Kurzemes Vārds

14:30 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Armija – mokas vai kūrorts?

Andrejs Rjabcevs

Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku obligātā militārā dienesta sistēmu dzirdēti visdažādākie viedokļi – vieni apgalvo, ka ārpusreglamenta attiecības jeb tā saucamā ģedovščina jau sen dienas kā izskausta un dienests armijā ir kā sevis pilnīgošana, savukārt citi dienestā pavadītos divpadsmit mēnešus atceras kā savas dzīves drausmīgāko posmu, kas atmiņā palicis kā pilnīgi izniekots laiks. Un droši vien, ka katrs pie sava objektīvā sprieduma varēs nonākt tikai tad, ja pats dosies papildināt armijnieku rindas kādā iesaukumā. Taču viena lieta gan ir nenoliedzama: par spīti daudzajiem pārmetumiem un aizspriedumiem armija ne vienam vien jaunietim ir kalpojusi kā pirmais pakāpiens militārajā karjerā.

Lai arī joprojām dažādās socioloģiskās aptaujās redzam, ka ļoti liela sabiedrības daļa neuzticas bruņotajiem spēkiem, statistikas dati tomēr rāda, ka militārajai izglītībai pievēršas arvien vairāk jaunu puišu un meiteņu. Un bez tā neiztikt, jo Latvijas Aizsardzības ministrija un valdība atklāti ir deklarējusi, ka turpmāko mūsu valsts aizsardzības ceļu redz vijamies tikai profesionālā militārā dienesta virzienā, kas nozīmē, ka armija tiks komplektēta no profesionāliem karavīriem, nevis piespiedu kārtā iesauktiem puišiem (jāpiebilst, ka jau tagad tas tiek lielākā daļā realizēts). Pašlaik Aizsardzības ministrija un bruņotie spēki kopumā iegulda līdzekļus reklāmas kampaņās (par to efektivitāti gan neņemos spriest, jo Liepāja dažādu publisku demonstrāciju un armijas dienu plānā jau labu laiku kaut kā netiek sevišķi bieži iekļauta), līdzdalībai dažādās ar izglītību saistītās izstādēs (piemēram, "Skola" u.c.), kā arī vizītēm uz skolām.

Paši instruktori, kas gadu no gada strādā ar iesauktajiem puišiem, cenšoties no iesauktās māla pikas izveidot stabilu dzimtenes aizstāvi un profesionālu karavīru, neslēpj: vienā ierindā mēdz soļot gan izlutināti bagātnieku dēliņi, gan arī Latgales lauku ģimenes atvases, kurām, nerunājot nemaz par īpaši smalkām ērtībām, mājās nav bijusi pat iespēja normālā līmenī apgūt valsts valodu. Un tieši šādiem puišiem obligātais militārais dienests līdz šim ir bijis kā tramplīns, uz kura atsperties, dodoties darba tirgū. Ik gadu pirms demobilizācijas no obligātā dienesta katrs trešais puisis izsaka vēlmi tupināt dienestu jau profesionālā jomā. Piemēram, no iepriekšējā 60 puišu lielā iesaukuma, kas 9 mēnešu garumā militārās zināšanas apguva tagadējā Nodrošinājuma pavēlniecības 1.reģionālā nodrošinājuma centra Atbalsta bāzē Liepājā, astoņi puiši dienesta beigās sapratuši, ka vēlas ar armiju saistīt savu nākotni un izteikuši vēlmi palikt virsdienestā Liepājā, bet vēl 14 karavīri pauduši apņēmību, ka viņi savu nākotni saskata specializētajā bataljonā LATBAT. Salīdzināšanai var pieminēt, ka no šiem pašiem puišiem pirms nepilna gada (tūlīt pēc iesaukšanas) tikai 2 – 3 bija deklarējuši, ka viņu orientācija ir militārā pasaule. Varbūt, ka arī tas ir zināms kvalitātes apliecinājums?

Gan instruktori, gan arī paši iesauktie puiši ne reizi vien man sacījuši, ka ir gandarīti ar apstākļiem, kādi viņiem pieejami dienestā. Protams, armija ir pavisam cita pasaule, reglaments, sava kārtība un prasības, toties daudziem iesauktajiem mājās nebija iespējas ne normāli ēst trīs reizes dienā siltu ēdienu, ne mazgāties siltā ūdenī, ne arī saņemt pienācīgu apģērbu un pat kultūras pasākumu programmu (starp citu, obligātā iesaukuma puišiem bez militārajām zināšanām instruktori ikreiz cenšas nodrošināt arī kādu papildu ekstru – ekskursiju pa Kurzemes Šveici, muzeja apmeklējumu, slidošanu ledushallē vai kino un teātra apmeklējumu). Paši puiši stāstīja, ka daži dienesta biedri nāk no Latgales reģiona, kur, kā zināms, ir visaugstākais bezdarba līmenis, daudzas ģimenes pārtiek tikai no lauku saimniecībā izaudzētā, gadījuma darbiem, valsts pabalstiem un alkohola. Šiem puišiem armija ir iespēja paskatīties uz pasauli arī caur citādāku prizmu – ka ne vienmēr vienīgā iespēja ir padoties kopējā depresijas dūksnājā un stigt arvien dziļāk alkoholismā vai bezcerībā.