzskatu, ka divu praktizējošu ārstu ģimenē nevar būt, tad jau tā vairs nav nekāda ģimene. Abi mūždien pa darbiem, bērni aug savā vaļā. Pēc Beatas piedzimšanas nolēmu sēdēt mājās un pati savus bērnus audzināt. Tas no manas puses nebija nekāds upuris, tam tā vienkārši vajadzēja būt.

Tikai 1991.gadā, kad Beata un Eduards jau bija paaugušies, nolēmu: mājās vairs ilgāk nesēdēšu, vajag sākt strādāt. Uznāca pat tāds brīdis, ka jutu, ka bez darba vairs nevaru nevienu minūti.

– Vai tad jūs no praktizējošas mediķes kļuvāt par pasniedzēju?

– Pēc tik liela pārtraukuma medicīnā uzreiz praktizēt vairs nevar, tādēļ tieši laikā nāca docentes Sarmītes Bokas piedāvājums strādāt zinātnisku darbu Medicīnas institūta Anatomijas katedrā. Viņiem bija atbrīvojusies viena vieta un vajadzēja anatomijas pasniedzēju.

Šis priekšmets ir ļoti interesants, taču sarežģīts, tādēļ, kad sāku strādāt par docētāju, man visu vajadzēja mācīties no jauna. Studējām kopā ar manu pirmo grupu, viņiem gada sākumā atklāti arī pateicu, ka pati šeit esmu pirmo gadu un visu varu arī nezināt. Tā bija vienreizēja grupa; šo un to, par ko toreiz šaubījos, noskaidrojām visi kopā. Iejušanos zinātnes cilvēku aprindās vieglāku padarīja arī manas bijušās pasniedzējas, kas tur vēl aizvien strādāja, piemēram, docente Visocka. Tieši viņa ļoti daudz palīdzēja un konsultēja.

– Kādas jums veidojās attiecības ar studentiem?

– Godīgi varu teikt, ka labas. Ar pirmajiem studentiem, kad sāku strādāt par pasniedzēju, izveidojās īpaši mīļas attiecības. Prieks arī par to, ka trīs no maniem bijušajiem studentiem paši strādā vai strādāja par anatomijas pasniedzējiem. Vispār mans priekšmets, lai arī ir sarežģīts, lielākoties studentiem patīk. Tas tādēļ, ka pirmajā kursā nav daudz studiju priekšmetu, kuri cieši saistīti ar medicīnu. Tad vairāk studē matemātiku un citas eksaktās zinātnes, bet medicīnu it kā starp citu.

– Par docētāju strādājat jau vairāk nekā desmit gadu. Kā šai laikā mainījušies jūsu studenti?

– Tā kā strādāju ar 1. un 2.kursu, katru gadu ar viņiem aprunājos un jautāju: "Kādā nozarē vēlaties specializēties?" Pirms gadiem desmit man students atbildēja, ka viņš grib būt ķirurgs vai kādas citas nozares speciālists, jo šī disciplīna viņam šķiet sirdij tuvāka. Tagad atbild: "Kur vairāk maksās, par to arī strādāšu!" Tāda attieksme neiepriecina.

Tagad ar studentiem sanāk kontaktēties ne tik daudz kā agrāk. Pirms diviem gadiem pārgāju darbā uz Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, tagad man ir mazāka slodze.

– Jums kā anatomijas pasniedzējai droši vien jāvada arī praktiskās nodarbības.

– Jā, protams. Jūs droši vien domājat līķus; tieši ar tiem visiem asociējas anatomikums. Pie mums jau tie līķi nebija tādi, kā parastas slimnīcas morgā, bet gan dažus gadus nostāvējuši formalīna vannās. Uz vairākām grupām ir tikai viens līķis, nav vairs tā, kad es pati studēju. Bet vispār par šo tematu īpaši runāt negribētu.

– Vai saskare ar studentiem bija tā, kādēļ nolēmāt iegūt medicīnas zinātņu doktora grādu?

– Strādājot augstskolā, jau citādi nemaz nevar, pašam visu laiku jāiet uz priekšu, nepārtraukti jāmācās. Pirmajā darba gadā pamatīgi biju atsvaidzinājusi zināšanas anatomijā un adaptējusies jaunajā darbavietā, bet jau otrajā sāku domāt, ka zinātniskajā darbā vajag iet dziļumā. Ilgas pārdomas bija par iespējamo pētījuma objektu, kas mani pašu tā interesētu, ka varētu to pētīt vairāku gadu garumā, vēl uzrakstīt un aizstāvēt doktora disertāciju. Tajā laikā pastiprināti sāku interesēties par vēsturi un uzzināju, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad anatomikumu vadīja profesors Prīmanis, bija attīstīta antropoloģija. Toreiz šajā jomā bija īpaši pētījumi, zinātnieki brauca ekspedīcijās pa lauku novadiem, taču tagad nekā tāda vairs nav. Radās jautājums, kāpēc es kaut ko nevarētu darīt pēc tik ilga pārtraukuma? Latvijā, cik zinu, antropologu – mediķu nav, bet ir vairāki antropologi – vēsturnieki. Jo vairāk par to domāju, izkristalizējās arī temats, par ko konkrēti vēlos rakstīt. Taču radās viena cita problēma. Proti, Latvijā nebija zinātnieka, kas manu darbu varētu vadīt. Tad kāds kolēģis ieteica aizbraukt uz Polijas zinātņu akadēmiju Varšavā pie profesora Napoleona Voļanska. Kopā ar darbabiedri Inesi Kokari sākām braukt, interesēties, līdz es iestājos minētās akadēmijas Cilvēka ekoloģijas institūtā neklātienes studiju programmā doktorantūrā.

– Vai tas nozīmē, ka augstskolā strādājāt Rīgā, bet pati studējāt Polijā?

– Jā, diezgan ilgu laiku braukāju šurpu turpu. Antropoloģija ir pilnīgi cita nozare, un šeit patiešām trūkst zinātnieku, kas ar to nodarbojas. Turklāt arī mans doktora disertācijas vadītājs profesors Voļanskis pēc izglītības ir biologs, taču tas viņam netraucēja izgudrot jaunu ierīci bērnu mērīšanai – liberometru.

Temats, par ko rakstīju, ir profesora ieteikts. Viņš man izstāstīja savu ieceri, taču es sākumā nobijos, vai maz spēšu izveidot tādu dinamisko pētījumu. Viņš man teica: "Tu esi daktere, tāpēc tavā pētījumā medicīnu un antropoloģiju varētu apvienot." Vairākus gadus abi kopā pētījām 200 zīdaiņus viņu attīstības dinamikā. Tas nozīmē, veicām dažādus mērījumus, lai iegūtu rezultātus un tos salīdzinātu, kā arī anketējām mazuļu vecākus. Pētīju šos 200 zīdainīšus viņu dzīves pirmajā gadā – kā attīstās rociņas, kājiņas, kā šķiļas zobi, kā aiztaisās ciet avotiņš un daudz ko citu. Bērnu fizisko attīstību būtiski ietekmē ģimenes sociālais stāvoklis, tieši tādēļ paralēli veicām vecāku aptauju. Visi iegūtie rezultāti atspoguļoti manā disertācijā. Šobrīd, domājot par to retrospektīvi, šķiet, ka darbu uzrakstīju ātri, tikai trīs gadu laikā. Nu ja, bet tie bija ļoti saspringti gadi.

– Un tagad parunāsim nedaudz par ģimeni. Vai vakaros, kad visi atgriežas no darba, jums mājās nav kaut kas līdzīgs konsilijam?

– Mūsu ģimenē darba jautājumi nav tabu tēma, kā tas savā laikā bija dakterei Rasmai Kaju. Taču tas nenozīmē, ka par to vien runājam. Vispār cenšamies pārlieku neaizrauties. Dažkārt ir tā, ka, zinot, ka vīram slimnīcā ir kāds smags pacients, bieži pajautāju, kā viņam tagad klājas, vai manāmi uzlabojumi.

– Par jūsu vīru pacienti stāsta, ka viņš, ja vien būs vajadzīgs, uz slimnīcu atskries kaut nakts vidū. Vai tas dažkārt neizjauc kādas kopējas ieceres?

– Pēdējā reize, kad viņu steigšus izsauca uz slimnīcu operēt, bija pagājušā gada Jāņos. Pulkstenis bija tā ap divpadsmitiem, gatavojāmies svinēt un dzert alu, bet nekā. Kādam slimniekam bija sākusies asiņošana. Labi, ka toreiz nebijām sākuši svinēt agrāk.

Pie tā, ka vīru var izsaukt jebkurā brīdī, esmu pieradusi un uzskatu, ka tas ir tikai normāli. Man jau tētis bija tāds pats. Ja tu esi praktizējošs ārsts, tad skrien, kad steidzami pacientam esi vajadzīgs. Kas tad tas par mediķi, kas domā tikai par sevi un darbu atliek otrajā vietā?

– Tad varbūt arī labi, ka jūs nepraktizējat kā ārste?

– Pašai man tā negribētos, jo ģimene, bērni noteikti ir pirmajā vietā. Mēs ar bērniem vairāk dzīvojam pa māju un ļaujam tētim strādāt.

– Vai medicīnu studēs arī jūsu bērni?

– Meita vēl mācās vidusskolā, šogad ies 11.klasē. Viņai ļoti patīk un padodas bioloģija. Vispār Beata gatavojas studēt medicīnu, it kā būs ķirurģe, tāpat kā tētis, bet gan jau dzīve visu noliks savā vietā.

Eduards pabeidza Zviedru ekonomisko augstskolu. Lielākā daļa viņa klases puišu turp gāja iestāties, viņš devās līdzi intereses pēc. Daudzus, kas tiešām gribēja studēt ekonomiku, neuzņēma, bet viņš tika. Nu kā tu nestudēsi, ja esi uzņemts tik labā mācību iestādē? Tagad viņš turpina studijas maģistratūrā Latvijas Universitātes ekonomistos.

– Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā?

– Lai gan pilnīgi pretēji savam tētim, ar tehniku esmu uz jūs, man ļoti patīk fotografēt. Itin bieži braucu līdzi vīram uz mediķu simpozijiem. Kopā esam bijuši Maskavā, Vīnē, Lillē un vairākās citās pilsētās. Vēl man ļoti patīk ceļot, bet tikai ar savu mašīnu.