Kurzemes Vārds

16:30 Otrdiena, 18. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ikdienas piezīmes

No cita viedokļa
Kirils Bobrovs

Ļergas tirgotava

Tiem, kas pastāvīgi lasa rubriku "Pa drāti vēstī lasītājs", noteikti izveidojies viedoklis, ka pašreizējos tirgus apstākļos nav vērojama nekāda pretdarbība pašbrūvētās dziras tecinātājiem, pat gluži otrādi. Un šajā ziņā pilnīgi nav ko komentēt. Ja nebūtu vienas nejaušas nianses. Uz redakciju atnesa mazu brošūriņu, kas izdota 1985.gadā Rīgā. Tajā laikā diezgan strikti cīnījās ar dzērājiem un alkoholiķiem. Brošūrā ir republikas Augstākās Padomes Prezidija rīkojums par cīņu ar dzeršanu un alkoholismu un paštaisītā alkohola gatavošanas izskaušanu. Šā dokumenta 14.pantā teikts, ka par paštaisītā alkohola, brāgas vai citu spirtoto dzērienu izgatavošanu vai glabāšanu mājas apstākļos, neizvirzot par mērķi to pārdošanu, kā arī šādu dzērienu, kas nav paredzēti pārdošanai, ražošanai mājas apstākļos domāto aparātu izgatavošanu paredzēta kriminālatbildība un sods ar iesaistīšanu labošanas darbos līdz 2 gadiem vai naudas sods līdz 300 rubļiem. Ja šādas darbības notikušas atkārtoti, tad var tikt piemērota brīvības atņemšana līdz 2 gadiem. Bet 15.pantā teikts, ka par pārdošanai paredzētā alkohola izgatavošanu un glabāšanu mājas apstākļos draud brīvības atņemšana no 1 līdz 3 gadiem ar iespējamo mantas konfiskāciju vai naudas sods 500 – 1000 rubļu apmērā. Tālāk runa ir par ļergas pircēju sodīšanu. Jādomā, ka šis rīkojums nedarbojās ideāli, bet tomēr tas jau bija kaut kas. Pašreizējie dzeršanas pretinieki, esmu pārliecināts, būtu priecīgi par šādu padomju metožu pārņemšanu. Bet gudri cilvēki saka, ka traucējot korupcija.

Mūsu dārgās grāmatas

Jā, grāmatas kļūst dārgākas, tam nevar nepiekrist. No tā izriet, ka ar grāmatām jārīkojas saudzīgi, izlasītās un vairs nevajadzīgās jādod tālāk citiem. Bet nekā! Kad firmā "Hoetika" vai patērētāju biedrībā pieņēma makulatūru, tur varēja atrast visu, ko vien sirds kāroja.

Pirms dažām dienām kādā vakarā es nesu izbērt gružu spaini. Pie konteinera stāvēja grāmatu kaudze. Starp tām bija Dž.Londona "Baltais ilknis", V.Skota "Kventins Dorvards", L.Tolstoja "Karš un miers", kā arī no sērijas "Ārzemju prozas meistari", pat viens Žila Verna sējums no savā laikā limitētiem parakstāmās literatūras kopotiem rakstiem, pēc kuriem pie centrālās grāmatnīcas bija jāstāv rindā pat naktī. Atkritumu konteineru tuvumā rotaļājās pusaudži, taču grāmatu kaudze nespēja piesaistīt viņu uzmanību.

Skaistā stacija

To var salīdzināt ar vecajās atklātnēs iemūžināto ēku. Tagad tā maksimāli atgādina mūsu staciju pirms vairāk nekā simts gadiem. Nav vienīgi nožogojumu ap puķudobēm. Un arī pašu puķudobju nav. Un vēl slikti, ka galveno fasādi nosedz dzelzsbetona loks – padomju monumentālo arhitektu pilnveidojums. Iespējams, pēdējais apstāklis attur vietējos fotogrāfus izmantot šo ēku mūsu pilsētas krāsainajās skatu kartēs.

Bet jautājums ir pavisam cits. Kāpēc mūsu stacija ideāli bija jāsakārto tieši tagad, kad visiem pastāvīgi trūkst naudas, un galvenais, kad pilnīgi pārtraukta dzelzceļa pasažieru satiksme? Ja stacijas ēku izmanto kaut kādiem mērķiem, tad ar dzelzceļu tam ir tikai daļējs sakars. Mūs visu laiku mācīja: ja gribi tērēt naudu, tā ir jānopelna. Bet kāda gan te pelnīšana? Te, kā domā mūsu lasītāji, to vienkārši atmazgā…

Princese

Ja kaut kur pie veikala pie jums pienāk piecu, sešu gadu vecs bērns un lūdz piecus santīmus, tad pat ar lielu dzīves pieredzi apveltītam cilvēkam dažreiz grūti tikt skaidrībā, vai tik tiešām šie santīmi bērnam ir ļoti nepieciešami, varbūt to kāds ir sūtījis, bet varbūt viņam tieši tik daudz pietrūkst saldējumam. It kā vajadzētu iedot, bet tas varētu veicināt ieradumu diedelēt, viest drosmi un pārliecību. Vēl ir varianti – "bulciņai", bet no tā vieglāk nekļūst. Mazliet vienkāršāk ir ar pieaugušajiem ubagotājiem. Jo alkoholiķi uzreiz var pazīt. Liekas, ka pieaugušiem (viņi taču savā lietā arī ir psihologi!) būtu svēti jāievēro princips: lūdzot ziedojumus, jābūt pazemīgiem un jāuzvedas adekvāti situācijai. Vairākas reizes esmu devis naudu sievietei, kas stāv Kuršu un Rakstvežu ielas stūrī, bet reiz viņa veltīja man sašutuma pilnu repliku, sak, pārāk maz esmu iedevis, viņa esot pelnījusi daudz vairāk. Izrādās, ka arī starp mūsu ubagiem dažreiz gadās princeses.

Atkal bija ciemiņi!

Tādiem izsaucieniem bieži vien apmainās kaimiņi mazdārziņu masīvos pilsētas nomalēs, piemēram, pie Centrālās slimnīcas. Tas nozīmē, ka atkal kāds bija atnācis, kaut ko paņēmis vai sagrāvis. Interesanti, ka arvien biežāk šādi sirojumi nemaz neatgādina parastu zādzību. Jo zemeņu lasīšana arī ir darbs! Tad jau labāk nevajag. Ļaujiet patrakot. Lūk, vienam mājiņā viss apgriezts kājām gaisā, bet nekas nav paņemts. Citam sasisti siltumnīcas stikli, sabojāta plēve, trešajam nolauzts augļu kociņš vai norauta vārtiņu slēdzene. Izsauc policiju. Taču naivi cerēt, ka izdosies atrast un sodīt vainīgos. Bijis priekšlikums apvienot spēkus, lai noķertu vandaļus un paši tos sodītu. Bet vai nebūtu laiks paskatīties rūgtai patiesībai acīs un saprast, ka ir mainījies sabiedrisko attiecību raksturs, sociālā psiholoģija, tradīcijas, tikumība, attieksme pret darbu, skaistumu un daudz, daudz kas cits. Uz šī fona mūsu mazdārziņi izskatās pēc anahronisma, kurš bez tam arī dažu tikai uzbudina.

Kas apgūst valodas

Vairums no mums droši vien uzskata, ka par nacionālo minoritāšu pārstāvju vēlēšanos apgūt latviešu valodu jau pateikts viss. Tik tiešām, ko lai vēl piebilst? Likumi, skolu programmas, kursi, semināri, eksaminētāju prasības, mītiņi, partiju pozīcijas, speciālistu viedokļi… Vai ir vēl kaut kas? Ir! Par vienu tematu vēl neviens neko nav teicis: par procesa dalībnieku inteliģenci. Un pirmām kārtām par valodas apguvēju inteliģenci. Varētu ielūkoties pagātnes izcilo cilvēku memuāros, un mums uzreiz kļūtu skaidrs, ka vecajiem inteliģentiem attieksme pret jebkuru valodu bija tāda pati, kā pret jūlija ziediem meža pļaviņā. Pietāte un patiess prieks. Tās nesagādāja grūtības pat padzīvojušiem ļaudīm. Būtu labi, ja šodien daudzi jo daudzi nepieskaitītu sevi inteliģencei vismaz pēc savas darbības veida.